— Tāpēc, ka mēs jau bijām izlietojuši visas plates, fotografējot cilvēkus, dzīvniekus un dabas ainavas, un tikai viena nejauši bija palikusi kasetē. Sievieti es nofotografēju, jau atbraucis Jakutskā.
— Cik nepatīkami! Ja būtu kaut vai uzņēmumi, kas rāda Saņņikova Zemi no klinšu kores, kā arī no Beneta salas, tos varētu uzskatīt par pierādījumiem. Bet tagad neviens jums neticēs.
— Vai patiešām arī jūs man neticat? — Gorjunovs nomākts iesaucās.
— O nē, es jums pilnīgi ticu! — Šenks steidzās viņu nomierināt. — Nav iespējams izdomāt visu, ko jūs stāstījāt … Tomēr citi, neticīgāki, sacīs: vecais muļķis iedevis naudu kaut kādiem nepazīstamiem katordzniekiem, kas viņam sapūtusi pīlītes. Tie noplītējuši iedoto naudu un pēc tam kopā izdomājuši pamācošu stāstu maziem bērniem par fantastisko zemi un tās brīnišķīgajiem iedzīvotājiem un to visu iestāstījuši lētticīgajam Šenkam, lai kaut kā attaisnotos. Nē, labāk pagaidām klusēsim!
— Pagaidām? Cik ilgi?
— Tikām, kamēr jaunā ekspedīcija, kurā piedalīsieties arī jūs, neapmeklēs šo zemi, neatradīs milzīgo krāteri, applūdušos mežus, jauno vulkānu un dzīvnieku un cilvēku kaulus. Tad arī jūs uzstāsieties ar ziņojumu, ko apstiprinās dokumenti un jaunās ekspedīcijas dalībnieki, to uzklausīs ar pilnīgu uzticību, un līdz ar to zinātnei tiks saglabāti dati par nelaimīgās Saņņikova Zemes iemītnieku dzīvi un bojāeju …
— Jā, jums taisnība! — Gorjunovs sacīja. — Tā būs lietderīgāk. Diskreditēt jūs un paši sevi mēs, protams, negribam.
— Bet laiks rit, — Šenks turpināja, — un pamazām izdzēš atmiņas. Tagad, kamēr iespaidi vēl svaigi, nepieciešams uzrakstīt visa ceļojuma aprakstu — personīgi man. Es to glabāšu līdz labvēlīgam brīdim.
— Protams, es to katrā ziņā izdarīšu, tas ir mans svēts pienākums. Šo to jau esmu pierakstījis, uzkavējoties Beneta salā, tāpat arī pa ceļam atpūtas vietās un Jakutskā. Tagad es visu to izklāstīšu sistemātiski un iesniegšu jums pēc divām trim nedēļām. Bet šeit ir pārskats par izlietoto naudu un atlikums no līdzekļiem, kurus jūs bijāt piešķīris ar tik devīgu roku.
Šenks ielūkojās pārskatā, bet naudu deva atpakaj Gorjunovam.
— Es skatos, ka jūs neesat paredzējis ne sev, ne Ordināra nekādu atalgojumu. Tas nebūs pareizi — par katru darbunākas alga.
— Bet mēs taču nepārvedām jums gandrīz neko, atskaitot fantastisku stāstu un pārdesmit akmeņu, tāpēc arī neesam pelnījuši nekādu atalgojumu.
— Jūs man dodat atpakaļ neizlietoto naudu, jūs nežēlojāt laiku un pūles, lai atbrauktu desmiltūkstoš kilometrus no Kazačjes, atvestu šurp šo naudu un pastāstītu par redzēto, — tas viss izkliedētu pēdējās šaubas par jūsu stāsta patiesīgumu, ja man tādas būtu radušās. Nē, jūs esat izpildījuši ļoti grūtu uzdevumu, un tā nav jūsu vaina, ka ekspedīcijas materiāli gājuši bojā. Tā gadījies ne vienu reizi vien; nogrimst kuģi, kas ved kolekcijas un pārskatus, un paši ekspedīcijas dalībnieki tikko izglābj dzīvību. Ari jums atgadījusies šāda avārija. Dažreiz iet bojā kolekcijas, ko sūta pa pastu. Nē, nē, jums jāsaņem atalgojums. Bez tam jūs rakstīsiet man pārskatu un tālab dzīvosiet šeit, bet dzīve galvaspilsētā ir dārga. Ņemiet naudu kaut vai kā honorāru par šo pārskatu.
Lai neapvainotu Šenku, Gorjunovs bija spiests paņemt naudu. Drīz vien viņš iesniedza akadēmiķim pārskatu un pēc tam iestājās universitātē, lai labāk sagatavotos nākamajai ekspedīcijai.
Diemžēl tā vēl līdz šim laikam nav notikusi. Sākās karš ar Japānu, un akadēmija nevarēja salūkot nepieciešamos līdzekļus. Tūliņ pēc kara nomira Senks, tikko aizsācis projekta realizēšanu. Ziemeļsibīrijas pētīšanas entuziasta vairs nebija, un iecerēto ekspedīciju aizmirsa uz ilgu laiku. Gorjunovs un Ordins, veltīgi izgaidījušies Šenka aicinājumu, pievērsās citam darbam. Tomēr pārskats, kas bija saglabājies Šenka papīros, deva materiālu šai grāmatai. Varbūt tā ieinteresēs jauno paaudzi par noslēpumaino Saņņikova Zemi un rosinās jauniešus uzmeklēt šo zemi Ziemeļu Ledus okeāna skarbajos plašumos.
