- Bet tādā gadījumā tas neatbilst otrajai daļai, kur teikts: “Tu to sargā, tomēr tas kļūst mans, tiklīdz nakts pienāk tumša un gara.” Es nezinu, kā to saprast.
- Un tev tas nemaz nav jāsaprot. Sandras balss skanēja pikti.
- Mona taču teica, ka šo vēstījumu nav atstājuši organizatori, lātad tas nav domāts mums. Aizmirsti par to.
Alas pretējā pusē Irisa sakustējās, atskanēja čaukstoņa.
- Man te ir divas sausas segas, viņa sacīja. Vienu no tām jūs varat dabūt. Bet būtu labāk, ja jūs tajā neietītos ar visiem saviem slapjajiem kankariem, citādi tāpat nosalsiet.
- Nē, paldies. Sandras balss atkal skanēja nelaipni, un viņa šķita sanervozējusies. Viņa visu laiku nemierīgi dīdījās kā sagūstīts zvērs.
- Man gan noderēs sega, teica Bastians. Pat ļoti, paldies! Kā tev izdevās saglabāt sausas savas mantas?
Viņš dzirdēja, kā Irisa izpūta gaisu caur degunu. Ir noderīgi pa reizei uzmest skatienu debesīm. Tad var laikus pamanīt negaisa tuvošanos. Atkal kaut kas iečaukstējās. Šo alu es atceros vēl no pagājušās reizes, un, kad kļuva skaidrs, kas mums tuvojas, es tūlīt pārnesu visas mantas uz šejieni.
- Cik laipni no tavas puses, ka mūs savlaicīgi brīdināji, nošņāca Sandra.
-Jūs bijāt tik šausmīgi aizņemti. Un vispār es nezināju, ka man šeit vienīgajai ir acis pierē.
Bastians sajuta vēl kādu kustību sev līdzās, tai sekoja apspiests sāpju kliedziens. Sandra laikam bija kaut kam uzgrūdusies.
Vairākas minūtes neviens nebilda ne vārda. Bastians vērās naktī, kas melna vērās viņam pretī. Slapjais krekls un bikses vēl joprojām lipa pie miesas, bet tur neko nevarēja mainīt. Viņš nodrebinājās. Tagad vienkārši vajadzētu novilkt slapjās drēbes. Šajā šaurībā iegūt pietiekamu kustību brīvību, lai novilktu kreklu un bikses, bija grūtāk, nekā varēja iedomāties. Kad beidzot Bastians bija pārvilcis kreklu pār galvu, tumsā viņam piespiedās kaut kas raupjš, bet sauss Irisas sega.
- Paldies! Sandra, tev tiešām arī vajadzētu…
- Es taču teicu: nē!
Bastians pēkšņi sajuta viņas svaru uz sava ķermeņa Sandra pārvēlās viņam pāri, lai nokļūtu pie alas izejas. Man te ir par šauru, es pameklēšu sev guļvietu ārā.
- Ko? Ir tik tumšs, ka vai acī durams, tu nevarēsi neko atrast. Tu tikai apmaldīsies un kaut kur iegāzīsies.
- Muļķības! Es tikšu galā. Kā nekā ari es te jau esmu bijusi un zinu, uz kuru pusi jāiet.
- Tas ir neprāts! Bastians izmisīgi grābstījās nekurienē, tomēr sataustīja Sandras roku un satvēra to. Tu lauzīsi sev kaklu.
Viņa iesmējās. Ļoti optimistiski! Laid vaļā, man nekas nenotiks.
Viņa izrāva roku no Bastiana tvēriena, viņš dzirdēja solus, kurus Sandra citu pēc cita lēnām un taustīdamās spēra tumšajā mežā. Tie saplūda ar vienmēr un visur esošajiem nakts trokšņiem lapu
čaboņu, zaru brikšķēšanu vējā. Pēc dažām minūtēm Sandras soļi vairs nebija dzirdami.
- Es viņu nesaprotu. Bastians to teica drīzāk pats sev, nevis Irisai. Viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi Sandrai nedrīkstēja ļaut aiziet. Negaisa laikā viņš bija izrādījies pārāk gļēvs, lai novilktu Doro no klints, pēc tam viņš bija paklausījis citus, nevis devies meklēt Kārpu, un tagad tagad būtu vajadzējis tikai rīkoties noteiktāk un nelaist vaļā Sandru, mēģināt meiteni pārliecināt, cik bīstams ir viņas nodoms. Ja nu viņa iet bojā? Ja nokrīt no kādas nogāzes? Viņš nekad nespētu to sev piedot.
-Ak, es idiots! Idiots kvadrātā. Viņš atsitās ar pakausi pret klints sienu, un tas izrādījās sāpīgāk, nekā varēja sagaidīt.
