Šajā dienā ceļotāji nobrauca nelielu gabalu un apstājās Saņņikova Zemes dienvidu nogāzes pakājē. Izlūkgājiens pa ledu uz vaļējās jūras pusi palīdzēja noskaidrot, ka ledus ir pārāk neizturīgs un var uzlūzt jau pirmajā vētrā. Vajadzēja doties uz austrumiem un meklēt drošāku vietu.
PĀRI LEDIEM UN JŪRAI
Ceļotāji veselu nedēļu virzījās uz austrumiem, meklēdami drošu vietu tālākajam ceļam pāri jūrai, tomēr ledus visur bija neizturīgs; kaut vasara gāja uz beigām un siltās dienas pastāvīgi mijās ar aukstajām, sals tomēr vēl nespēja ne pārklāt ar stingru ledus segu vaļējos ūdeņus, ne arī saliedēt vecos ledus laukus, kas kušanas rezultātā bija sašķēlušies. Vajadzēja gaidīt ziemas sākumu, bet tas bija iespējams vienīgi Beneta salā, kur atradās Tolla uzceltā mājiņa un kur krastā varēja savākt jūras malku kurināšanai, kā arī atjaunot pārtikas krājumus, medījot lāčus un ziemeļbriežus. Par laimi, ledus starp Saņņikova Zemi un Beneta salu šajā vasarā nebija uzlūzis, un ceļotāji, pametuši nelielu līkumu uz ziemeļiem, desmitajā dienā sasniedza salu. Bija arī pēdējais laiks: no Ņikiforova krājumiem līdzi paņemtā suņu barība gāja uz beigām, un ceļotāji jau trīs dienas bija iztikuši bez malkas.
Drūmā, klinšainā, gandrīz pilnīgi kailā Beneta sala pēc brīnišķīgās Saņņikova Zemes atstāja uz ceļotājiem skumju iespaidu. Tomēr viņi priecājās par Tolla mazo, šauro būdiņu salas austrumu krastā nelielas ielejas grīvā pie saldūdens strautiņa, no kurienes varēja uzkāpt līdzenajā augstienē, kas aizņēma visu salu. Jūras malkas pietika, tomēr cerības uz medībām neattaisnojās — briežu salā nebija, un arī lāči negadījās pa šāvienam. Vajadzēja nogalināt dažus suņus, lai pabarotu pārējos; vienas nartas bija gājušas bojā, tāpēc to aizjūgs bija lieks un tika likvidēts.
Tā ceļotāji nodzīvoja desmit dienas, tomēr stāvoklis neuzlabojās; vasara vēl nebeidzās, kaut arī bija septembra sākums, un ledus joprojām kusa un lūza. Sāka izsīkt arī cilvēku pārtikas krājumi. Visi četri, atstājuši Annuiru apsargāt būdiņu un suņus, katru dienu gāja medībās, izstaigāja un apskatīja salu visos virzienos — tā bija kādus sešpadsmit kilometrus gara un astoņus plata visplatākajā — austrumu daļā —, tomēr tikai reti pārnesa kādu vārnu vai kaiju.
— Draugi, — Gorjunovs kādu reizi sacīja, — ilgāk gaidīt vairs nedrīkstam — mēs paliksim bez suņiem ap to laiku, kad aizsals jūra, tas ir, tad, kad tie būs visvairāk vajadzīgi. Barometrs jau vairākas dienas stāv apbrīnojami augstu, jūra ir rāma, un vētra nav gaidāma. Mantu, ja neskaita silto apģērbu un šautenes, mums ir visai maz, no suņiem palikusi puse; ja to skaitu vēl samazināsim, atstājot tikai piecus sešus labākos, mēs visi varēsim sasēsties laivā. Izmantojot rāmo laiku, mēs vienā vai divās dienās pārcelsimies uz Koteļnija salu; tur mums ir pārtikas krājums, un, ja laiks mainīsies, salā var nogaidīt, kamēr uznāk ziema, ja ne, brauksim laivā tālāk gar Koteļnija salas krastiem un pāri jūrai uz kontinentu.
Apsprieduši šo plānu, viri secināja, ka tas ir pilnīgi pieņemams: diena vēl bija pietiekami gara — vairāk nekā divpadsmit stundu; pāri septiņdesmit jūdžu platajai jūrai līdz Augstajam ragam Jaunsibīrijas salā — Beneta salai tuvākajā salā — varētu tikt, airētājiem mainoties, vienā vai — ļaunākajā gadījumā — divās dienās, pārnakšņojot uz kāda klīstoša ledus lauka. Protams, pēkšņa vētra varēja nogremdēt laivu, bet tāda pati nelaime draudētu arī vēlāk, ceļā pāri tikko aizsalušajai jūrai, vienīgi ar to atšķirību, ka tad, oktobrī, dienas garums ir tikai divas trīs stundas, bet vēji, kas salauž ledu, plosās daudz biežāk.
Tātad nolēma — ja līdz vakaram barometrs nekritīs, nogalinās liekos suņus, krietni pieēdinās pārējos un rītausmā izies jūrā, atstājot visas liekās mantas būdiņā. Šajā nolūkā vēlreiz rūpīgi pārlūkoja visu kravu.
