Zeme viņus aprīs, atcerējās Bastians un gandrīz sāka smieties. Mēs paši atbalstām šo ārprātu un palīdzam tam īstenoties dzīvē.
Brīkšķis. Ralfa atvieglojuma pilna iesmiešanās. Paula izsauciens “Kārtībā!”. Pēc tam gandrīz minūti ilgs klusums. Bastians nevarēja viņus abus saskatīt, līdz augšai nonāca tikai nelielās liesmas radītais šaudīgais spīdums.
- Ralfam taisnība, iesaucās Pauls. Te lejā ir pietiekami daudz vietas un ir arī silti. Mums ir labas iespējas mierīgi pavadīt nakti.
Tādā gadījumā to bija vērts izmēģināt. Bastians aizrāpoja līdz vietai, kur gulēja Arno, un piesardzīgi noglāstīja viņam matus.
- Mēs pārnesīsim tevi uz sausāku vietu, labi? Tas varbūt sāpēs, toties šonakt tev nebūs jāsalst.
Pauls lika viņiem aplikt virvi zem Arno padusēm un sasiet to ciešā cilpā. Pēc tam laidiet viņu lejā pie manis. Uzmanīgi!
Grupā sākās rosība. Izredzes nokļūt siltumā un pie uguns izžāvēt apģērbu bija visus pārliecinājušas.
Ar Georga un Karīnas palīdzību Bastians izdabūja sākumā vaidošo, bet pēc tam kliedzošo Arno cauri ieejas spraugai, kas rēgojās zemē, un pēc tam lēnām laida viņu lejā. Bastians cieta kopā ar viņu. Arno pazemes ceļojums šķita bezgalīgi ilgs, un viņš uzelpoja tikai tad, kad Pauls uzsauca, ka viss beidzies labi.
Nākamais rindā bija Šteinhens, un nolaist lejā viņu katrā ziņā bija lielāks izaicinājums. Tomēr pēc pamodināšanas viņš spēja pats aizrāpot līdz atverei zemē. Tā pat izrādījās pietiekami plata Šteinhena varenajām miesām, taču noturēt tās virvē, lai viņš nenogāztos, bija tikpat kā neiespējami.
- Aptīsim virvi ap šo klints izvirzījumu un cerēsim, ka tā nepārtrūks, klepodams ierosināja Georgs.
Līdz pašam pēdējam mirklim, kad Šteinhena kājas pieskārās pazemes pamatnei, Bastians neticēja, ka tas izdosies. Tikai izdzirdējis Paula “Šteinhens ir pie mums!”, viņš atzvēlās pret klints sienu un atviegloti nopūtās.
LIzbeta un Doro bija nākamās rindā, viņām sekoja Karina, Mona un Alma, kas turēja rokās ķepurojošos un kaucošo Roderiku. Viņi izdzirdēja priecīgi pārsteigtos sajūsmas saucienus, meitenēm nolaižoties lejā.
Pār atlikušo grupas dalībnieku galvām plosījās negaiss, it kā tas dusmotos, ka šie cilvēki izslīd no viņa varas grožiem, un Bastianu neatstāja sajūta, ka viņi tiek novēroti. Ka viss notiek pēc kāda plāna, kura autori nav viņi. Ka kaut kas vai kāds neizlaiž viņus no acīm, vada katru viņu soli, virzot uz kādu tumsā paslēptu mērķi. Jo vairāk cilvēku pazuda atverē, jo noteiktāk šī sajūta pārauga pārliecībā. Arī es jau sāku zaudēt saprātu. Dažas reizes Bastians sevi pieķēra pēkšņi pagriežam galvu, jo bija tāda sajūta, ka uz viņu kāds skatās. Taču tur nekā nebija: ne lietus plīvura aizmiglota stāva, ne sarkanu matu pazibēšanas. Bastians centās aizgaiņāt šīs domas un koncentrēties uz to, ko darīja viņa rokas: turēja virvi, palīdzēja pārējiem, nolaida viņus klints šahtā, no kurienes blāzmoja liesmas šaudīgā gaisma, it kā tā būtu elles rīkle.
Bija pienākusi Irisas kārta, taču viņa vēl vilcinājās. Es nepanesu noslēgtas telpas bez izejas, viņa paskaidroja ar šķību smaidu sejā.
Bastians pamāja ar galvu. Ja tu paliksi augšā, palikšu ari es, viņš teica un jau nākamajā mirklī aptvēra, ka izturas tāpat kā Georgs, kad runa ir par Līzbetu.
-Jūs taču to nedomājat nopietni, no lejas atskanēja Georga balss. Bastian, mums te ir divi ievainotie, kuriem nemaz neklājas labi. Tu esi vienīgais, kuram ir zināšanas medicīnā. Lūdzu!
- Bez moderniem palīglīdzekļiem manas medicīnas zināšanas nevienam nepalīdzēs. Teiktais izklausījās pēc vājas atrunas, bet viņš nekādā gadījumā nepametīs Irisu vienu.
