Pils. Lūk, kas tas bija. Bastiana gara acu priekšā uznira dažādi attēli, un tie visi bija saistīti ar Paula izstāstīto leģendu, no kuras tā baidījās Doro.
Bastiana domas griezās nevaldāmā virpulī. Šeit bija kādas aizmirstas, nekur nefiksētas viduslaiku pils atliekas. Kas atradās savā vaļā augošā mežā. Viss… saskanēja.
Es gaidu, es neguļu, es nelaižu jūs vaļā.
Viņam atkal prātā ienāca Paula un viņa grupas vakarrīt atrastais vēstījums. Uzskatot to par patiesību, situāciju varētu vērtēt šādi: viņus no šejienes nelaida projām un katrs mēģinājums pamest šo mežu būs lemts neveiksmei.
Jau sen jūs esat manā varā.
Vai tā bija kāda sveša griba, kura viņus novedusi šajā pagrabā? Un tā nebija nekāda sagadīšanās? Vai tiešām viss sācies jau pirms gadsimtiem ar lāstu, kas skars ikvienu, kurš spers kāju šajā nolādētajā zemē?
Nē, nodomāja Bastians. Jau tas vien, ka viņš nopietni apsvēra šādu iespēju, parādīja to, cik smagu iespaidu bija atstājušas pēdējās dienas.
Es dzīvību jums visiem atņemšu un savu atriebības kāri remdēšu.
Trīs no viņiem bija pazuduši. To vienkārši nevarēja noliegt. Tāpat kā Arno salauzto kāju un Šteinhena čūlainos izsitumus uz ādas.
Ar kreiso roku Bastians pieskārās mitrajiem būvakmeņiem, sataustīja to aukstumu un sūnas, kas tos klāja. Pēkšņi viņš šajās masīvajās sienās un mitrajās ejās sajuta daudz bīstamāku apdraudējumu, nekā to jebkad spētu radīt tāds jukušais kā Simons, lai cik izveicīgi viņš slēptos mežos.
Nē, pagaidi! Tā nedrīkstēja domāt, citādi viņš drīz sāks iet pa Doro pēdām. Par spīti visam, šis bija pavisam normāls mežs. Reiz te bija pacēlusies pils, pēc tam tā sabruka un tika aizmirsta. Tas arī viss.
- Stop! uzsauca Pauls. Te mums būs jārāpjas.
Ceļu aizšķērsoja gruvešu kalns. Veci, nobrukuši akmeņi veidoja valni, kas pacēlās gurnu augstumā no sārtiem akmeņiem mūrētas vārtu arkas priekšā.
- Es pārrāpšos pirmais un rādīšu jums gaismu. Pauls iespieda lāpu Karīnai rokā. Gadījumā ja es… respektīvi, ja izrādīsies, ka aiz
šī vaļņa ir bedre vai vēl kaut kas bīstams, nekādā gadījumā nesekojiet man. Es pats tikšu galā, vai sapratāt?
- Varbūt vienkārši griezīsimies atpakaļ, ierosināja Bastians.
- Visi kopā. Ja šis tips pazemes ejās orientējas kaut par mata tiesu labāk nekā mēs, tik melnā tumsā ar vienu vienīgu lāpu viņu tāpat nebūs iespējams atrast. Pagaidīsim līdz rītausmai.
Pauls, ar vienu kāju jau stāvēdams uz akmeņu kaudzes, pagriezās pret viņiem. Viena viņa sejas puse slēpās tumsā, bet otra gaiši atmirdzēja degošās lāpas atblāzmā. Manā vērtējumā te lejā nekad neiespīd dienasgaisma. Viņš pasmaidīja. Novēliet man veiksmi!
Ar diviem vareniem lēcieniem viņš jau atradās uz kaudzes. Akmeņi vēlās lejā un aizripoja līdz pat Irisas un Bastiana kājām. Pauls nedaudz sagrīļojās, taču tūlīt atguva līdzsvaru un pastiepa roku pēc lāpas, ko Karīna viņam nekavējoties pasniedza. Tā ejas daļa, kur atradās pārējie, iegrima tumsā. Bastians tik tikko spēja atpazīt Irisas aprises, taču jo labāk viņš varēja saskatīt Paulu. Redzēja, kā tas pārsteigts veras apkārt, dzirdēja viņu nomurminām: “Neticami!”
- Ko tu tur redzi? jautāja Šteinhens.
- Tur ir… uzgaidi mirklīti! Pauls kopā ar apgaismojumu pazuda no viņu redzeslauka. Tagad eja iegrima pilnīgā tumsā.
Bastians juta, ka Irisa nervozi pakustina viņa rokā savējo. Ko viņš dara? meitene čukstēja.
Tad atskanēja nedaudz klusināta Paula balss. Ak mans Dievs!
- Kas noticis? Ko tu redzi?
