- Nekā nebija! Laid mani garām!
Pauls pavēra muti, it kā gribētu kaut ko teikt, bet acīmredzot neatrada īstos vārdus. Klusējot viņš cieši uzlūkoja Bastianu, tad pakāpās sāņus un atsedza skatienam masīvu akmens mūra arku un to, kas viņus aiz tās sagaidīja.
astians ar muti tvarstīja gaisu, nespēdams uzreiz aptvert to, ko tur redzēja.
Salīkušus skeletus ar izgrieztiem locekļiem, ieročus, kuri bija izslīdējuši tiem no rokām un vēl joprojām atradās turpat pa tvērienam vai bija iesprūduši starp roku kauliem. Uz dažiem no skeletiem vēl bija saglabājušās metāla bruņu atliekas, uz citiem nebija vairs pat ne auduma skrandas. Neviena ģindeņa stāvoklis neliecināja par to, ka mirušais varētu būt rūpīgi apguldīts nāves mierā.
Tie visi atradās tādā stāvoklī, kādā šos cilvēkus bija pārsteigusi nāve. Sensenos laikos notikušas cīņas upuri.
Bastians pamanīja, ka ir pārstājis elpot, tāpēc tagad dziļi ievilka plaušās gaisu un piesardzīgi paspēra soli tuvāk.
Tur atradās četri lieli akmens zārki, uz kuriem bija iekalti cīņas karstumā iemūžinātu bruņinieku tēli un augstmaņi mežacūku medībās. Uz visiem zārkiem bija saskatāms kāds ģerbonis: divi sakrustoti zobeni un virs tiem lidojošs piekūns. Tas pats piekūns, kurš, šķiet, vajāja viņus spārnotā ļaunā zīme.
Zārki, nodomāja Bastians. Akmens kapi. Kapenes. Atceroties vilcienā dzirdēto Paula stāstu, viņam aizžņaudzās elpa. Kapenēs iedegās briesmīga cīņa. Kareivji trieca savus zobenus neaizsargātajos ķermeņos, pēc alebardu cirtieniem no tiem ripoja galvas. Kapeņu sienas krāsojās sarkanas, grīda kļuva slidena no asinīm, mirstošo cilvēku kliedzieni aizskanēja līdz pat ciemam un laupīja iedzīvotājiem naktsmieru.
Bastians iegāja kapenēs. Lāpas liesma nemierīgi raustījās, metot ļodzīgas ēnas uz sienām un grīdas. Viņš uzmanīgi lika kājas gandrīz bezgalīgi ilgajā laikā asinis bija nožuvušas, taču, iedomājoties par iespēju uzkāpt uz veciem kauliem un sajust, kā tie sabirst zem kājām, viņam pār muguru pārskrēja skudriņas.
Cirvis, kas palicis iecirsts kāda ļoti liela auguma vīra galvaskausā. Zobens, kas iesprūdis starp ribām. Nedabiskā pozā gulošs skelets, kuram trūka labās kājas.
Uz viena no zārkiem, kas atradās tuvāk sienai, gulēja kāda cilvēka mirstīgās atliekas. Ģindeņa rokas bija izplestas, it kā tas gribētu apkampt mirušā šķirstu. Tam trūka galvas.
Ilgāk vairs nevilcinoties, Ludolfs nocirta savam brālim galvu. Tristrama asinis lija uz viņa tēva kapa un izsūcās līdz pat tā mirstīgajām atliekām.
Izjūtot reizē bailes un ziņkārību, vājajā Paula lāpas gaismā Bastians pārlaida skatienu kapličas grīdai. Krietnus četrus metrus tālāk zemē gulēja galvaskauss. Tas smaidīja viņam pretī. Tie visi smaidīja, it kā gribētu sveikt Bastianu ar ierašanos.
Pirmītējie kliedzieni, ķiķināšana. Kopā ar skatu, kas pavērās kapenēs, tas viss izspēlēja Bastiana galvā baismīgu akordu.
- Tā ir viena sasodīti nolādēta šausmīga sagadīšanās, nomurmināja Irisa. Mēs te atrodamies asiņainajās kapenēs, vai ne? Tās tiešām eksistē.
- Jā, atbildēja Pauls. Vai arī ne, es pats vēl neesmu ticis skaidrībā. Viņš drudžaini parīvēja pieri. Vienīgais, ko zinu, ir tas, ka Doro no šejienes jātur pa gabalu.
Paula piezīme nebija nejauša, jo jau bija dzirdamas tuvojošos cilvēku balsis, kurus noteikti bija pievilinājuši Karīnas spiedzieni. Bastians un Irisa ielūkojās ejā, kur vēl vienas lāpas gaismā parādījās Georgs, Līzbeta, Nātans un Doro.
- Sasodīts. Pauls uzlūkoja viņus abus pēc kārtas. Nelaidiet Doro te iekšā! Es runāju nopietni.
Kopš Bastians viņu pazina, tā bija pirmā reize, kad Pauls izskatījās piekusis. Viņš varēja būt gulējis ne ilgāk par divām stundām, un roka ar lāpu ik pa brīdim slīga lejup.
- Kāpēc Karīna pirmīt tā kliedza? viņi dzirdēja Georgu iesaucamies. Vai Paulam ir kaut kas atgadījies? Vai kādam citam?
- Nē, viss kārtībā. Varat doties atpakaļ, jums taču jārūpējas par Arno.
- Pie viņa ir Alma, Ralfs un Mona, pārliecināti attrauca Georgs. Viņš ziņkārīgi lūkojās pāri akmeņu kaudzei, pieliecies uz priekšu, cik tālu vien spēja, lai redzētu, kas aiz tās atrodas. Tad viņš pārcēla tai pāri Līzbetu.
