- Bet kā tas var būt? iesaucās Georgs. Viņš metās virsū Almai, it kā gribētu viņai iesist. Jūs esat kaut ko izdarījuši ar virvi, jūs to atraisījāt, vai ne? Tu un Ralfs, jūs jau vienmēr esat bijuši visstulbākie mūsu grupā, un tagad tu vēl centies izlocīt…
- Georg! Līzbeta viņu pārtrauca pusvārdā. Nevajag!
Viņš apklusa, palūkojās uz vēl izmisīgāk raudošo Almu un tad aizgriezās.
- Padomājiet taču ar galvu, aicināja Bastians, cenšoties runāt mierīgā balsī. Tu un es, mēs abi piesējām virvi pie koka. Ar pilnīgi drošu mezglu. Kā gan viņi, atrodoties te lejā, būtu varējuši to atraisīt?
Georgs negribīgi pamāja ar galvu. Tev taisnība. Viņš piegāja pie Līzbetas un apskāva meiteni.
Izņemot sprakstus, kas nāca no ugunskura, kur liesmas pamazām modās dzīvei un ar katru minūti snaikstījās augstāk, bija iestājies pilnīgs klusums. Bastians un Irisa saskatījās. Akmens uz šahtas.
Viņš ir diezgan stiprs. Un ar bagātu fantāziju. Bastianam ausīs vēl skanēja Irisas vārdi. Bet, ja Simons bija te, kāpēc viņam vajadzētu iesprostot visu grupu? Ko tas viņam dotu?
- Mums… Pauls aprāvās un norija kaklā iestrēgušu kamolu.
- Mums jāaplūko šahta. Tam vajadzīgi vismaz divi cilvēki, labāk trīs.
Viens rāpsies augšā, pārējie divi sniegs nodrošinājumu. Bastians, es un Nātan?
Kapličā kāds nošņaukājās. Es nezinu.
Tieši viņam īpaši derētu tikt projām no mirušo kauliem. Bastians atrada Nātanu, uzlikušu galvu uz Doro ceļiem, kamēr tā, domās iegrimusi, ar pirkstu galiņiem bužināja viņa matus.
- Nātan, nāc! Mums nepieciešama tava palīdzība.
Brīdi vilcinājies, viņš tomēr piecēlās kājās un lēni vilkās pakaļ Bastianam. Doro teica, ka mums vairs nevajag neko darīt. Pilnīgi neko.
- Doro vēl būs par ko pabrīnīties.
gunskurs hallē, kurā viņi nolaidās ar virvi, bija gandrīz izdedzis, un Bastians uzreiz sajuta, ka te ir kļuvis citādi, nekā bija agrāk. Vairs nekādu trokšņu no ārpuses, kā bija teikusi Alma.
Caurums ir ciet, ievaimanājās Ralfs, līdzko viņi ienāca telpā. Paul, ko mēs tagad iesāksim?
Kā klājas Arno?
- Nav ne jausmas, laikam guļ. Pajautā Monai.
- Ļoti bēdīgi. No kāda tumša kakta atskanēja Monas balss. Viņas blondie mati bija kā gaišs plankums mijkrēslī. Man šķiet, ka Arno ir drudzis. Bet pirms brīža viņš iemiga.
Atveri, pa kuru viņi bija nokāpuši lejā, hallē valdošajā krēslā gandrīz nevarēja saskatīt. Viņi piemeta vēl dažus zarus ugunskuram, kas uzreiz sāka stipri dūmot, bet izplatīja mazāk gaismas.
- Kādam būs jāmēģina uzrāpties augšā, teica Pauls. Būtu labāk, ja to uzņemtos tu, Nātan. Tu esi visvieglākais no mums. Sākumā mēs tevi pacelsim, līdz atradīsi, kur pieķerties.
Taču Nātans nebija ar mieru. Par to jūs pirmīt man neko neteicāt, viņš raudulīgi noņurdēja. Kaut ko tādu vēl nekad neesmu darījis, es to vienkārši nespēju.
Sasodītā tuvredzība! Bastians ar samiegtām acīm skatījās augšup uz šahtu. Ja es varētu nostāties uz Paula pleciem un tur, kur tā nav pilnīgi vertikāla, atrastu, kur pieķerties, man tas varbūt izdotos.
- Nē. Paula iebildums skanēja pārsteidzoši kategoriski. Ne tu.
- Ko? Kāpēc ne?
Pauls ar acīmredzamām pūlēm meklēja vārdus atbildei. Jotu esi jauniņais mūsu grupā. Nepieredzējis. Turklāt tu slikti redzi.
Ar tik stulbu argumentu Bastians nebija rēķinājies. Enerģiski papurinājis galvu, viņš iebildumu kategoriski noraidīja. Muļķības. Aiziet! Atbalsties te pret sienu, un es kāpšu augšā.
Tas izdevās labāk, nekā bija gaidīts. Bastians atrada nelielu klints izcilni, pie kura varēja pieķerties un uzvilkties augšā. Šahta bija pietiekami šaura, lai varētu tajā noturēties, ar muguru un kājām atspiežoties pret sienu.