Klusa čirkstoņa. Krakšķis. It kā vecu dzelžu čīkstēšana. Izbīļa pilna ieelpa caur sakostiem zobiem.
- Paul? spalgi iesaucās Karīna. Kas tur ir?
Nekādas atbildes.
- Paul! viņa iekliedzās pilnā rīklē. To noteikti dzirdēja visi, arī tie, kuri bija palikuši hallē. Bastians tumsā sataustīja Karīnu.
- Ne tik skaļi!
Meitene nokratīja viņa roku. Paul! Saki tūlīt, kas noticis! Citādi es rāpšos pāri!
- … pāri, ejā atbalsojās Karīnas vārdi.
- Nē, pagaidi! Gaisma atkal tuvojās, un redzeslaukā parādījās Pauls. Bastians redzēja, ka viņa labā roka, kas turēja lāpu, satraukumā drebēja. Pagaidi, lūdzu! Mēs dosimies atpakaļ. Dodiet man vēl dažas minūtes laika. Pauls vēlreiz aizgāja, un kopā ar viņu pazuda arī gaisma.
- Kāpēc? Ko tu tur atradi? Pasaki taču!
Nekādas atbildes.
Pēc dažām sekundēm atskanēja nogruvuma troksnis un ripojošu akmeņu rīboņa. Par spīti Paula aizliegumam, Karīna sāka rāpties pāri valnim.
Bastians juta, ka Irisa pavelk viņu aiz rokas.
- Es arī došos uz turieni.
- Tumsā?
-Jā, kāda starpība? Tiklīdz būsim otrā pusē, būs redzama Paula lāpa. Mums tikai jāuzmanās, lai, rāpjoties augšā, nenolauztu kaklu. Viņa vēl ciešāk saspieda Bastiana plaukstas locītavu. Pauls ir kaut ko atradis. Varbūt tas ir saistīts ar Simonu.
Vai arī viņš ir pār kādu paklupis, kādu, kuru mēs jau dienām ilgi meklējam. Un viņš negrib, lai mēs to redzētu. Grib mūs pasaudzēt. Šīs domas ietekmē Bastianam kļuva grūti elpot. Viņš neviļus iztēlojās bālas un nedzīvas Kārpas, Sandras un Larsa sejas.
Šajā mirklī atgriezās gaisma. Pāri akmeņu kaudzei, uz kuras jau jāteniski sēdēja Karīna un gatavojās nošļūkt zemē otrā pusē, Pauls uzlūkoja viņus, tikai ar pūlēm saglabājot savaldīgu izteiksmi sejā.
- Ko tu tur atradi? -jautāja Šteinhens vienlaikus ar Karīnas kliedzienu: Ārprāts!
- Ja jūs tas tiešām interesē, nāciet un paskatieties paši, teica Pauls. Lai gan es neesmu pārliecināts, ka tā ir laba doma.
- Kāpēc ne?
Viņš paraustīja plecus. Grūti pateikt. Es tikai baidos, ka daži no jums izdarīs nepareizus secinājumus.
Pareizus vai nepareizus, Bastians jebkurā gadījumā gribēja tos izdarīt pats, pirms kādam varētu ienākt prātā viņu no tā atturēt. Sliktāk par to, ko viņš bija iedomājies, vienkārši nevarēja būt.
Bastians nojauta, ka Irisa domā līdzīgi, jo viņa jau bija pusceļā pāri akmeņainajam šķērslim.
Bastians sekoja viņai. Akmeņu asās šķautnes sāpīgi griezās rokās, taču šķērslis izrādījās pat vieglāk pārvarams, nekā viņš bija iedomājies. Sajutis atkal drošu pamatu zem kājām, viņš apstājās un, elpu aizturējis, pavērās apkārt.
Pusaizbērtais koridors veda hallē, garenā telpā ar augstiem griestiem, kurus balstīja kolonnas. No turienes atzarojās vēl citas telpas: dažas sabrukušas, dažas labi saglabājušās. To mūri bija veidoti no milzīgiem akmens kvadriem. Dažas telpas izskatījās kā tieši klintī izcirstas kā alas, kuras daba veidojusi kopā ar cilvēkiem. Kādā no šīm alām līdzīgajām telpām atradās viduslaiku kapelas atliekas. Bastians piegāja tuvāk. Satrunējis koka lūgšanu soliņš, neliels akmens altāris, zem tā zemē gulēja ar gadsimtu putekļiem klāts svečturis. Spokaina sajūta.
Trīs soļus tālāk skatienam pavērās vēl viena ieeja, kas veda kādā citā, lielākā telpā. Kādreiz to bija noslēguši smagi vārti, kas tagad, pārlūzuši divās daļās, gulēja zemē.
Bastians gribēja tuvāk aplūkot šo telpu, bet viņam ceļā nostājās Pauls. Viņa seja bija nopietna un bāli spīdēja lāpas gaismā. Ej atpakaļ!