-Jūs varat griezties atpakaļ, tiešām, ierunājās Bastians, pats juzdams, ka tas skan uzstājīgi. No mirušo izskata viņam šermuļi skrēja pār kauliem pār kauliem, cik asprātīgi! Bastiana galvā ierunājās ķiķinoša balss. Viņš gribēja tikt projām, projām no šī pils pagraba, projām no šī meža. Atpakaļ 21. gadsimtā. Nedomāt par viduslaiku lāstu. Nebūt vairs ievilktam Doro māņticīgajās izdarībās un spiestam pieredzēt Almas panikas lēkmes.
- Mums viss ir labi, tiešām! viņš iesaucās. Līzbet, lūdzu, ej atpakaļ! Mēs ari drīz atgriezīsimies.
Bet viņa jau stāvēja apakšzemes halles vidū un lūkojās apkārt.
- Ak mans Dievs, kas tas ir? Neticami! Vai jūs redzējāt šo sienas gleznojumu? Līzbeta norādīja pa kreisi, kur līdzās kapelai uz akmens mūra sadrupušā apmetuma bija saskatāms izbalējis zīmējums, kuru līdz šim neviens nebija pamanījis. Vijoli spēlējoša nāve, pie kuras kājām slējās kaulu kaudze.
- Tas man jāredz. Arī Georgs ar lāpu rokā jau bija pusceļā pāri akmeņu kaudzei.
- Te nekā nav! Bastians vēlreiz mēģināja atrunāt. Tikai vecas pagrabtelpas, gruveši un satrunējušas sijas.
Taču Georgs Bastiana teikto ignorēja, un aiz viņa tagad parādījās Doro melno matu cekuls. Viņai rāpšanās padevās ievērojami smagāk, visi mēģinājumi izrādījās neveiksmīgi un beidzās ar nošļūkšanu atpakaļ. Izļodzītie akmeņi rībēdami noripoja zemē. Bastians tajā saskatīja iespēju.
- Man šķiet, ka šī telpa negrib tevi ielaist, viņš sacīja ārkārtīgi nopietnā balsī. Tā sajūt tavas spējas un noslēdzas tavā priekšā. Tev tas jārespektē.
Par savu centību viņš nesaņēma neko vairāk kā tikai zobgalīgu smaidu.
- To es pati jutīšu, Doro sausi noteica, pārceļot kreiso kāju pār šķērsli. Viņas centīgā ēna Nātans atbalstīja meiteni no mugurpuses un pārstūma viņu pāri otrā pusē.
- Bastian, lūdzu! iesaucās Pauls, taču bija jau par vēlu. Doro nemaz neapstājās, lai apbrīnotu vecos mūrus, bet devās taisnā ceļā
uz kapliču. Pauls viņu satvēra un centās atrunāt no šī nodoma, bet Doro atbrīvojās no tvēriena.
- Kas tas ir, ko tu gribi no manis noslēpt?
- Ak, Doro! Paula seja pārklājās ar sviedriem, un viņš ar ātru kustību tos noslaucīja. Es vienkārši domāju, ka tev nevajadzētu doties tālāk. Tas nenāks par labu ne tev, ne mums visiem.
-Jo tādā gadījumā mēs uzzināsim, ka man bija taisnība? Ko tu tur slēp sev aiz muguras?
- Neko, sasodīts, es taču neko neslēpju! Pauls laikam tiešām bija tuvu nervu sabrukumam. Bastians līdz šim vēl nebija pieredzējis, ka Pauls uz kādu tā kliegtu. Viņa balss aizskanēja pa apakšzemes ejām līdz pagraba velvēm un varbūt pat izbiedēja zvērus virszemē.
- Atvaino, lūdzu! Pauls papurināja galvu un atspiedās pret mūri. Viņš uzmeta Bastianam skatienu, kurā bija jaušams tikai pārgurums. Doro klusējot pagāja viņam garām.
Iegājusi kapličā, viņa apstājās. Histērijas lēkme, no kā bija baidījies Pauls, nesekoja. Meitene vienkārši stāvēja un klusējot skatījās. Pārvilka ar roku kādam no akmens zārkiem, nometās ceļos un ar pirkstiem aptaustīja akmens kalumu reljefu. Beidzot viņa apsēdās, ar muguru atbalstījusies pret kādu no zārkiem.
- Es esmu tā pūlējusies, viņa ierunājās ne satrauktā, ne noslēpumaini mistiskā, bet vienīgi nedaudz skumjā balsī. Esmu zīmējusi rūnas un skaitījusi visspēcīgākos buramos vārdus, kādus vien zinu. Bet tas bija stulbi mēģināt cīnīties pret viņu. Viņš vienkārši ir daudz stiprāks par mani. Doro pagriezās un uzsmaidīja bezgalvainajam skeletam. Es neesmu jums to teikusi, jo negribēju pārsteidzīgi dot cerības. Bet vakar vakarā pirms gulētiešanas es tiešām iedomājos, ka mums varbūt izdosies un viņš mūs pasaudzēs. Šteinhenam klājas labāk, mēs paglābāmies drošā vietā no negaisa tās bija labas zīmes. Patiesībā jau mēs tikai sekojām Tristrama aicinājumam. Viņam ir vajadzīga sabiedrība, vai saprotat? Mēs. Tagad mēs atrodamies Tristrama pilī un te arī paliksim, līdz ne ar ko vairs neatšķirsimies no viņa un viņa ļaudīm.