Viņa spēlēja pati sev un Bastianam, kurš, cerams, drīz atgriezīsies, vēroja rietošo sauli un pēkšņi jau zināja, ka bēgšana ir beigusies. Kam reiz jānotiek, tas te arī notiks.
Bet Simons nenāca. Nenāca, un viss.
Sāka pūst viegls vējiņš. Tas glāstīja Irisas matus, atdzesēja pieri un dziedāja otro balsi viņas melodijā. Tikai tad, kad tas sagrāba viņas svārku malu un piespieda pie potītēm, Irisa pavērās debesīs.
No rietumiem uz šo pusi virzījās tumšs mākoņu kalns. Saule vēl spīdēja, bet drīzumā tā tiks aizsegta, un tad nebūs vairs ilgi jāgaida, līdz virs viņu galvām sāks plosīties negaiss.
Viņa steidzīgi ielika arfu somā. Kāpēc nekā nereaģē pārējie? Aha, Mona gulēja, Šteinhens arī. Līzbeta un Georgs bija nolīduši
vistālākajā nometnes stūri. Doro nebija redzama, bet dzirdama gan: šņirkstoša skaņa viņa kaut ko grieza. Vienīgā bēda, ka pret tuvojošos negaisu aizsargājošās rūnas nepalīdzēs.
Tālumā klusi noducināja pērkons.
Cik ilgi viņa bija spēlējusi? Stundu? Vai ilgāk? Nonākusi mūzikas varā, viņa vienmēr zaudēja laika izjūtu. Irisa piegāja pie Doro, bet tā viņu nepagodināja pat ar paviršu skatienu. Meitene tikai uz mirkli nolaida nazi, bet tad turpināja iesākto.
- Cik ilgi Pauls un pārējie jau ir projām? Kā tu domā?
Doro ar pirkstu pārbaudīja nupat kā iegrieztās rūnas dziļumu. Tā izskatījās kā dakšiņa un kopā ar trim citām dakšiņām veidoja krustu.
- Viņi iet pretī savam liktenim, viņa teica klusā balsī.
- Jā, jā, ir jau labi. Bet cik ilgi viņi to dara? Piedod, esmu pilnīgi zaudējusi laika izjūtu. Tikai… laikapstākļi pasliktinās, un es justos labāk, ja pārējie jau būtu atgriezušies.
- Visādā ziņā viņi ir projām jau vairāk nekā stundu. Uz Doro parastās attieksmes fona šī bija apbrīnojami skaidra atbilde. Es ceru, ka visi tiešām atgriezīsies un nemēģinās atrast ceļu uz tuvāko ciemu. Tā būtu liela kļūda.
- To viņi nedarīs. Nepametīs mūs likteņa varā.
Vējš pieņēmās spēkā, tas dancināja koku galotnes un dzenāja pa klajumu dažas lapas.
- Sliktākais ir tas, pēkšņi ierunājās Doro, ka mums nav nekā, ko viņam piedāvāt.
- Kā, lūdzu? Kam piedāvāt?
Doro nopūtās kā cilvēks, kurš spiests divdesmito reizi kaut ko paskaidrot. Tam, kurš mūs nelaiž projām no šejienes. Tam, kurš mums atņēmis Sandru, Kārpu un Larsu. Tristramam.
Protams. Irisa ar pūlēm apspieda smaidu. Ja tajā, ko tu saki, ir kaut kāda taisnība, tādā gadījumā… viņš taču jau ir dabūjis trīs no mums. Vai tu nedomā, ka ar to vajadzētu pietikt?
Tumšās acis zem kuplajām uzacīm aizvērās un atkal atvērās.
- Viņi nav piemēroti upuri. Tristrams grib redzēt noasiņojam savu brāli. Vai kādu citu tirānu. Tā ir mūsu problēma.
Mūsu galvenā problēma ir laikapstākļi, nodomāja Irisa un bažīgi pavērās debesīs. Melnā mākoņu siena bīdījās aizvien tuvāk un jau sen bija aizsegusi sauli. Arno, bez šaubām, vairs neatradās savā bedrē, un glābšanas vienība noteikti jau bija atpakaļceļā un ieradīsies kuru katru minūti. Ja vien…
Doro droši vien bija nolasījusi domas no viņas sejas. Tu to jūti, vai ne? Viss ir sazvērējies pret mums. Taču jūs drīzāk esat gatavi ticēt nejaušībām nekā akceptēt, ka aiz tā slēpjas plāns. Plāns, kurš dzimis uz viņpasaules sliekšņa un tagad no turienes attīsta savu iedarbību uz mums.
Nebija nekādas jēgas censties apšaubīt Doro teoriju, tāpēc Irisa pacietīgi māja ar galvu pie katra viņas vārda, lai gan tie izteica vienu un to pašu: viss ir sazvērējies pret mums.
Pēc pusstundas Irisa bija gandrīz gatava tam piekrist.
