Bastianam aiz muguras atskanēja Līzbetas šņuksti. Ge… Georg, Doro ir taisnība, viņa izmocīja. Paskaties taču! Visi šie mirušie. Viņa aizsedza seju ar rokām un sarāvās čokurā. Es negribu te palikt. Vai mēs varam doties projām? Tūlīt?
- Tiklīdz beigsies negaiss. Arī Georga balss nedaudz drebēja. Bastians varēja to saprast, viņam pašam neklājās labāk. Atrašanās kādreizējās asinspirts norises vietā kļuva ar katru minūti nomācošāka.
Kaut kas te gāja galīgi šķērsām, un Bastians nemaz negribēja zināt, kas īsti tas ir. Mirušo tukšie acu dobumi un plati atplestie žokļi uzdzina bailes, taču viņš nespēja novērst no tiem skatienu. Viņi te gulēja jau simtiem gadu, un Bastianam pēkšņi vairs nešķita nemaz tik neiespējami, ka mirušie varētu prasīt atmaksu par savu briesmīgo nāvi. Viņš aizvēra acis. Es jau sāku domāt un rīkoties kā Doro. Mums jātaisās projām no šejienes. Pēc iespējas ātrāk.
Turpretī pati Doro bija tik mierīga, kādu iepriekš viņš to vēl nekad nebija redzējis. Viņa pavisam atslābinājusies sēdēja, atzvēlusies pret akmens zārku. Un smaidīja.
Doro demonstratīvā bezrūpība bija tiešā pretrunā ar to, ko bija gaidījis Bastians, un tas bija sliktāk nekā visas viņas tumšās burvestības. Vēl arī Nātans nometās ceļos viņai līdzās un izplūda asarās. Doro noglāstīja viņam galvu.
- Mierīgi izraudies un tad nedaudz paguli! Mums ne par ko vairs nav jārūpējas, tikai jāgaida, kad piepildīsies mūsu liktenis. Nekas vairs nav jādara, nekas.
Bastians saņēmās. Tās taču ir pēdējās muļķības, viņš ar pūlēm izmocīja. Mēs darīsim tieši to, ko pirmīt bijām nolēmuši. Tiklīdz augšā kļūs gaišs, mēs caur šahtu izrāpsimies virszemē un visi kopā dosimies atpakaļ līdz šosejai. Neviens no šiem skeletiem mūs no tā neatturēs, padomājiet taču kaut nedaudz ar galvu! Izteikts vārdos, šis plāns sāka šķist gandrīz vai īstenojams. Līdz rītam vairs nebija ilgi jāgaida, tikai vēl puse nakts. Tad viņi varēs atstāt kapliču aiz muguras un atgriezties normālā dzīvē. Šī doma radīja atvieglojuma izjūtu, it kā būtu nolikta smaga nasta. Vēl tikai dažas stundas.
- Es jau degu nepacietībā pieredzēt, kā jūs izcelsiet mani atpakaļ virszemē, ierunājās Šteinhens, ņemot vērā manu svaru. Lūk, tas ir lāsts, mani mīļie!
Viņam bija atgriezusies humora izjūta, un tas liecināja par stāvokļa uzlabošanos. Vēl viens punkts mūsu labā, nodomāja Bastians.
Viņš apskāva Irisu un ieraka seju meitenes matos. Es gribētu, lai pēc atgriešanās mājās mēs bieži satiktos, viņš klusi teica. Tā pa īstam, vai saproti? Es gribu būt kopā ar tevi.
Bastians juta, ka Irisa pagriež galvu un apliek rokas viņam ap vidukli. Tas būtu jauki, viņa nočukstēja.
- Tu dzīvosi pie manis, viņš turpināja. Tik ilgi, cik gribēsi, bez jebkādām saistībām. Ķelnē varēsi apmeklēt mūzikas skolu, tev nav jābrauc uz Jaunzēl…
Viņu pārtrauca rīboņa un tai sekojošs kliedziens, liekot visiem pagriezt galvu tā virzienā. Tas bija slāpēts, it kā nāktu no tālienes, taču panikas pilns. Tur noteikti bija kaut kas atgadījies.
Alma un Mona, nodomāja Bastians. Viņu sāka kratīt drebuļi.
Ejā atskanēja soļi, tie tuvojās. Kāds iešņukstējās. Vēl viens īss kliedziens, pēc tam vairs tikai klusa raudāšana.
Pirmais reaģēja Pauls. Turēdams rokā lāpu, viņš ar vienu izveicīgu lēcienu pārvarēja gruvešu kalnu, kas aizšķērsoja ieeju koridorā. Paulam neviens nesekoja, arī Bastians ne, kaut gan viņš par to mazliet kaunējās.