PĒCVĀRDS
Jaunajam lasītājam, kurš iepazinies ar Gorjunova un viņa ceļabiedru piedzīvojumiem Saņņikova Zemē, ir tiesības jautāt autoram: vai šī zeme, kas pagaisusi Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņos, vispār pastāv? Šī grāmata taču ir zinātniski fantastisks romāns, ko rakstnieks izdomājis, lai pamācītu jauniešus un pakavētu viņiem laiku.
Uz šo lasītāja jautājumu autors atbild: ceļojums uz nezināmo zemi patiešām ir izdomāts.
Uz jautājumu, vai Saņņikova Zeme vispār eksistē, jaunākie padomju pētījumi Arktikā dod šādu atbildi: šī zeme varbūt pastāvējusi vairāk nekā simt gadus, kā to liecina Saņņikova un Tolla novērojumi, bet pavisam nesen pazudusi. Ziemeļu Ledus okeāna austrumu daļā, ko apsekojuši mūsu polarpētnieki, atklātas peldošas salas. Padomju zinātnieku jaunie pētījumi apstiprinājuši admirāļa S. Makarova secinājumu, ko viņš izteicis jau 1899. gadā, — Ziemeļu Ledus okeānā dreifē ledus salas. Kuģojot augustā ziemeļos no Špicbergenas salas, Makarovs jūras ledos pamanīja nepazīstamu salu. Admirāļa ceļabiedri atrada tajā lielus un mazus akmeņus, bet pati sala sastāvēja no saldūdens, nevis no jūras ledus. Makarovs konstatēja, ka tas ir milzīgs aisbergs, kas, acīm redzot, atlūzis no kāda Špicbergenas šļūdoņa.
Ziemeļu Ledus okeānā ir zināmas diezgan daudzas lielas, kalnainas salas, no kurām jūrā ieslīd šļūdoņi. Izveidojušies aisbergi nokļūst okeāna ūdeņos, un vasarā, kad ledus sega uzlūst, straumes aiznes ledus kalnus sev līdzi. Tā, piemēram, 1939. gadā uz ziemeļiem no Henrietes salas polārpētnieki pamanīja divus lielus aisbergus, bet 1946. gadā, 1948. gadā un 1950. gadā padomju lidotāji lielajos platumos atklāja trīs prāvas dreifējošas ledus salas; viņi redzēja uz tām ledus paugurus un kalnus, upītes un ezerus, kas bija izveidojušies, kūstot ledum un sniegam, un milzīgus akmeņus — šļūdoņu morēnas. Padomju zinātnieki noskaidroja, ka aisbergi atšķeļas no Franča Jozefa Zemes, Severnaja Zemļas un Kanādas arhipelāga šļūdoņiem un ka jūras straumes tos nes sev līdzi pat vairākus gadus, kamēr tie izkūst.
Var domāt, ka arī Saņņikova Zeme bijusi tāda ledus sala — aisbergs, kas atšķēlies no kāda Severnaja Zemļas šļūdoņa. Uz ziemeļiem no Jaunsibīrijas arhipelāga aisbergs ne visai dziļajā jūrā, acīm redzot, uzsēdies uz sēkļa un nostāvējis tur vairāk nekā septiņdesmit gadu, jo Jakovs Saņņikovs ievērojis šo salu ziemeļrietumos no Koteļnija salas 1811. gadā, bet Eduards Tolls 1886. gadā pilnīgi skaidrā laikā redzējis tajā pašā vietā četrus plakaniski koniskus galda kalnus ar priekškalni austrumu pusē. Tomēr iespējams, ka abi novērotāji redzējuši nevis vienu un to pašu salu, bet dažādas salas, kas uzsēdušās uz sēkla aptuveni vienā un tajā pašā vietā dažādos veidošanās gados.
Tādas peldošas ledus salas, protams, nespēja dot patvērumu onkiloniem, kuri, bēgdami no čukčiem, bija atstājuši Austrumsibīrijas ziemeļu krastus. Uz peldošajām salām nevar būt nekādas veģetācijas. Tādas salas nevilina ari putnus ar ligzdošanai ērtām vietām. Var domāt, ka putni, kas pa vasaru atlido no dienvidiem uz ziemeļu zemēm, mazuļu izperēšanai meklē drošākas vietas, kādu Ziemeļu Ledus okeāna salu arhipelāgos netrūkst.
Jaunajam lasītājam būs interesanti uzzināt kaut ko par Ziemeļu Ledus okeāna neseno pagātni. Ziemeļu Ledus okeāna apgabalā, kas piekļaujas Eiropas, Āzijas un Amerikas krastiem, vispār ir ļoti daudz lielu un mazu salu. Tajās nereti sastopami jauni vulkāniskie ieži, dažās, piemēram, Islandē, ir darbīgi vulkāni. Tas pierāda, ka romānā attēlotais lielais vulkāns, kas izveidojis Saņņikova Zemi, šajā zemeslodes apgabalā nav nekas neticams. Ģeoloģiskajos pētījumos jau noskaidrots, ka Ziemeļu Ledus okeāna austrumu daļa visā garumā no Taimiras pussalas līdz Vrangeļa salai un uz ziemeļiem līdz 80° z. pl. kvartāra sākumā bijusi sauszeme, Sibīrijas ziemeļu daļa. So faktu pierāda lielo zīdītāju — mamutu, degunradžu, meža vēršu un zirgu — paliekas, kas uzietas salās. Tās nevarētu šeit atrasties, ja šis salas agrāk, jau kvartāra sākumā, nebūtu bijušas Sibīrijas sastāvdaļa. Pētījumi tāpat parādīja, ka dažās salās vēl saglabājušies ledus slāņi — paliekas no šļūdoņiem, kas agrāk klājuši augstākos sauszemes rajonus.