Aiz Lielās Ziemas mītnes upītes sākās līdzens krasts, bet salas vidiene pamazām kļuva augstāka, un tās centrā varēja manīt Haptagaja kalnu. Aiz upītes grīvas vajadzēja pakāpeniski attālināties no krasta un doties tieši uz Mazo Ļahova salu, nākamo salu ziemeļos, kuras dienvidu gala neskaidrās aprises jau varēja samanīt tālumā. Tomēr kajuri, uzmetuši skatienu apvāršņa rietumu pusei, atzina par labāku turēties pie paša krasta un vēl niknāk trenca suņus.
— Viņiem gribas lidz negaisa uznākšanai nokļūt Vaņkas ragā, — Gorohovs, pārmijis dažus vārdus ar kajuriem, paskaidroja. — Aiz raga labāk patverties no sniega vētras, un ari izskalotu koku tur daudz.
Pēc pusdienas, kad ceļotāji bija pabraukuši garām Bludnajas upītes grīvai, rietumu vēja brāzmas kļuva aizvien biežākas un pacēla no torosiem sniega smelkni, kas caurspīdīgos mākuļos joņoja gaisā un sīkās strūkliņās plūda pa sniega virsmu. Zemā saule cauri sniega putekļu plīvuram bija tik tikko saskatāma.
Sals pieņēmās. Pa līdzeno ledu suņi skrēja gandrīz auļos, un vīri uz slēpēm tikko spēja tikt viņiem līdzi, atvelkot elpu pēc trakā skrējiena tikai pie torosu vaļņiem, kur toties vajadzēja strādāt vaiga sviedros — palīdzēt suņiem pārvilkt nartas pāri ledus blāķiem.
Bet tagad jau tajos brīžos, kad vēja brāzmas pierima un tāle mazliet noskaidrojās, priekšā varēja samanīt Vaņkas raga tumšo siluetu. Ceļotāji pabrauca garām Tirskas upītes grīvai un sāka mest likumu apkārt zemes ragam, kas iesniedzās tālu jūrā. Bija pats pēdējais laiks: rietumos jau savilkās baismīgi, svina pelēki mākoņi, un splvajos vēja grūdienos tikai ar pūlēm varēja noturēties uz kājām; sniegs cirtās acīs un durstīja seju ar smalkām adatiņām; suņi skrēja, nodūruši galvu un sagriezuši to uz labo pusi.
Vīri ar pūlēm apbrauca apkārt zemes ragam un tūliņ varēja atvilkt elpu: šeit, kraujas aizvējā, vētru tikpat kā nemanīja. Dažu metru augstumā virs galvas gaisā joņoja balti sniega mākoņi, bet lejup krita tikai retas pārslas, kas nejauši izlauzās no šīs straumes.
Kaut arī bija vēl liela diena, par tālāku braucienu nebija ko domāt — tūliņ aiz zemes raga sākās puteņa baltā siena, un tur vajadzētu visiem spēkiem cīnīties ar sniega vētru. Dziļais licis, aizstiepdamies uz austrumiem aiz zemes raga, tāpat bija pagaisis baltajos virpuļos, jo krasta krauja deva patvērumu tikai tuvākajā josla. Te nebija nekādas mītnes, un vajadzēja uzcelt teltis pašā stāvkrasta pakājē, izraugoties līdzenāku laukumiņu starp baidžarahiem, tas ir, zemes blāķiem, kas vasarā bija noslīdējuši lejā no kraujas. Kajuri rīkojas citādi: salūkojuši cirvjus, viņi sāka cirst sev nišu augstajā sniega sadzinumā, kas piekļāvās krasta kraujai.
Gorohovs ieteica ceļotājiem darīt tāpat, jo vējš varot iegriezties no ziemeļiem un tad zemes rags vairs nesargāšot apmetni no vētras, turpretim ala sniegā došot pavisam drošu patvērumu. Sniega vētra varot trakot vairākas dienas.
Lai izcirstu alas blīvajā sniegā, ko varēja izlauzt lieliem bluķiem, nevajadzēja daudz laika; sniega bluķus sakrāva pie alas izejas, tā pasargot mitekli no iespējamās vēja virziena maiņas. Tad vīri, pūlēdamies sagādāt kurināmo, starp krasta torosiem un sadzītajām kupenām raka ārā no sniega izskalotos koku stumbrus un tikai pēc tam izkrāva nartas un iekārtojās abās šaurajās, tomēr mājīgajās mītnēs. Suņi, saritinājušies kamolā starp baidžarahiem, aiz torosiem un nartām, jau sen gulēja un atpūtās, gaidīdami vakariņu tiesu.