Nākamreiz viņš rīkosies citādi. Nepieļaus, ka visu laiku kāds pakļauj sevi briesmām. Savlaicīgi iejauksies. Ja vien vēl būs tāda iespēja.
rpusē vējš atkal pieņēmās spēkā. Irisa dzirdēja, ka paraugskolēns nemierīgi dīdās. Viņa izmirkušajā bagāžā laikam atradās vilnas izstrādājumi, jo tā smirdēja pēc aitas. Tālumā klusi ducināja pērkons. Ak nē, tas taču nebūs vēl viens negaiss! novaidējās Bastians.
Diemžēl tas ir pat ļoti iespējams. Šajā nostūri sasto\ pas vairākas atmosfēras frontes. Es brīnīšos, ja nakts laikā vēlreiz neies kārtīgi vaļā.
- Es nedrīkstēju ļaut viņai aiziet, viņš nomurmināja jau vismaz piekto reizi. Viņš bija īsts skauts, šis Bastians, kurš gribēja būt bruņinieks. Cēls, izpalīdzīgs un labs. Perfekti iederējās Saeculum pseidoviduslaikos.
Lai nebūtu visu nakti jābojā sev nervi, klausoties viņa pašpārmetumos, vajadzēja šī puiša domas novirzīt citā virzienā. Esi izsalcis? Es teikšu uzreiz: ja tu par katru cenu gribi būt stulbs un pieklājīgs, tā ir tava darīšana. Man te ir sabriedusi maizīte, trekna desa un trīs cieti novārītas olas. Vai tu kaut ko vēlies? Jā vai nē?
Irisa manīja Bastiana pārsteigumu, acīmredzot tikai tagad atceroties par sava kuņģa eksistenci.
- Labprāt, viņš atbildēja pēc nelielas pauzes. Paldies! Tu man visu laiku palīdzi, es ceru, ka drīz varēšu revanšēties, bet visi mani krājumi ir izmirkuši…
Ak manu dieniņ! Revanšēties! Četrzvaigžņu restorānā ar tētuka kredītkarti, visticamāk. Ir jau labi, tas nav nepieciešams. Tu piedalies pirmo reizi, un, ņemot to vērā, var teikt, ka turies neslikti. Lai gan tikai neapvainojies, ja? man šķiet, ka tu te neiederies.
- Kāpēc ne?
Irisa nedaudz apdomājās. Spriežot pēc visa, ko esmu dzirdējusi, tu stāvi dzīvē ar abām kājām uz zemes. Tu labi zini, ko gribi, un tev ir mērķis, uz kuru esi totāli koncentrējies. Viņa sataustīja savā maisā maizīti un olu. Abi šie produkti bija vienādi cieti. Cerams, ka viņam ir labi zobi.
- Tāds laikietilpīgs vaļasprieks kā brīvdabas lomu spēles, tavuprāt, ir tikai nevajadzīga novirzīšanās no svarīgām lietām dzīvē. Tomēr tu atrodies te, visticamāk, tāpēc, ka esi līdz ausīm ieķēries Sandrā. Irisa tumsā sniedza viņam pretim olu un maizīti. Viņas roka pieskārās Bastiana rokai, tad noslīdēja zemāk un atrada viņa pirkstus.
- Paldies!
- Ņem par labu. Irisa sataustīja desu. Dažas šķēlītes viņa bija nogriezusi jau dienā, trīs no tām viņa pastiepa pretim Bastianam.
- Un nevajag man pateikties, labi?
Tumsā nokraukšķēja. Bastians laikam bija iekodies akmenscietajā maizītē. Kā atbalss atkal atskanēja pērkona grāviens.
- Kas attiecas uz Sandru… viņš košļājot teica. Laikam es tiešām esmu viņā ieķēries. Biju. Viņā ir kaut kas tāds, kā man pietrūkst. Kaut kas brīvs un nepiespiests, spontāns.
- Ak, pareizi kaut kas tāds, kas viņu tagad iedzina tumšā mežā. Irisa iekoda sev lūpā. Viņa nupat atkal bija aktualizējusi tēmu, no kuras patiesībā gribēja izvairīties.
Bastians klusēja. Viņa netīrā sirdsapziņa sēdēja starp abiem kā trešā persona.
- Es brīnos, ka neviens neprotestēja pret tavu piedalīšanos, viņa ātri piebilda.
- Kā tā?
-Jo Vasarsvētku larps ir kaut kas īpašs, sava veida slepenlarps. Ikviens paļaujas uz to, ka citi turēs muti. Bet tevi neviens nepazīst. Vēl sliktāk: tas vispār ir tavs pirmais larps. Ar to es gribēju teikt, ka tu pēc pāris dienām varētu aizstaigāt uz tuvāko policijas iecirkni un izstāstīt, ka mēs bez atļaujas uz dažām dienām bijām apmetušies šajā mežā. Kurinājām uguni, riskējot izraisīt liela mēroga meža ugunsgrēku. Varbūt kāds pat savainojās. Pagājušajā gadā bija dažas sistas brūces, sastieptas potītes un ļoti daudz zilumu no cīņām ar koka zobeniem. Tas viss var piesaistīt vietējo likumsargu uzmanību, it īpaši, ja kāds
par to paziņo. Viņa centās tumsā saskatīt Bastiana acis, taču veltīgi.