tur vairs neviena nav. Pagājušonakt es sapņoju, ka mēs vienā no atraktajiem kapiem atrodam Kārpas līķi.
Bastians vairs neturpināja klausīties, bet koncentrējās uz Arno kāju. Tomēr acu priekšā uznira aina ar Sandras pamesto guļvietu, un viņa sakairinātā fantāzija radīja vēl vienu: cilvēku pamestu nometni, kuras vidū zemē guļ sadragāta Irisas arfa.
Nedomāt par to! Nekas tāds nenotiks. Irisai klājas labi. Tomēr Ralfa vārdi atkal un atkal atbalsojās galvā. Bastians būtu varējis apgriezt viņam kaklu, taču Ralfs nebija īstais mērķis viņa dusmām. Ja ar Irisu kaut kas atgadīsies, viņš vispirms samals miltos Georgu, kuram jebkurš cilvēks ir pilnīgi vienaldzīgs, ja vien viņa vārds nav Līzbeta.
Viņi vēl pieredzēs pazudušo biedru atgriešanos. Bastians paņēma abus garos, resnos zarus, ko viņš grasījās izmantot kā šinas, un pacēla Arno kāju. Arno iekliedzās.
- Es zinu, ka tev sāp, piedod!
Zari atradās pareizajās pozīcijās. Ar pēdējām linaudekla strēmelēm Bastians sāka tos piesaitēt pie Arno kājas.
- Neko vairāk es nevaru izdarīt, viņš uzsauca pārējiem. Tagad jums man jāpalīdz izcelt Arno no bedres.
Pauls bija klāt nekavējoties, viņam uz pēdām sekoja Nātans. Ar virvi, kas bija sasieta cilpā zem Arno padusēm, viņi uzvilka cietušo augšā. Lai gan Bastians pielika visus spēkus, cenzdamies pasargāt savainoto kāju, Arno kliedza tā, it kā viņam ādu vilktu pār acīm.
Cietušais kļuva mierīgāks tikai tad, kad bija noguldīts uz improvizētajām nestuvēm, lai gan konstrukcija no tieviem bērzu stumbriem, virvēm un segas neviesa uzticību.
- Es to neizturēšu, činkstēja Alma. Mēs taču gribējām tikai izsaukt palīdzību. Tagad neviens vairs negribēs doties ceļā, vai ne? Mēs esam šeit iestrēguši.
Karīna aplika viņai roku ap pleciem un piespieda sev klāt.
- Šodien mēs vairs neko nevaram izdarīt. Bet rīt viss izdosies, tu redzēsi. Ja vajadzēs, es iešu viena.
- Tad jau varbūt būs par vēlu. Alma ar piedurkni noslaucīja degunu. Mums vajadzēja uzklausīt Doro.
Ik pa brīdim viņi mainījās pie nestuvēm, tomēr virzījās uz priekšu neciešami lēni. Bastians vēl nekad nebija tik kvēli ilgojies pēc ceļa vai vismaz taciņas kā tajā brīdī, kad viņš nestuvju aizmugurē nomainīja Nātanu. Viņš nevarēja saskatīt, kur spēra soļus, un nestuvju turekļi bija tik resni, ka tos bija grūti satvert, turklāt Arno pie katra satricinājuma kliedza.
Bastians jau pēc piecām minūtēm vēlējās, lai viņu kāds nomainītu, tomēr sakoda zobus, jo Pauls nesa kopš paša sākuma, kad viņi bija devušies projām no bedres, lai gan priekšējā pozīcijā viņam nācās noturēt lielāko daļu svara.
Ceļš lēzeni veda augšup. Lai visu laiku nedomātu par neizturamo smeldzi rokās, Bastians atsauca atmiņā pie ezera pavadīto laiku. Brīdi, kad Irisa vispirms pieskārās ar pirkstu viņa lūpām un tad viņu noskūpstīja. Viņas gaišzaļās acis ar garajām, tumšajām skropstām. Bedrīti labajā vaigā, kad viņa smējās… Tas notika tik pēkšņi, ka Bastians reaģēja tikai tad, kad jau sen bija par vēlu. Viņa kājas uzkāpa uz kaut kā gluda, paslīdēja, zaudēja atbalstu. Pirms viņa arī Pauls bija zaudējis līdzsvaru. Nestuves apgāzās, Bastians refleksīvi palaida vaļā vienu rokturi, lai pret kaut ko atbalstītos. Nestuves ar kreiso pusi atsitās pret zemi, Arno iekliedzās no sāpēm un sāka velties lejup pa nogāzi, līdz liela klints viņu apstādināja.
Kāpēc viņš vairs nekliedz, ak mans Dievs, kāpēc viņš ir tik kluss…
Bastians skrēja, pakrita, atkal pielēca kājās un sasniedza Arno reizē ar Paulu. Viņi abi centās sataustīt cietušā pulsu. Jā. Tas sitās. Pārāk ātri, bet tomēr sitās.
- Man ļoti žēl, noelsa Bastians. Es paslīdēju. Tā ir mana vaina. Visā. Piedod.
