Kāds ir kopā ar mums šajā apakšzemes hallē un dzied šaušalīgu nakts dziesmu. Un mēs sēžam ap ugunskuru, sarāvušies aiz bailēm, bet labi apgaismoti kā uz skatuves.
Tomēr Bastians bija pateicīgs par to, ka viņiem šī pastāvīgi skaļumā te pieaugošā, te atslābstošā skaņa vismaz nav jāpacieš tumsā. Ja kaut kas tuvosies, viņi to redzēs.
Ralfs vairs nespēja izturēt. Viņš uz visām četrām pierāpoja pie Paula un sapurināja to aiz pleca.
- Paul! Lūdzu! Vai tu to nedzirdi?
Bastians parāva viņu atpakaļ. Vai tu esi jucis? Liec viņu mierā! Pauls visu dienu ir skraidījis apkārt, stiepis Arno, un tagad viņam ir tiesības vismaz dažas minūtes atpūsties. Ko tu no viņa gribi?
- Viņš taču ir stiprākais no mums visiem, činkstēja Ralfs.
- Pauls noteikti zina, kas mums jādara, un man ir tik ļoti bail, es negribu te palikt. Doro teica, ka šis ir mūsu kaps, bet es negribu mirt. Paul, lūdzu, mosties, lūdzu…
Tagad viņš šņukstēja jau pie katra vārda, ar labo roku ieķēries Paula kreklā, un, pirms Bastians paguva viņu aizvilkt projām, Ralfs jau savu bija panācis: Pauls atvēra acis.
īsu mirkli viņš izskatījās dezorientēts, bet tad jau tūlīt Paula acis atkal kļuva modras. Kas tas ir?
- Mēs nezinām, Ralfs atbildēja un nošņaukājās. Doro apgalvo, ka tas ir…
- Doro! nošņāca Pauls. Vienā rāvienā viņš pielēca kājās un paspēra dažus soļus tumšā gaiteņa virzienā, no kurienes skanēja kaukšana.
- Nē! Ralfs pieķērās viņa plecam. Tas ir pārāk bīstami.
- Laid taču viņu, klusi ierunājās Doro. Viņš negrib uzklausīt labus padomus.
Bastianam negribējās to atzīt, bet būtībā viņš piekrita Ralfa viedoklim. Bastians vēlējās, lai Pauls būtu piesardzīgs, jo viņš bija visiem vajadzīgs un nezināmās izcelsmes kaukšana no tumsas skanēja nevis bailīgi, bet agresīvi. Tā, it kā kaucējam būtu gari, asi un smaili zobi. Vai arī nazis, jo tas acīmredzot bija cilvēks, lai gan tagad Bastians to vairs nevarēja tik droši apgalvot.
Kaukšana. īsa pauze. Kliedziens kaut kas pa vidu starp sāpju un niknuma izpausmi. Atkal kaukšana.
Arī Pauls saspringti klausījās. Viņa seja bija akmens cieta, žokļa muskuļi izspiedušies, rokas savilktas dūrēs. Viņš dziļi ievilka plaušās gaisu un tad izdarīja kaut ko, kas visiem citiem lika bailēs atlēkt atpakaļ.
- Aizveries! Rēciens satricināja gaisu zem pagraba velvētajiem griestiem. Man ir vienalga, vai tu esi cilvēks vai kaut kas cits, bet tagad tu nekavējoties apklusīsi. Paula kliedziens atbalsojās no visām pusēm, atsitās pret sienām, atkārtojoties vairākas reizes.
Kaukšana apklusa.
Viņi uzmanīgi ieklausījās, taču varēja sadzirdēt vairs tikai no griestiem pilošās lāses, tām krītot lielajās peļķēs, kuras bija izveidojušās uz zemes pēdējo stundu laikā.
Klusums. Tad… klusa ķiķināšana, kas atskanēja no tumsas.
Doro garus aizdzenošā melodeklamācija kāpināja tempu.
Simons, nodomāja Bastians. Viņa skatiens pievērsās Irisai, kas stāvēja, nedaudz noliekusies uz priekšu, sagatavojusies bēgšanai, turot vienu roku pie jostas. Tur, kur atradās nazis.
- Tagad mums būs jācieš par tavu nepiesardzību, čukstēja Alma. Tu viņus saniknoji, Paul. Tu viņus nokaitināji.
- Ak tā? Pauls sakrustoja rokas uz krūtīm. Tādā gadījumā tas ir abpusēji.
Lai gan Bastianam pašam tas šķita smieklīgi, viņš izvilka aiz jostas aizbāzto koka zobenu. Tas smagi iegūla rokā. Labi. Ar to varēja kādam tiešām sāpīgi iebliezt. Irisa nostājās Bastianam līdzās un ar vienu roku apņēma sevi.
- Vai tas, kas te notiek, atgādina Simona darbošanos? viņš čukstus jautāja. Vai tas ir viņa stils? Naktī tēlot spoku?
Irisa brīdi apdomājās. Nē. Viņš drīzāk būtu pametis mums cūkas aci vai pienaglojis pie sienas beigtu zaķi. Vai arī apdedzinājis mums matus. Bet spēlēt paslēpes nav viņa jājamzirdziņš.
