Visi ar skumjām raudzījās uz tālo zemi, kur ikviens bija atstājis kaut ko dārgu, jo sevišķi Annuira. Meitene cieta no stiprā sala, pie kāda viņa nebija pieradusi, kaut arī valkāja Kostjakova silto apģērbu, kas derēja viņas augumam. Annuira bieži skuma pēc pamestās dzimtenes, ierastās dzīves un bojā gājušajiem savas cilts locekļiem. Viņa ne vienu reizi vien vaicāja ceļabiedriem:
— Vai patiešām arī tur, jūsu zemē, allaž valda tāds sals un nav nekā cita, tikai sniegs un ledus vien?
Oktobra sākumā iestājusies stingrā ziema deva iespēju turpināt ceļu, protams, ar nartām. Smagākās nartas vilka suņi, bet vieglākās — pēc kārtas divi cilvēki. Dienas bija īsas, tāpēc ceļotāji virzījās uz priekšu arī nakts stundās, ja vien spīdēja augošs mēness. Būdiņā pie Lāču raga vajadzēja pārlaist sniega vētru, kas uzlauza ledu, un pēc tam, riskējot ar dzīvību, iet pa plāno ledu līdz Mazajai Ļahova salai. Ari Lielajā Ļahova salā divas reizes nācās nogaidīt, kamēr aprimst sniega vētra. Suņu barības krājums sāka izsīkt, tāpat arī pārtika cilvēkiem, toties nartas kļuva vieglākas un ceļotāji tika ātrāk uz priekšu.
Tikai pašās oktobra beigās viņi, stipri noguruši, ar trim atlikušajiem suņiem atgriezās Kazačjē.
NO JAUNA PIE AKADĒMIĶA
Ceļotāji pēc garā ceļa pūliņiem un grūtībām veselu nedēļu atpūtās Ņikiforova mājā; viņi piecēlās tikai maltīšu laikā un pēc tam atkal likās gulēt. Starp citu, polārās ziemas nakts un niknais sals nemudināja arī citus šā skarbā novada ļaudis uz aktīvāku darbību.
Naivajai Annuirai nožēlojamā Kazačje ar tās pāris desmitiem sniegā ieputināto mājiņu likās liels ciemats; viņa pirmo reizi redzēja mājas ar jumtiem, krāsnis ar dūmeņiem, logus, galdus, krēslus un gultas, pirmo reizi uzzināja, ka var gulēt un sēdēt ne vien uz zemes un ēst, ne vien turot trauku uz ceļiem; tie visi bija brīnumi, pie kuriem vajadzēja pierast, kaut gan daža lieta viņai šķita smieklīga vai nevajadzīga.
Ar ierašanos Kazačjē ekspedīcija, kura bija devusi tādus atklājumus, bet beigusies ar viena dalībnieka nāvi un visu kolekciju un piezīmju bojāeju, īstenībā bija uzskatāma par pabeigtu, un Gorjunovs varētu palikt uz dzīvi vai nu šeit, vai kur citur, bet akadēmiķim Šenkam uzrakstīt un aizsūtīt sīku pārskatu. Tomēr Gorjunovs izjuta dziļu cieņu pret zinātnieku, kas bija uzticējis lielu naudas summu un instrumentus gluži svešam cilvēkam gandrīz pilnīgi fantastiskas ekspedīcijas rīkošanai. Viņam gribējās aizbraukt pie zinātnieka personiski un pastāstīt par visu piedzīvoto, kā arī papildināt stāstījumu ar otra ekspedīcijas dalībnieka liecībām. Bez tam vajadzēja nogādāt atpakaļ uz galvaspilsētu instrumentus un atdot akadēmiķim naudu, ko ekspedīcijas locekļi bija ieņēmuši, pārdodot nartas, laivu, šautenes, teltis un pārējos piederumus. Lielu daļu šo mantu atpirka Gorohovs un Ņikiforovs, kas ļoti augstu vērtēja labas nartas un ieročus.
Savācis kādus tūkstoš rubļus, ieskaitot ari Šenka izsniegtās naudas pārpalikumu, Gorjunovs, Ordins un Annuira cauri Verhojanskai izbrauca uz Jakutsku. Tomēr šeit radās šķēršļi: Ordina trimdas laiks vēl nebija beidzies, un gubernators nebija ar mieru viņu atlaist, bet Annuira viena pati nevēlējās braukt, jo garais ceļš ziemā viņai iedvesa bailes. Ordinam atļāva palikt Jakutskā, kas Annuirai jau šķita milzīga galvaspilsēta ar neskaitāmiem brīnumiem — sākot ar kaķiem, govīm un ragavās iejūgtiem zirgiem un beidzot ar balles tērpiem un gramofonu.
