- Šorīt mēs jau līdz šejienei bijām atnākuši, teica Irisa. Tikai no citas puses. Un rīkojāmies stulbi mums vajadzēja rūpīgāk izpētīt šo klinti.
-Jā, tā ir grandioza. Bastians piecēlās sēdus. Ķermenī acīmredzot bija kaut kādas iekšējās rezerves, par kurām viņš līdz šim neko nebija zinājis, jo elpa bija atgriezusies normālā ritmā. Ari Pauls jau sēdēja taisni un pārbaudīja Arno apsējus.
Turpretī Šteinhens gulēja ar aizvērtām acīm un trīcēja pie visām miesām. Viņam klabēja zobi un lūpas bija zilganas.
Tā arī paliks, nē, tie ir maldi, kļūs vēl sliktāk, jo mums nav segas, ar ko viņu apsegt, pat ne mutautiņa, ne viena paša sausa auduma gabaliņa.
- Nebūtu slikti iekurt uguni, nomurmināja Bastians.
- Ko tu teici? Pauls uz mirkli pacēla acis un ielēja Arno ūdeni no sava ūdens maisa. Almai to izdarīt vairs nebija spēka, viņa sēdēja krita baltu seju, atspiedusies ar muguru pret klinti. Meitenes aizvērtie acu plakstiņi raustījās; Roderiks smilkstēdams sēdēja līdzās un laizīja viņas roku.
- Uguni, atkārtoja Bastians. Lai nodrošinātu siltumu ievainotajam. Arī mums, pārējiem, tas nāktu par labu.
Pār Paula seju pārslīdēja tāds kā gaišums, bet varbūt tas bija tikai kaut kur mežā iespēruša zibens atspīdums.
- Protams, viņš piekrita. Uguni. Vienīgā problēma ir malka. Koksne mētājas visapkārt veselām tonnām, bet ir tik slapja, ka to varētu izgriezt.
- Sasodīts, jā. Tev taisnība.
- Varbūt… Pauls samiedza acis un skatījās uz kādu punktu slīpi novietotā akmens milzeņa pakājē, kur tas saskārās ar dažām mazākām klintīm. Varbūt stūrī ir sakrājušies veci koka gabali. Izskatās, ka tā arī ir. Ar dažiem zariem sākumam pietiks, un tiem noteikti jābūt sausiem. Viņš lūdzoši paraudzījās uz Ralfu un Nātanu. Vai jūs varētu pārbaudīt, vai tur ir kaut kas atrodams?
Ralfs vēl joprojām elsoja, tomēr viņš pamāja ar galvu un uz visām četrām izrāpoja mijkrēslī starp akmeņiem. Nātans turējās tālāk pa labi.
Gaisa temperatūra strauji kritās. Kokos gaudoja vētra, un, lai gan ala pasargāja viņus no spēcīgākajām brāzmām, dažas no tām atrada ceļu pie viņiem un raustīja slapjo apģērbu. Bastians apskāva Irisu, kura gan izmantoja savu arfas somu kā vējlauzi, tomēr jau sāka trīcēt.
- Kaut kad negaiss beigsies, viņš nomurmināja. Tas plosās jau diezgan ilgi un drīz aizvirzīsies projām. Vai mitēsies. Es to zinu.
Irisa nedaudz sakustējās Bastiana rokās. Problēma ir tāda, ka te ir vairāki negaisi. Ir tādas vietas, kur vienlaikus mēdz sastapties vairākas negaisa frontes, un šī ir viena no tām. Kārpa man par to stāstīja. Dažas zemnieku saimniecības šajā apkārtnē ir jau pat pa četrām reizēm nodegušas no zibens spērieniem, varbūt arī tāpēc cilvēki šeit tik stūrgalvīgi tic leģendai par lāstu.
Kārpa. Bastiana acu priekšā uznira viņa laipni smaidošā seja ar milzīgo izaugumu pierē. Viņam kaklā iespriedās nenorijams kamols. Vai varēja būt iespējams, ka Kārpa vēl ir dzīvs? Un Sandra?
īsu, izmisīgu mirkli Bastians redzēja viņus mirušus guļam mežā. Izmirkušus līķus, daļēji pārklātus ar pērnajām lapām un egļu skujām. Kaut kur. Neuzejamā vietā.
No šīm fantāzijām viņu izrāva dobja skaņa, nē, divas skaņas, bet cieši saistītas. Krakšķis un kliedziens, iekaukšanās, ko nebija radījis vējš.
- Ak Dievs, kas tas bija?
- Nezinu. Es negribu to zināt. Gribu tikt projām no šejienes!
- Tagad es vairs neko nedzirdu.
Viņu balsis bija viens vienīgs juceklis, saplūdis kopā kā lietus un vējš. Pa vidu kā rituāli bungu sitieni dobji un ritmiski skanēja Doro buramie vārdi.