Pret vakaru barometrs pakāpās vēl mazliet augstāk, un ceļotāji ar smagu sirdi upurēja vairākus suņus, kuri bija uzticīgi kalpojuši cilvēkiem. Kurmis, Baltiņš un Raibais, protams, palika dzīvi. Mazā gaismiņā ceļotāji atstāja viesmīlīgo būdiņu, aizvilka laivu pa ledu kādus pāris kilometrus līdz vaļējiem ūdeņiem un, saulei lecot, atīrās no blīvledus malas, uzņemot kursu tieši uz dienvidiem. Smagi piekrautā laiva nevirzījās uz priekšu tik ātri, kā bija cerēts, un ap saules rietu ceļotāji bija nobraukuši tikai mazliet vairāk par pusi ceļa. Jūras klaidā aizvien biežāk parādījās peldošie ledi, un turpināt braucienu naktī bija riskanti. Vajadzēja piestāt pie ledus lauka un apmesties uz tā pārnakšņot. Saulei rietot, Augstais rags jau bija skaidri saskatāms pie apvāršņa.
Rītausmā ceļotāji piecēlās un turpināja jūras braucienu. Kad atausa diena, Ņikiforovs un Gorohovs, cieši pavērojuši apvārsni, vienā mutē iesaucās:
— Tavu joku — pa nakti mēs esam aiznesti krietni sānis!
— Uz kurieni? Uz kurieni? Vai zeme nav redzama? — Ordins vaicāja.
— Zeme jau redzama, bet nav tā, kas vakar.
— Uz kurieni gan mūs varēja aiznest?
— Vai nu uz austrumiem — un tad mēs redzam Jaunsibīrijas salas austrumu daļu, vai uz rietumiem — tad mūsu priekšā ir Fadejeva vai pat Koteļnija sala, — Gorjunovs atbildēja.
— Apvārsnis nav skaidrs, — piebilda Gorohovs, — vēl nevar pateikt, kas tā ir par zemi.
— Vienalga, lai tā būtu kas būdama, irsimies krastā; barometrs pa nakti sācis krist, jāpasteidzas! — Ordins skubināja.
Kad saule uzkāpa augstāk un vieglā migla virs jūras izklīda, Gorjunovs paraudzījās binoklī un jautāja:
— Nu, Ņikita, vanaga acs! Kas tā ir par zemi priekšā?
Gorohovs, ar plaukstu piesedzis acis pret sauli, cieši ieskatījās un tad sacīja:
— Koteļnija sala!
— Tiesa! Un ledus lauks pa nakti atbrīvojis mūs no ļoti bīstama brauciena gar arhipelāga salām. Tagad mēs piestāsim krastā tieši pie mūsu noliktavas.
Patiešām — ap pusdienu jau vairs nebija nekādu šaubu, ka priekšā ir Koteļnija sala, — visi pazina tās apveidu, tikai sniegs, kas pavasarī klāja salu, bija gandrīz viss pazudis.
Pavakarē ceļotāji piestāja pie blīvledus joslas, kas iejoza salu, un piecu kilometru garā ceļa posmā, stiepjot nartas pāri torosu grēdām, viņiem vajadzēja atcerēties pavasara dienas. Krēslai iestājoties, ekspedīcijas locekļi nokļuva pie mazās baļķu mājiņas ziemeļu raga pakājē.
Noliktavā visi krājumi gan nebija saglabājušies neskarti — acīm redzot, mednieki, kas vasarā atbrauc uz salu, bija ķērušies pie pārtikas, sevišķi pie jukolas — kaltētajām zivīm, tomēr nedaudzajiem atlikušajiem suņiem barības bija palicis diezgan.
Nākamajā dienā laiks bija vēl skaidrāks, bet barometrs stipri krita, tas liecināja, ka gaidāmas straujas laika pārmaiņas. Negribēdami pārāk bieži izaicināt likteni, ceļotāji nolēma palikt uz vietas un nogaidīt. Patiešām — vakarā sacēlās vētra, bet no rīta saka snigt biezs sniegs; pēkšņi uznāca stiprs sals, un ziema uzreiz bija klāt. Sniega vētra ar īsiem pārtraukumiem plosījās līdz septembra beigām, bet pārtikas un suņu barības, kā arī kurināmā pietika, un ceļotāji šo laiku aizvadīja būdiņā, krietni atpūzdamies un izgulēdamies. Ceļš uz mājām bija vēl tāls, tomēr galvenais šķērslis — atklātā jūra — jau bija pārvarēts.
Kādā no retajām skaidrajām dienām visi uzkāpa zemes raga augstienē un raudzījās uz Saņņikova Zemes virsotnēm, kas tik tikko iezīmējās pie apvāršņa. Kas gan tur notiek? Vai izvirdums beidzies? Vai ūdens atkal aizplūdis no ieplakas? Varbūt visi dzīvnieki un cilvēki gājuši bojā un pēc dažiem gadiem ūdenī vai sniegos pazudīs arī mežs — pēdējais pierādījums, kas liecinātu, cik krāšņa dzīve kādreiz plaukusi šeit, ziemeļu ledus ielenkumā.