Pauls neko neatbildēja. Viņš palūkojās uz Arno un tad aizgrieza galvu, it kā nespētu izturēt šo skatu. Arno ir bez samaņas, viņš teica apvaldītā balsī. Tagad būs vieglāk viņu transportēt.
Kad cietušais atkal bija uzcelts uz nestuvēm, Bastians kaut ko izdzirdēja. Ducināšanu tālumā.
Nē. Tas nenāk mūsu virzienā. Nekādā gadījumā. Tas nevar būt. Tā nedrīkst būt!
Pie nestuvēm viņi tagad mainījās biežāk, tas nedaudz samazināja tempu, bet padarīja iešanu drošāku. Bastians vairījās no nemitīgi raudošās Almas skatiena un uzmanīgi lūkojās sev zem kājām, kur spert katru soli. Atkal noducināja pērkons. Šoreiz jau tuvāk.
- Cik mums vēl atlicis iet?
- Esam nogājuši jau vairāk par pusceļu. Pauls smagi elpoja.
- Mums jāšķērso šī ieplaka un tad jāpāriet pāri pakalnam. No turienes vairs nav tālu līdz nometnei.
- Kurš zina, kas mūs tur sagaida? To, protams, teica Ralfs.
- Kopš šī brīža darīsim tā, kā teiks Doro, labi? Varbūt mēs varam šo lāstu… nomierināt. Kaut kā.
- Tas nav nekāds lāsts. Bezgalīga pacietība Paula balsī. Varbūt arī nogurums. Beidziet reiz ar to noņemties. Ja es pagājušogad nebūtu jums izstāstījis šo stāstu, jums pat neienāktu prātā izdomāt tādas muļķības.
- Bet… Ralfs meklēja vārdus. Bet leģenda tomēr eksistē. Tu to neizdomāji, tā ir aprakstīta grāmatās. Un tas, ka šajā apkārtnē bija pils, arī ir patiesība.
- It kā.
- Tādā gadījumā taču viss ir skaidrs.
Kā par apstiprinājumu atkal noducināja pērkons. Mazumiņš debesu, ko varēja saskatīt starp koku galotnēm, bija tumši pelēkā krāsā.
- Mums jāpasteidzas! iesaucās Bastians. Ralf, nomaini tagad Paulu, lai reiz beidzas šī stulbā muldēšana. Es stāšos Nātana vietā. Cik ilgi man pietiks spēka.
Viņi virzījās lejup ieplakā. Ralfs beidzot bija aizvēris muti un vairs tikai tusnīja.
- Augšup kalnā es Arno nespēšu uznest, Ralfs pavēstīja, kad viņi bija nokāpuši lejā.
Neteicis ne pušplēsta vārda, viņa vietā stājās Pauls. Nātans pārbaudīja, vai nestuvju stiprinājuma mezgli nav atslābuši, un tad viņi sāka ceļu kalnup.
Bastians nespēja atcerēties, ka viņa ķermenis kādreiz būtu ticis tā spīdzināts. Katrs roku muskulis burtiski dega, tāpat arī plaušas. Viņš ar visiem spēkiem turēja nestuvju rokturus, lai tikai nepalaistu tos vaļā, lai tikai nepalaistu vaļā, lai tikai nepalaistu…
Galu galā viņi tomēr tika augšā un nolika nestuves. Bastians notupās zemē un cīnījās pēc elpas. Atkal atskanēja pērkona grāviens, un šoreiz vairs nebija nekādu šaubu, ka negaiss pārvietojas viņu virzienā. Sākumā viņi izdzirdēja lietus lāses un tikai tad tās sajuta īsas, dzidras skaņas, it kā kāds ar pirkstiem viegli bungotu pa zariem un lapām.
Irisa! Neej uz savu alu! Paliec kopā ar citiem, esi piesardzīga, lūdzu!
- Mums jādodas tālāk. Paula balss liecināja par ārkārtīgu nogurumu, tomēr viņš atkal nostājās nestuvju priekšā. Viņa plaukstu iekšpusē Bastians pamanīja jēlus noberzumus. Katra nestuvju stiepšanas sekunde viņam izraisīs neciešamas sāpes. Viņš nomainīs Paulu, tiklīdz tas būs iespējams, tiklīdz būs atgūta elpa.
Pērkona grāviens. Atsevišķo lāšu pakšķēšana pārgāja grabināšanā. Tagad lietus sasniedza arī zemi un glābšanas vienību. Pirmajā mirklī tas bija atsvaidzinoši, nākamajā kļuva auksti.
- Vienkārši visu laiku taisni uz priekšu! nokomandēja Pauls.
- Labi! Ralfs aizskrēja pat neatskatījies, atstājot viņus stāvam.
- Ei! iesaucās Bastians. Tava kārta pie nestuvēm! Taču Ralfs jau bija gabalā.
Nu pagaidi, es tevi vēl dabūšu rokā, un tad tu vēlēsies, kaut tas būtu tikai šis sasodītais Tristrams ar savu sūda lāstu!