Gorjunovam vajadzēja braukt vienam un apmierināties ar Annuiras fotogrāfiju, kas attēloja tetovēto meiteni mājas tērpā — tikai ar jostu ap gurniem. Viņš veda sev līdzi arī nelielu iežu kolekciju no Saņņikova Zemes un Beneta salas un vienīgo Saņņikova Zemes fotogrāfiju, kas bija uzņemta no kalnu kores pēdējā brīdī pirms aizbraukšanas. Decembra beigās Gorjunovs atbrauca galvaspilsētā un tūliņ ieradās pie Senka.
Akadēmiķis bija saņēmis tikai īsu telegrammu, kas vēstīja par Saņņikova Zemes atklāšanu un ekspedīcijas dalībnieku atgriešanos, un tāpēc ar pilnīgi saprotamu nepacietību gaidīja atbraucam Gorjunovu, kuru vēlējās stādīt priekšā akadēmijai un zinātniskajām biedrībām un uzaicināt viņu nolasīt publiskas lekcijas par apbrīnojamo ceļojumu. Tomēr Gorjunovs lūdza akadēmiķi vispirms noklausīties viņa ziņojumu vienatnē.
Un tad kādu vakaru tajā pašā istabā pie tā paša galda, tāpat kā pirms gada, Senks noklausījās Gorjunova stāstījumu. Kad ceļotājs pieminēja mamutus, degunradžus, meža vēršus un citas dzīvās fosilijas, akadēmiķis atplauka un iesaucās:
— Protams, jūs viņus izmērījāt, nofotografējāt un pārvedāt kaut ko, lai pierādītu šo apbrīnojamo atklājumu!
Onkilonu un paleolīta cilvēku pastāvēšana arī pārsteidza viņu, tāpat ziņas par to dzīvi un paražām.
Vēl nepaspējis izklāstīt smagās atmiņas par Saņņikova Zemes un tās iemītnieku pēdējām dienām, Gorjunovs uz brīdi apklusa. Senks nodomāja, ka jaunais cilvēks beidzis stāstu, un sacīja:
— Jūs taču esat pārvedis dienasgrāmatas un fotogrāfijas, varbūt pat dzīvnieku galvaskausus un ādas, onkilonu un mežoņu traukus un ieročus? Mēs tad sarīkosim tādu referātu, ka satrieksim visus šos neticīgos Tomus!
— Jā, tas viss mums bija… bet viss, viss gājis bojā!
— Ko jūs sakāt! Tātad pagalam viss, viss?
Saviļņots Senks noklausījās stāstījuma beigas, aplūkoja fotogrāfiju un iežus un sacīja:
Saņņikova Zemes karte:
1 — bāze pie kupenām; 2 — pirmais burbuļojošais ezers; 3 — ala ar kauliem4 — onkilonu galvena apmetne; 5 — Samaņa mītne; 6 — svētais akmens; 7 — degunradžu klajums; 8 — vampu apmetne; 9 — onkilonu zieme u apmetne; 10 — klajums ar slēpni; 11 — vampu ala (kaujas vieta); 12 — onkionu kapsēta; 13 — meža robeža; 14 — Tūkstoš Dūmu ieleja; 15 — mamutu klajums; 16 — svētais ezers.
— Tātad mēs tagad, pēc četru aculiecinieku apgalvojuma, zinām, ka Saņņikova Zeme eksistē, tā ir milzīga vulkāna krāteris, kas atrodas apmēram simt kilometru attālumā uz ziemeļiem no Koteļnija salas, un šis vulkāns nesen atjaunojis savu darbību. Uz šo datu pamata es mēģināšu tuvākajā laikā ierosināt, lai akadēmija organizē ekspedīciju, kas būtu pietiekami apgādāta ar līdzekļiem un zinātniekiem. Tās mērķis būs sasniegt šo zemi un pēc iespējas drīzāk izpētīt to, kas vēl atlicis no tās iedzīvotājiem. Jūs abi, protams, piedalīsieties šajā ekspedīcijā, lai ar savu pieredzi nodrošinātu visa pasākuma sekmes.
— O, protams! Bet kā tagad būs ar ziņojumu akadēmijā un zinātniskajās biedrībās? — Gorjunovs jautāja.
— Patlaban tas vienīgi kaitētu, — Šenks atbildēja. — Jūs piekritīsiet, ka viss, ko jūs man pastāstījāt, ir tik neparasts, tik brīnišķīgs un neticams, ka vajadzīgi pārliecinoši pierādījumi, bet tas, ko jūs varat parādīt klausītājiem, ir pārāk maz. Šī tetovētās sievietes fotogrāfija — sacīs, ka tā ir eskimosu vai čukču sieviete, arī viņas savās mītnēs staigā puskailas un tetovē ķermeni, turklāt pieder pie tā paša tipa. Un šis bazalts no Saņņikova Zemes klinšu kores — ar ko jūs varat pierādīt, ka tas ņemts no turienes, nevis no Beneta salas vai no Svatojnosa raga? Un šī fotogrāfija ar ieplaku, ezeru un vulkāna izvirdumu — tajā gandrīz nekas nav redzams! Kāpēc jūs nefotografējāt vairāk un labāk pēc tam, kad nartas ar ekspedīcijas rezultātiem bija gājušas bojā?