Pauls atkal aplika roku viņam ap plecu. Vai šī nav brīnišķīga vieta? Es gribētu, lai tā spētu pastāstīt, kas te agrākajos laikos norisinājies. Par visiem tiem notikumiem, kurus tā pieredzējusi. Viņš pacēla galvu, it kā ieklausītos. Šī vieta elpo vēsturi, vai ari jūs to jūtat? Gandrīz var sadzirdēt bruņu šķindēšanu, sieviešu tērpu čaukstēšanu un minnezengeru dziedāšanu. Iris, vai tu nevarētu mums kaut ko uzspēlēt?
-Nē.
-Žēl.
Bastianam sāka trūkt gaisa. Viņš jau tā nejutās labi Paula draudzīgajos apkampienos. Viņi vienkārši vēl pietiekami labi nepazina viens otru, un vakarnakt pieredzētie savādie mājieni viņam vēl joprojām šķita netīkami. Neatliks nekas cits kā atklāti izrunāties ar Paulu, bet ne šeit, visas grupas klātbūtnē.
Visas grupas bez Sandras, Kārpas un Larsa, ļaunā priekā ierunājās viņa iekšējā balss. Baidīdamies par savu ādu, tu viņus gandrīz jau esi aizmirsis, vai ne?
Bastians aizvēra acis un, pēc brīža tās atkal atvēris, uztvēra Līzbetas skatienu, jo meitene ne uz mirkli neizlaida no acīm viņu un Paulu. Pamanījusi, ka Bastians uz viņu skatās, Līzbeta pasmaidīja.
Viņš atbrīvojās no Paula tvēriena, nomurmināja dažus atvainošanās vārdus un devās apraudzīt Arno un Šteinhenu.
Viņi abi gulēja līdzās ugunskuram, lai sasildītos, un Arno tas acīmredzami nebija nācis par labu. Viņš dega drudzī, tikai daļēji bija pie samaņas un pie katra pieskāriena ievaidējās. Brūce pierē bija pārklājusies ar kreveli un sāka iekaist. No tā Bastians bija baidījies.
Man vajadzēja slepus paņemt līdzi kādu dezinfekcijas līdzekli, tas nevienam nebūtu kaitējis. Cik neaptverami stulbi esmu rīkojies!
Galvā sāka uzplaiksnīt kadri no vecām filmām, kuru varoņi izdedzināja brūces, lai tās dezinficētu. Bastians nodrebinājās. Nē. Rīt no paša rīta viņi dosies atpakaļceļā, un neviens vairs neiekritīs nekādā vilku bedrē. Pēc tam tas būs vienas vai divu stundu jautājums, līdz īsti ārsti ar īstiem medikamentiem sniegs Arno profesionālu palīdzību.
- Dod viņam regulāri padzerties, sarunāts? viņš palūdza Almu un devās tālāk pie Šteinhena.
- Tomen, cēlais ceļabiedrs, viņš vārgā balsī sveicināja Bastianu.
- Mēs esam jūs ievilkuši pamatīgā ķezā, vai ne?
- Man klājas labi. Un tev? Parādi man rokas!
Paldies Dievam, tās izskatījās labāk. Ādu vēl joprojām klāja čulgas, taču tās vairs nepavairojās un šķita, ka drīz sadzīs.
- Vai tagad tev ir vieglāk elpot?
- Daudz vieglāk nekā šodien pusdienlaikā, Šteinhens pamāja ar galvu. Iet uz labo pusi. Paldies, ka tu par mani rūp… Viņš aprāvās un ar samiegtām acīm lūkojās garām Bastianam.
- Kas noticis?
- Nezinu. Man šķita, ka redzēju kādu stāvam tur, kur atzarojas eja. Acis. Tur bija acis.
Bastians nespēja neko saskatīt. Parastā problēma. Viņš nolādēja savu tuvredzību.
Arī Irisas galva momentāni pagriezās virzienā, uz kuru bija norādījis Šteinhens. Katrs muskulis viņas ķermenī bija saspringts.
- Tristrams, maigā balsī teica Doro. Ir pienācis laiks, lai viņš mūs apmeklētu. Jo tagad mēs pilnīgi un galīgi esam nonākuši viņa valdījumos.
- Apklusti, lūdzu! ievaidējās Pauls. Vai tu nevarētu vienkārši priecāties, ka sēdi sausumā, ka Šteinhenam klājas labāk un ka beidzot mēs te esam atraduši mieru?
Viņa pasmaidīja. Mūžīgais miers. Vai tiešām jūs vēl neesat apjēguši, ka šī vieta kļūs par mūsu kapu?
Tika sīki apspriests sardzes maiņas grafiks, un tam par iemeslu bija nevis Doro dziļi pesimistiskās prognozes, bet gan Paula bailes par ugunskuru, kuram visu nakti bija jānodrošina siltums.