Tas noteikti bija izlasāms Bastiana acīs. Ir jau labi, Irisa nopūtās. Mums neatliek nekas cits kā laisties lejā. Viņa pārbaudot
aptaustīja nazi pie jostas un izspieda platu smaidu. Pasniedz, lūdzu, manu arfu!
Kad viņi bija nolaiduši lejā vispirms instrumentu un tad arī Irisu, Georgs un Bastians vienu virves galu piesēja pie koka, bet otru ielaida atverē.
Tā ir kā dzīvības apdrošināšana, nodomāja Bastians. Pavediens, pa kuru mums vēlāk būs jāuzrāpjas atpakaļ virszemē, ja negribam palikt dzīvi aprakti.
Ilgāk viņš nedrīkstēja kavēties pārdomās. Trīspadsmit cilvēku dzīvība vārda tiešā nozīmē karājās smieklīgi tievā kaņepju virvē.
astians pēdējais nolaidās šahtā. Koncentrējies, lai nenokristu, viņš sajuta siltumu, ko izstaroja liesmas, kuras šaudījās turpat netālu. Viņš gandrīz palaida vaļā virvi, ieraudzījis, kur ir nonācis, šūpojoties karājās pa vidu starp virszemes un pazemes pasauli.
Uguns apgaismoja velvi, kas neapšaubāmi bija cilvēku roku veidota. Tā nebija īpaši augsta, toties ļoti plaša, te bija daudz vietas tumšiem kaktiem un šaudīgām ēnām.
Bastians piezemējās satrunējušu zaru kaudzē, ieelpoja pagraba un degošas koksnes smaržu un palūkojās apkārt.
Viņi bija patvērušies kādā sen pamestā pils pagrabā. Masīvas, no granīta blokiem izcirstas kolonnas balstīja mūžsenas mūra arkas. Dažās vietās akmeņi jau bija izlūzuši, citas izskatījās laika neskartas. Te bija divas ejas, kas veda tumsā. Šaudīgo liesmu atblāzma tās pārvērta rijīgās rīklēs, kurām nedrīkstēja tuvoties.
Bastians apsēdās līdzās citiem pie ugunskura. Dūmi no tā izplūda caur ieejas atveri.
- Mazliet atpūtīšos, tad apraudzīšu Šteinhenu un Arno, viņš nomurmināja.
Kādu brīdi visi spēku izsīkumā klusēja. Lietus šalkoņa, lāsēm atsitoties pret zemi, bija kā bezgalīga iemidzinoša melodija, kurai atsevišķi pilieni zem velvēm piesita neregulāru ritmu.
Bastians juta, ka viņa ķermeņa priekšpuse sakarst, krekls drīz būs izžuvis. Tagad tikai neiemigt, vispirms vajadzēja parūpēties par cietušajiem, bet pēc tam varēs saritināties kādā klusākā stūrī. Jā, to viņš darīs. Gulēs. Šī doma ar patīkamu smagumu uzgūla acu plakstiņiem.
- Tagad mums te ir visīstākie viduslaiki, viņam līdzās klusā balsī ierunājās Irisa. Tie mūs ir panākuši, un es nezinu, vai man tas patīk. Runājot viņa neizlaida no acīm Doro, kas ar trīcošu roku atkal vilka zemē rūnas. Man šķiet, neviens vairs nedomā, ka tas
viss ir tikai sagadīšanās. Es neticu ari šim sasodītajam lāstam. Un trešā iespēja… Viņa ieskatījās Bastianam acis. Viņš labi zināja, ko Irisa ar to domā. Precīzāk kuru. Trešā iespēja, viņa turpināja,
- vēl joprojām nav izslēgta. Tomēr mums ir darīšana ar kādu, kurš ir nenormāls. Nevis ģeniāls. Lai visu te tik apbrīnojami precīzi saskaņotu, viņam vienkārši nepietiktu prāta. Un mani viņš jau sen būtu dabūjis rokā. To es zinu.
- Par ko jūs runājat? Pauls nožāvājās, izstaipījās un piecēlās kājās. Trešā iespēja? Dabūjis rokā?
- Nav svarīgi. Irisa papurināja galvu un tuvināja rokas ugunij. Pauls uzlūkoja meiteni ar jautājošu skatienu, taču viņa vairs neko neteica, tikai paraustīja plecus.
- Pēdējās dienās mums šausmīgi neveicas, taču man šķiet, ka tagad kāršu sadalījums mainīsies. Pauls uzsmaidīja Bastianam, it kā runātu tikai ar viņu. Tas, ka mēs atradām šo… halli, bija liela veiksme. Te mēs varēsim kādu laiku uzturēties.
Pauls savāca visapkārt sakritušos zarus un sameta tos ugunskurā, tad apsēdās līdzās Bastianam, tā ka Irisai nācās pavirzīties sāņus. Viņas izbrīnītajā sejā atspoguļojās Bastiana paša pārsteigums.