- Jūs, zemes spēki, jūs, četri elementi, esiet nomodā par mums, aizsargājiet mūs, neļaujiet mums nokļūt nelaimē. Jūs, zemes spēki, jūs, četri elementi… Ar dubļainu pirkstu viņa atkal vilka zemē maģiskus simbolus. Līzbeta tupēja viņai līdzās un pamazām pievienojās Doro dziedošajai runāšanai tāpat kā Alma un Karīna. Nātans izrāpoja no sava kakta, turot rokās dažus sausus zarus, kurus viņš vienkārši nometa zemē, un arī pievienojās buramo vārdu skaitīšanai.
Viņi visi ir sajukuši prātā. Mums kaut kas jādara. Bastians turēja Irisu cieši apskautu, it kā kopā viņi abi varētu uzcelt valni pret māņticības ārprātu, kas arvien pieauga viņu acu priekšā.
- Man šķiet, tas bija Ralfs, kurš kliedza, piespiedusi seju pie Bastiana krūtīm, teica Irisa, nedaudz atvirzījās no viņa un norādīja uz vietu, kur Ralfs bija meklējis malku. Tikai tagad Bastians pamanīja, ka Irisa ir sažņaugusi rokā akmeni. Tur vairs nemana nekādu kustību.
Pauls, kurš rīvēja Arno ķermeni, lai viņu sasildītu, pārtrauca darboties. Tas tiesa, viņš ierunājās neskanīgā balsī. Es arī vairs neredzu Ralfu.
Pauls pieliecās un taustīdamies sāka virzīties garām pārējiem.
- Skanēja tā, it kā kāds būtu kaut kur ielūzis… Viņš apklusa. Nometās ceļos un rāpoja tālāk uz visām četrām. Sasodīts!
- Kas noticis? ķērkstošā balsī iesaucās Georgs. Viņam sāka izpausties pirmās smagas saaukstēšanās pazīmes. Balss zudums, gārdzoša elpa.
Viņš dabūs plaušu karsoni, turklāt nevienam nav antibiotiku. Sliktākajā gadījumā Georgs no tā var pat nomirt, kā tas parasti notika viduslaikos. Mēs esam ļoti autentiski. Ļoti!
Pauls gulēja uz vēdera milzīgās klints pakājē. Kaut kas nočirkstēja. Beidzot viņi izdzirdēja Paula balsi, kas skanēja tā, it kā viņš kliegtu akā. Ralf? Vai tu mani dzirdi? Vai viss kārtībā? Vai krītot neesi sasities?
Bastians aizturēja elpu un maksimāli sasprindzināja dzirdi, caur lietus šalkoņu cenšoties kaut ko saklausīt.
Atbilde atskanēja, kaut arī Bastians to nespēja saprast. Ralfa balss, ļoti dobja.
- Viņš ir iekritis šahtā! sauca Pauls. Viņš apgalvo, ka neesot savainots.
Kopā ar Irisu Bastians aizrāpoja līdz caurumam un ieskatījās tajā. Tas bija kā skatiens nekurienē, absolūtā melnumā.
- Vai tiešām viss kārtībā? Vārdi atbalsojās no klints sienām.
-Jā. Es iekritu lapu un zaru kaudzē. Šeit nav tik slapjš un ir
daudz siltāk. Un tā ir… liela. Faktiski es nezinu. Man vajag gaismu.
- Tu saki, ka tur ir zari? apvaicājās Pauls. Vai tie ir sausi? Vai mēs tos varētu aizdedzināt?
Atbilde nāca nekavējoties. Protams.
Bastians redzēja, ka Pauls apņēmīgi pamāj ar galvu. Labi. Es dodos pie tevis.
- Ko? Bastianam paspruka. Es domāju, ka mēs izcelsim Ralfu. Malku viņš var paņemt līdzi. Kā tu domā nogādāt lejā Arno? Un, pat ja tas mums izdosies, kā mēs pēc tam tiksim ārā?
Pauls nepacietīgi pakratīja galvu. Padomā taču! Ir jau vēls. Mums ir tikai divas izvēles iespējas vai nu nakšņot šeit, vai arī lejā, kur esot silti un sauss. Kā tu domā: kādas šeit augšā ir Arno un Šteinhena izredzes izturēt šo nakti? Viņš norādīja uz savu bagāžu.
Mums ir virves. Rīt mēs varēsim atkal uzvilkt Arno augšā.
Viņš parakājās savās mantās un izvilka gluži tādu pašu šķiltavu kārbiņu, kāda bija piederējusi Šteinhenam. Ralf? Ķer un iekur uguni!
Viņi dzirdēja Ralfu lādamies. Sasodītā tumsa!
Viņi nogaidīja, līdz no apakšas atskanēja piesardzīgi soļi. Čaboņa.
Es to atradu! Paldies Dievam!
Vēl kāda skaņa, kas atgādināja metālisku rīvēšanos, atkal un atkal. Tad Ralfa balss. Ārprāts! Tas jums būtu jāredz.
Bastians pienāca tuvāk, lai palūkotos lejup, un daļēji arī tāpēc, lai vajadzības gadījumā palīdzētu Paulam, kurš jau bija iekāris kājas caurumā un tagad, atbalstoties ar rokām, lēnām laidās lejā. Pirmos divus metrus viņš varēja kāpt, pēc tam nācās nolēkt.