Arno izskatījās kā pa pusei miris, un Šteinhens vēl nebija pietiekami labā formā, lai varētu stāvēt sardzē. Arī meitenēm Pauls negribēja lūgt pavadīt nakti, vientulīgi veroties ugunī, turklāt regulāri piesviežot malku. Palika tikai viņš pats, Georgs, Ralfs, Nātans un Bastians.
- Ikvienam no mums būs jānostāv aptuveni pusotras stundas. Tiem, kuriem nav labas laika izjūtas, nāksies kaut vai skaitīt pie sevis.
Bastians bija pārāk noguris, lai varētu uzņemties pirmo sardzes maiņu. Viņš bija praktiski aizmidzis jau sēžot, taču brīvprātīgi pieteicās trešajā maiņā.
Kamēr Pauls pagrabā vāca kopā koka gabalus, kuri laika gaitā bija sakrituši šahtā, citi meklēja sev guļvietu. Bastians un Irisa apgūlās cieši līdzās. Viņš piespieda krūtis pie meitenes muguras, rokas apvija viņas ķermeni. Segas viņiem nebija, apģērbs vēl nebija paguvis izžūt, un zemi nebūt nevarēja nosaukt par mīkstu, tomēr Bastians jau pēc dažām sekundēm sāka just, kā miegs citu pēc citas izslēdz viņa maņas. Visbeidzot pasaule sastāvēja vairs tikai no Irisas matu smaržas, un tad viņš vairs nejuta neko.
,
as ir pārāk riskanti.
- Nē, neuztraucies! Mēs esam par visu
padomājuši. Es nedomāju atkāpties.
- Es nezinu. Man nebūs miera nevienu minūti.
- Ak, izbeidz! Kas gan varētu atgadīties? Jau mēnešiem ilgi viss iet kā pa sviestu.
- Uz to nevar paļauties. Es uztraucos par tevi, vai tu to nesaproti?
- Saprotu. Protams. Bet es tik ļoti gribētu.
- Tādā gadījumā mēs to darīsim. Tomēr man ir slikta priekšnojauta.
- Vai tu man izdarīsi vēl kādu pakalpojumu?
- Protams. Vienmēr.
. Tu to nevienam neteiksi, vai ne? Nekādā gadījumā.
Tikai nevajag tik smagi nopūsties. Vai vari man to apsolīt?
- Ja tas tev ir tik svarīgi.
- Vairāk, nekā tu spēj iedomāties.
aut kas sakustējās. Kaut kas noraustījās zem viņa rokas.
Tālumā atskanēja dobja un izmisīga kaukšana. Pakāpeniski pasaule atkal atgriezās. Cieta zeme zem viņa labā gūžas kaula, sāpes neērti sagrieztajā kaklā.
Šaudīga gaisma, paceļot acu plakstiņus. Tad atgriezās atmiņa, un kaucieni kļuva par briesmu signālu. Vienā rāvienā Bastians pielēca sēdus un redzēja, ka Irisa jau piecēlusies kājās un skatās tajā virzienā, no kurienes nāca žēlabainās skaņas.
Georgs tupēja nogaidošā pozīcijā, gatavs lēcienam, rokā turot savu lomu spēļu zobenu. Acīmredzot viņš bija sardzē, jo Pauls gulēja pelnītā mierā. Arī Līzbeta līdz šim nebija modusies, toties Alma gan. Sagurušu seju viņa sēdēja līdzās Arno un centās savaldīt Roderiku, kuru kaukšana bija padarījusi gluži vai traku. Suns smilkstēja, raustīja nožēlojamo saiti un, kad tas nelīdzēja, sāka vaukšķēt un piebalsot kaukšanai.
- Dvēseles, čukstēja Doro. Izsalkušās dvēseles. Viņa pietupās un atkal ķērās pie buramvārdiem, kurus bija skaitījusi visu pēcpusdienu, taču šoreiz to darīja klusākā balsī. Viņas vārdus tikpat kā nevarēja saklausīt, jo tos pārliecinoši pārbalsoja no tumsas skanošā pārdabiskā kaukšana. Cits pēc cita guļošie modās no miega.
- Kā no citas pasaules, nočukstēja Alma.
Bastians un Šteinhens neziņā saskatījās. Tas nebija iztēles auglis, tik daudz bija skaidrs. Spoki šāda doma bija vienkārši smieklīga. Melni sarkanās ēnas, kuras uguns meta uz aizvēsturiskā velvētā pagraba akmens sienām, raustījās kliedzienu ritmā, šūpojās to taktī.
- Ko mēs tagad darīsim? Ralfs bija tuvu asarām.
- Gaidīsim, strupi atbildēja Bastians. Viņš nespēja izskaidrot, kas te notiek, jo bija pārāk piekusis, lai varētu saprātīgi visu apdomāt. Izsalkušās dvēseles. Nē, par to nedrīkstēja pat domāt. Patiesība bija vienkāršāka: viņi te nebija vieni. Raudošā balss bija pirmais reālais pierādījums, ka šajā mežā ir vismaz vēl viens cilvēks.