Ugunskurus sakūra nevis alās, bet ārpusē, sakrautā sniega vaļņa aizvējā, jo uguns kausētu sienas un ūdens pilētu virsū cilvēkiem.
Sniega vētra plosījās visu nakti un aprima tikai nākamajā dienā ap pusdienu.
Tikko vējš kļuva rāmāks un debesis mazliet noskaidrojās, ceļotāji sāka gatavoties tālākajam braucienam. No Vaņkas raga karavāna devās uz ziemeļrietumiem, uz Mazās Ļahova salas galu, kas atradās kādu desmit kilometru attālumā. Sī sala, daudz mazāka par Lielo Ļahova salu, ir izstiepta no ziemeļiem uz dienvidiem četrdesmit līdz piecdesmit kilometru garumā, un tajā nav nekādu sevišķu virsotņu; salas virsmu veido visai plakana, zema, pauguraina augstiene. Mazajai Ļahova salai ceļotāji apbrauca apkārt, turoties gar rietumu krastu, un apmetās uz naktsguļu, vēl nesasnieguši salas ziemeļu galu. Patvērumu negaisā te varēja dot vienīgi torosu ledus blāķi, taču, par laimi, turējās rāms laiks.
Nākamajā dienā vajadzēja veikt pašu grūtāko ceļa posmu — noiet pa ledu pāri jūrai gandrīz septiņdesmit kilometru starp Mazo Ļahova salu un Koteļnija salu. Seit no austrumiem uz rietumiem plūst straume, tādēļ jūra rudeņos ilgi neaizsalst, bet vēlāk izveidojusies ledus sega, trakojot vētrām, nereti uzlūst. Klīstošie ledus lauki bieži vien blīvējoties sakrauj augstas torosu grēdas.
Apgādājušies ar kurināmo nakšņošanai uz jūras ledus, ceļotāji devās ziemeļrietumu virzienā, uz Koteļnija salas tālāko dienvidu punktu — Lāča ragu. Pašu salu varēja saskatīt pie apvāršņa kā lielu, lēzeni izliektu masīvu, kas atgādināja apgāztu čuguna katlu (tāpēc arī sala nosaukta par Koteļniju — Katla salu); pāri šim katlam paceļas salas augstākā vieta — Molakatina kalna virsotne, kas sevišķi neizdalās.
Pirmie pārdesmit kilometri nesagādāja nekādas lielās grūtības, torosi negadījās bieži un nebija augsti; toties straumes un rudens lāsmeņu joslā sākās cits par citu ļaunāki torosi. Daži krāvumi un pat atsevišķi stāvus izslējušies ledus bluķi pacēlās divdesmit metru augstumā. Vajadzēja strādāt ar cirvjiem, līdzinot ceļu, un vilkt augšā ledus kraujā nartas ar virvēm (sapītām no ādas siksnām), palīdzot galīgi izmocītajiem suņiem. Dažai torosu grēdai karavāna tika pāri tikai kādā pusstundā, dažreiz vajadzēja pūlēties veselu stundu.
Tāpēc ap saules rietu ceļotāji bija nogājuši tikai pusi ceļa, tiesa, grūtāko gabalu, un apstājās pārlaist nakti pie lielas torosu grēdas, jo vairs nebija spēka tikt tai pāri. Dažu lielu ledus blāķu aizvējā vīri uzcēla teltis un, ātri ieturējuši vakariņas, pēc grūtās dienas aizmiga ciešā miegā.
Ap pusnakti Gorohovu pamodināja skaļi telts audekla piikšķi virs galvas.
— Vai patiešām atkal trako? — viņš nomurmināja un jau taisījās griezties uz otriem sāniem, kad pēkšņi vēja brāzma tā parāva telti, ka likās — kuru katru mirkli tā pārplīsīs pa visām šuvēm.
«Slikti rādās,» Gorohovs nodomāja un, izlīdis no guļammaisa, pierāpās pie telts ieejas, ar pūlēm atpogāja durvju vērtni un palūkojās ārā. Seju apsvilināja spīvs sals, un sniegs vienā mirklī aizķepināja acis. Telts drebēja un raustījās, it kā grasīdamās pacelties spārnos un aizlidot.