Pie kapa kļuva manāmi tumšāks Georga lāpa dega tikai ar vārgu liesmiņu.
- Varbūt kaut kas ar Arno? čukstus iejautājās Līzbeta.
-Jā, vai arī kāds ir tikai sabijies, spriedelēja Karīna. Nav jau vienmēr tūlīt jāiedomājas kaut kas slikts. Viņa nedroši pasmaidīja.
- Es tikai vēlētos, lai mēs spētu vairāk saskatīt. Šī tumsa padara mani nervozu.
- Mēs varētu mēģināt iekurt uguni, ierosināja Šteinhens.
- Malkas te ir atliku likām.
- Pareizi. Tā ir ļoti laba ideja. Irisa maigi atraisījās no Bastiana skavām un sāka vilkt ārā no gruvešu kaudzes veco siju atliekas.
Kopīgiem spēkiem viņi ātri sakrāva nelielu kaudzi sausas malkas. Darbs Bastianam nāca par labu, tas aizdzina rēgus no viņa domām. Bailes atkāpās kā jūra bēguma laikā. Vismaz pagaidām. Viņi izdzirdēja tuvojamies Paula balsi klusu, uzstājīgu, neticīgu. To pavadīja pirmītējā vaimanāšana.
Malkas kaudze jau bija sagatavota iekuršanai, taču Georgam neizdevās to aizdedzināt.
- Varbūt mums vajadzētu iekuram izmantot vecos kaulus, ierosināja Šteinhens. Neviens nesmējās. Mirušo izsmiešana šobrīd nevienam nešķita laba ideja. Pat pagriezt muguru kapličai šķita nepieņemami.
Bastians ik pa brīdim pameta ašu skatienu pār plecu un, to darot, jutās kā idiots. Protams, tur nekas nekustējās, pat Doro ne, bet nenāca par ļaunu par to pārliecināties. Tīrās blēņas, viņi ir miruši. No visa, ko viņi šajā mežā varēja sastapt, tie bija vismazāk bīstami.
Kur palicis Pauls? Ko viņš tik ilgi dara? Bastians centās saklausīt soļus, balsis ejā, taču tagad tur valdīja klusums.
Beidzot no koksnes sāka šaudīties nelielas liesmiņas. Līzbeta bija noplēsusi no saviem svārkiem strēmeli un upurējusi to kā iekuru. Tagad viņa stāvēja ar muguru pret ugunskuru, aptvērusi ar rokām savu augumu. Viņa vienmēr aizgriezās no uguns, vienmēr. Bastians to bija pamanījis jau viduslaiku gadatirgū. It kā viņai būtu bail no tās izskata.
Beidzot kaut kas notika: soļi un vaimanāšana tuvojās. Tad parādījās Pauls. Ar vienu roku viņš bija apskāvis raudošo Almu.
- Kas noticis?
Pauls neatbildēja un nosēdināja Almu pie ugunskura. Viņš kustējās tā, it kā visi locekļi būtu pielieti ar svinu. Mēs ar Bastianu tagad vēlreiz dosimies atpakaļ pie Arno un pārējiem un mierīgi visu apspriedīsim. Ir svarīgi, lai mēs visi saglabātu vēsu prātu.
- Kāpēc tā? Kas ir jāapspriež? Vai kaut kas ir noticis? Līzbetas balsī atkal ieskanējās paniska nots, tomēr viņa nepagriezās pret citiem.
- Nekas tāds, tikai…
- Izeja ir ciet! Šie vārdi no Almas mutes izlauzās kopā ar elsām un spiegšanu. Šahta. Tā ir aizsprostota. Un virve ir pazudusi.
- Ko? Bastiana balsi pārmāca pārējo klātesošo šausmu kliedzieni. Kā aizsprostota? Ar ko?
- To es nezinu, turpināja vaimanāt Alma. Varbūt ar lielu akmeni. Es rūpējos par Arno un vienā brīdī pamanīju… ka virves vairs nav. Vienkārši nav. Un… un tad nodārdēja kā pērkons, un lietus radītie trokšņi apklusa. Lāses vairs nekrita caur šahtu. Viņa aizsedza seju ar rokām.
Bastians uzlūkoja Paulu un pamanīja, ka visi pārējie dara tāpat.
- Tā ir patiesība, viņš teica. Paula balss pēkšņi skanēja vecišķi.
- Es to redzēju: kaut kas no augšas ir uzgūlies šahtas atverei. Droši vien kāda klints atlūza.