Viņi gaidīja, taču nekas nenotika. Tikai lāses krita, sašķeļot klusumu.
Līzbeta bija saritinājusies kamolā un aizgriezusi seju projām no uguns. Viņa kodīja bālās lūpas, it kā izjustu nepieciešamību koncentrēties. Georgs, saraucis pieri rūpju rievās, vēl joprojām skatījās uz viņu un ik pa brīdim piemeta ugunskuram pa kādam koka gabalam.
- Pietiek! Paula balss skanēja pavisam mierīgi. Es uzskatu, ka mums jāredz, kas mūs pamodināja. No sava linaudekla maisa viņš izvilka vismaz septiņas lāpas un aptaustīja to ar audumu aptītos galus. Gandrīz sausi. Viņš ievietoja vienu no tiem ugunī. Lāpa uzreiz iedegās.
- Tagad es iešu un izdibināšu, ar ko mēs dalām šo patvērumu. Vai kāds grib mani pavadīt?
Bastianam par pārsteigumu, Doro uztrausās kājās, bet tad viņš saprata, ka meitene to dara tikai tāpēc, lai nostātos Paulam ceļā.
- Kāpēc tu tā steidzies sastapt savu likteni? Viņas balss bija aizsmakusi no bailēm. Kaut kas mūs tur gaida, un es jūtu, ka tas nav nekas labs.
- Ak, Doro! Pauls pasmaidīja un no augšas nolūkojās uz viņu.
- Mans liktenis? To es ar lielāko prieku ņemu pats savās rokās, tur tev taisnība. Nomierinies, labi? Tu redzi lietas citādi nekā pārējie, un tajā nav nekā slikta, bet tev pamazām jāpārtrauc visa šī panikas celšana un māņticības propaganda. Es došos pārbaudīt, vai bez mums te ir vēl kāds. Pauls uzlika roku viņai uz pleca. Tev nav jānāk man līdzi. Būs pat labāk, ja tu paliksi te un pieskatīsi Arno.
Doro mēmi papurināja galvu. Tā ir ne tikai tava dzīvība, ko tu liec uz spēles.
Uguns atspīdumā kaut kas nozibsnīja Irisas nazis, kuru viņa bija izvilkusi no maksts, kas atradās pie jostas.
- Es iešu kopā ar Paulu. Var izrādīties, ka dažas no mūsu problēmām ir saistītas ar mani, lai gan nesaprotu, kāpēc tādā gadījumā manā vietā bija jāpazūd Kārpām, Larsam un Sandrai. Bet es tomēr gribu zināt, kas aiz tā visa slēpjas.
Paula sejā iezīmējās atvieglojums. Paldies.
- Es arī piedalos, pavēstīja Bastians. Viņš satvēra Irisas roku, kas bija tikpat auksta kā viņa paša. Kaut ko darīt bija labāk nekā gaidīt un līdz nāvei baidīties no paša fantāzijām.
Šteinhens laikam domāja tāpat, jo arī viņš nolēma nākt līdzi, lai gan vēl stabili neturējās uz kājām, taču Karīna piedāvājās viņu atbalstīt.
-Jūs esat lieliski. Pauls pacēla lāpu virs galvas un uzsmaidīja visiem pēc kārtas. Tūlīt mēs izrausim bailēm indīgo dzeloni. Nāciet!
Viņi vēlreiz sasprindzināja dzirdi, centās saklausīt kaukšanu vai ķiķināšanu, taču nekas tāds vairs nebija sadzirdams. Tikai rīboņa, ko Bastians nespēja identificēt, bet varbūt tas vienkārši bija vējš, kas kaut ko raustīja.
Viņi sekoja Paulam labās puses ejā, kura bija tik zema, ka Bastians, pat nepaceļoties uz pirkstgaliem, varēja ar roku pieskarties velvētajiem tuneļveida griestiem.
Smagie akmens kvadri, kuri veidoja sienas, Bastianam atgādināja sabrukušu piļu pazemes cietumus, liekot viņam lauzīt galvu par to, cik veci varētu būt apkārt esošie mūri. Un cik liela bija iespēja, ka tie varētu iegrūt. Doro drūmie vārdi mūsu kaps Bastianu pēkšņi tik ļoti nomāca, ka viņam jau sāka šķist, ka sienas ar katru soli pieraujas tuvāk. Nē, tagad tikai nekādas klaustrofobijas lēkmes, lūdzu! Vienkārši jāiet uz priekšu. Ciešāk jāsatver un mierinoši jāpaspiež Irisas roka. Lai gan patiesībā tieši Bastians bija tas, kuru vajadzētu mierināt.
Turklāt tās bija muļķības. Ja reiz šīs pazemes pilsdrupas bija tik vecas kā izskatījās, kādēļ gan tām būtu jāsabrūk tieši šodien?
Kaut kas šajos apsvērumos Bastianu mulsināja, bet viņš uzreiz nespēja aptvert, kas tieši. Nogurums kā smags veseris sadrumstaloja domas, kuru lauskas izšķīda uz visām pusēm. Viņš koncentrējās uz nelīdzeno pamatni zem kājām, kas bija nosēta ar akmens šķembām, koka gabaliem un visu iespējamo drazu, kura kaut kad no virszemes bija nonākusi pazemes valstībā.