Aizgājušie vēl joprojām nebija redzami, bet tagad negaisa mākoņi jau bija aizseguši debesis, aprijuši gaismu un sūtīja uz zemi pirmās smagās lietus lāses.
sinis klāja Arno sejas labo pusi, un, lai cik ātri un rūpigi Bastians tās centās noslaucīt, asiņošana neapstājās.
Viņš mirst, vai ne? Virs bedres parādījās Almas baiļu izķēmotā seja. Sieviete trīcēja pie visām miesām par spīti tam, ka Karīna viņu turēja ciet un mierināja.
Nē, nekādā gadījumā. Tā ir sista brūce, tādas parasti stipri asiņo. Ja man būtu marles saite vai kaut kas tamlīdzīgs… Un brūču līme vai ķirurģiskie diegi. Bastians vēl nekad nebija pats šuvis brūci, taču vairākas reizes bija asistējis šādā procedūrā.
Viņš palūkojās apkārt pēc kaut kā, ko varētu izmantot spiedoša pārsēja uzlikšanai. Nātan! Sameklē, lūdzu, plakanu koka gabalu, ne pārāk lielu.
- Nevaru. Pauls man lika uzmeistarot nestuves.
- Labi. Ralf?
Nekādas atbildes.
- Ralf! Sasodīts, vai tu mani nedzirdi? Man nepieciešams plakans koka gabals aptuveni tavas plaukstas lielumā. Vai tu vari tādu sameklēt? Lūdzu!
Kluss kunkstiens. Viens pats?
Bastians sakoda zobus tik stipri, ka iesāpējās žoklis. Jā. Ja jūs būsiet tik laipns, cēlais Alarik.
- Labi. Bet tālu es neiešu, te var būt vēl kādas lamatas.
- Pasteidzies taču!
Soļi attālinājās tik lēnām, ka Bastians jau gandrīz gribēja izrāpties no bedres un iespert Ralfam pa pakaļu.
Linaudekla lupatiņa, ko viņš spieda pie Arno pieres, jau atkal bija piesūkusies ar asinīm, taču tagad šķita, ka asiņošana pakāpeniski samazinās. Neraugoties uz Arno vaidiem, Bastians spieda kompresi pie brūces vēl spēcīgāk, cerot, ka šis iespaids nav tikai vēlamā iztēlošanās.
Pat ja būšu saglābis viņa pieri, vēl joprojām paliek kāja. Es vēl nekad neesmu iešinējis lūzumu.
No augšas kaut kas ielidoja bedrē un gandrīz trāpīja Bastianam pa galvu. Koka gabals.
- Vai tu esi nenormāls? viņš izkliedza visu savu niknumu. Vai gribi mani nokautēt?
Ralfs lūkojās pār bedres malu, un šķita, ka viņš tūlīt sāks raudāt.
- P… p… piedod, bet… paskaties. Viņš turēja rokā priekšmetu ar kaut ko sarkanbrūnu notraipītu krustu.
Kauli. Bastians tos savāca, iekams viņu nebija apsteidzis Roderiks.
Tie bija īsi, tievi un savienoti ar izbalējušu vilnas pavedienu. Iespējams, plaukstas kauli. Bastians nebija pārliecināts. Varbūt šoreiz tie ir kāda dzīvnieka kauli.
- Kur tu tos atradi?
- Bija ieķīlēti kādā kokā starp stumbru un zaru. Lūdzu, es gribu uz mājām! Tas ir lāsts, paskaties tikai, tieši kā tajās filmās! Viņi atrod zīmes, pēc tam pazūd cits pēc cita… Ralfs sāka raudāt.
- Doro to visu paredzēja. Mums vajadzēja viņā ieklausīties, mums vajadzēja…
- Tagad tu nomierināsies, ja? Bastians sāka zaudēt spēju skaidri domāt, vienai reizei tā visa bija par daudz. Paņēmis vienu no pēdējām linaudekla strēmelēm, Bastians salocīja kompresi, uzlika uz tās koka gabalu un ar citu auduma strēmeli stingri piesaitēja to pie Arno galvas. Nav nekāda lāsta, tas ir…
- Izbeidz to visu laiku skandināt! iesaucās Ralfs. Katram idiotam būtu jāpamana, ka te notiek kaut kas pārdabisks. Viss, ko paredzēja Doro, arī notiek. Kad tev tas pielēks? Kad mēs visi pazudīsim vai tiksim sakropļoti? Vai arī mums vispirms jānomirst, lai tu tam noticētu?
- Ralf! Paula balss skanēja dusmīgi. Tūlīt aizveries, citādi es tevi iemetīšu bedrē pie Arno.
- Bet… Ralfs šņukstēja. Man ir bail, vai tu to nesaproti? Tik ļoti bail. Es visu laiku iztēlojos, ka mēs atgriežamies nometnē, bet