Ieņēmis, viņaprāt, puslīdz drošu pozīciju, Bastians uzdrošinājās paskatīties uz augšu.
Melna tumsa.
Līdz viņam neatnāca ne mazākais gaismas stariņš. Vajadzēja uzrāpties augstāk un aptaustīt šķērsli. Par spīti smeldzīgajām sāpēm rokās, viņš rāpās aizvien augstāk centimetru pēc centimetra. Atkal nācās meklēt atbalsta punktu. Tur bija neliels izcilnis, uz kura varēja atstutēties ar elkoni. Bastians līdzsvaroja ķermeni, ar labo roku ieķērās kādā spraugā un ar kreiso taustījās augstāk virs galvas, kur uzgāja slapju, apsūnojušu akmeni.
Klintsbluķis.
No visiem iespējamajiem variantiem tas bija vissliktākais. Vairākas tonnas akmens masas virs vienīgās izejas.
Lai gan bija skaidrs, ka tam nav jēgas, Bastians tomēr atspiedās ar plaukstām pret akmens virsmu un mobilizēja visus savus spēkus, taču klintsbluķis nepakustējās ne par milimetru.
Ko gan tu iedomājies? Ka tas aizvelsies kā biljarda bumbiņa?
Bastians spieda vēlreiz tik stipri, ka gandrīz novēlās zemē, bet tad padevās un sāka kāpt atpakaļ. Bez virves un gandrīz vertikāli lejup viņš laikam tiešām bija muļķis.
Lejā viņu sagaidīja Pauls un palīdzēja piecelties pēc pēdējā lēciena no divarpus metru augstuma.
- Nav nekādu iespēju, aizelsies pavēstīja Bastians. Akmens pilnīgi nosedz atveri. Tas ir granīts, smags pēc velna. Jau neliela tā šķemba sver vairāk par tonnu. Viņš atbalstījās ar rokām pret ceļiem, lai ātrāk atgūtu elpu. Es cerēju, ka akmens varbūt atrodas nestabilā stāvoklī un to varēs nedaudz pavelt malā. Bet tā nav. Atvere ir pilnībā ciet, un, lai šo bluķi noceltu, acīmredzot būtu nepieciešams ceļamkrāns.
Ralfs un Nātans sarosījās. Ko nozīmē “ciet”, ko tu ar to domā? Ka mēs vairs netiekam ārā?
Pauls mierinoši pacēla rokas. Varēja redzēt, cik daudz spēka tas viņam prasīja. Nekritīsim uzreiz panikā. Mēs atrodamies pils pagrabā. Cilvēki arī senos laikos te nestaigāja iekšā un ārā pa šādiem caurumiem. Toreiz te noteikti bija normāla izeja, kāpnes, kas veda uz augšu. Mums tās jāatrod.
- Un ja ne? Ralfs cieši satvēra Paula roku. Ja nu tās sen jau ir sabrukušas? Mēs taču te nenomirsim, vai ne? Pasaki taču! Kā vispār tas varēja notikt, kāpēc akmens ir uzvēlies tieši uz šahtas? Es neko vairs nesaprotu, es gribu projām no…
Pauls nokratīja Ralfa roku un palūkojās apkārt. No šīs telpas atzarojas divas ejas. Viena no tām ved uz kapliču, otru, kas sākas tur pa kreisi aizmugurē, vēl neesam izpētījuši. To mēs tagad izdarīsim. Ja tas neko nedos, eksistē vēl arī otra halle tā, kurā atrodas kapenes. Esmu pārliecināts, ka arī no tās atzarojas ejas. Viņš vārgi pasmaidīja.
Par atbildi arī Bastians uzsmaidīja Paulam, lai gan viņa fantāzija tobrīd citu pēc citas ģenerēja šausmīgas ainas. Izbalējuši kauli, kas rēgojās no Paula ādas vamža, virs tiem kails galvaskauss. Kaudzēm bada nāvē mirušu, vēsturiskos kostīmos tērptu cilvēku līķu, kurus atradīs pēc daudziem gadiem. Vai arī neatradīs nekad.
- Labi. Pauls norādīja uz Ralfu un Nātanu. Ejiet un pārnesiet Arno pie pārējiem, kur viņu varēs aprūpēt Alma. Tur ir vairāk malkas un ugunskurs tik šausmīgi nedūmo. Mona, paņem lāpu un ej viņiem pa priekšu! Ralf, tu tagad turēsi muti un pārstāsi vaimanāt, citādi tas vairs nav izturams.
Pēdējā frāze izskanēja tajā asajā tonī, kādā Bastians jau vairākas reizes bija dzirdējis Paulu runājam un kas ikreiz izraisīja viņā vēlēšanos pagriezties un aiziet. Tikai tu nekur nevari doties, vai ne?
Paula vārdi tūlīt deva vēlamo efektu; Ralfs apklusa, nokāra galvu un piedurknē noslaucīja puņķus no deguna.
- Tu un es, mēs abi dosimies izpētīt tālāko eju, pavēstīja Pauls, kad citi kopā ar Arno jau bija devušies projām.