Bastians gan neredzēja nekādu eju. Tur, kur norādīja Pauls, viņš labākajā gadījumā spēja saskatīt melnu ēnu uz tumšpelēka fona.
- Mums ir vajadzīga gaisma, viņš konstatēja.
- Jā, bet mums ir jātaupa lāpas. Pavisam man to bija divpadsmit. Divas jau tiek izmantotas.
Lai kaut kā izlīdzētos, viņi pie ieejas sakrāva kaudzē lapas un nelielus zarus un pēc tam tos aizdedzināja ar degošu pagali no nometnes ugunskura.
- Izskatās gluži labi.
Bastianā modās jauna cerība. Te tiešām bija eja, un sākumā šķita, ka tā nav aizbērta. Vispirms tā veda dažus soļus taisnā virzienā, pēc tam pagriezās pa labi un beidzās. Zeme, akmeņi un mūra atlūzas veidoja nosprostojošu sienu, ko bija uzcēluši dabas spēki. Tonnām gruvešu un zemes kā iegruvušās kalnraktuvēs.
- Pārbaudīsim, vai augšā nav palikusi kāda sprauga! Šie vārdi ķērkstoši izlauzās no Bastiana rīkles. Caurums, pa kuru izlīst. Sprauga. Kaut kas tāds, lūdzu!
Pauls sakrampēja kopā roku pirkstus, un Bastians ar lāpu rokā, atspēries uz šā improvizētā pakāpiena, uzkāpa viņam uz pleciem. Nedaudz parakņājies nogruvuma akmeņos, viņš saprata, ka ar tādiem pašiem panākumiem varētu mēģināt ar kailām rokām izrakties cauri kalnam. Bezcerīgi. Viņš dusmās sita ar dūrēm pa cieši sablīvēto zemi. Smiltis un sīki akmeņi bira virsū Paulam. Bastians nolēca atpakaļ uz zemes. Nekādu izredžu. Tas nozīmēja… nē. Tikai nedomāt par to. Mēs neesam dzīvi aprakti. Jābūt kādam ceļam, mēs no šejienes izkļūsim, mēs… Tikai gandrīz jau zemē nosēdies, Bastians pamanīja, ka viņam ir saļodzījušās kājas. Viņš palūkojās augšup uz Paulu. Ko mēs tagad darīsim?
- Dažas iespējas vēl pastāv. Neizklausījās, ka Pauls pats tām ticētu. Vispirms dosimies atpakaļ pie pārējiem.
Hallē viņi tika apbērti ar jautājumiem un saraustīti izstāstīja, ko bija atklājuši.
- Ko tas nozīmē? Ka izeja tiešām ir slēgta? Georgs bija pielēcis kājās un kliedza uz Paulu. To, ka atraisījās virve, es vēl kaut kā varu
saprast, bet akmens uz šahtas? Kā tas varēja tur nonākt? Tas taču nav iespējams!
- Saņemies, tava kliegšana nevienam nepalīdzēs, stingrā balsī atbildēja Pauls.
- Ko tu vispār vari pateikt? Tu, pakaļa! Tu sacīji, ka mums jākāpj te lejā!
- Es zinu. Paula sejā kaut kas notrīcēja, bet varbūt tas bija tikai šaudīgo liesmu atspulgs. Tagad darīsim, lūk, ko: mēs sadalīsimies trīs grupās. Viena paliks te ievainotie un viņu aprūpētāji. Otra dosies izpētīt eju, kas atzarojas aiz kapenēm. Man ir aizdomas, ka tas bija ceļš, pa kuru viņi agrāk te ienesa mirušos apbedīšanai. Ļoti iespējams, ka tā ved augšup. Trešā grupa izpētīs pēdējo koridoru. Ar zemajiem griestiem tur pa kreisi, vai jūs to redzat?
Viņi pamāja ar galvu. Neviens neiebilda, pat Geoigs ne. Viņi aizgāja, nepārmijuši ne vārda. Katrai grupai tika izsniegta viena lāpa. Bastians un Irisa pievienojās Paulam, kurš gribēja izpētīt eju aiz kapenēm.
- Novēlu mums lielu veiksmi, nomurmināja Doro, kad viņi gāja tai garām.
Tālu viņi netika. Augstākais, pēc divdesmit metriem ceļš bija aizsprostots. Varēja saskatīt tikai pašu trepju pakāji. Pārējos pakāpienus bija apracis zemes nogruvums, kas šeit acīmredzot bija noticis jau pirms krietna laika. Te vairs nekas neliecināja par izeju.
Tonnām zemes virs mums, ap mums. Kaps, kā bija teikusi Doro. Jau no iedomas vien, ka viņu var saspiest apkārtējās akmeņu un zemes masas, Bastians sajuta gaisa trūkumu. Gaiss laba doma. Ja nepaveiksies, kaut kad viņiem tā sāks pietrūkt tāpat kā visa cita. Vispirms jau ūdens. Un uzreiz no prāta vairs nebija aizgaināms vārds, par kuru viņš sev bija aizliedzis pat domāt.
Nāve. Šoreiz manis paša.
Viņš meklēja kādu cerības atblāzmu Paula sejā, taču tā bija kā akmenī izcirsta. Varēja redzēt, ka katrs elpas vilciens viņam prasa lielu piepūli. Viņš pārbaudīja šķēršļa izturību, mēģināja izvilkt vaļīgākās klints atlūzas. Paulam aiz muguras stāvēja Karina, ar abām rokām aizspiedusi muti, it kā censtos apvaldīt kliedzienu.
- Galastacija, nomāktā balsi teica Pauls. Kas būs tālāk, es nezinu. Ja pārējie neko neatradis… man nav ne jausmas, ko mums iesākt.
- Varbūt tomēr pameklēsim kādu caurumu, ko varētu paplašināt? Irdenāku vietu? Kaut ko! Irisa meklēja nogruvumā kādu vaļīgāku atlūzu, paraustīja dažus akmeņus. Zeme bira viņai virsū.
- Nekā, met mieru. Bastiana iztēlē virs galvas ielūza viss griestu segums un apraka viņus uz mūžīgiem laikiem. Viņš satvēra Irisu aiz rokas un parāva atpakaļ. Te mēs netiksim cauri. Labāk atgriezīsimies.
Irisa platām acīm uzlūkoja Bastianu. Kur atgriezīsimies? Mēs nedrīkstam tik ātri padoties, gluži otrādi tagad mums jāvelta visi spēki, lai atrastu izeju no šejienes.
Karīna pamāja ar galvu. Ari es tā domāju. Varbūt citiem ir vairāk paveicies. Iešu paskatīties.
Irisa paņēma lāpu no Paula rokas un pacēla to uz augšu, apgaismojot vietu, kur iebrukusī zeme pieskārās tuneļa griestiem. Ne mazākās spraudziņas, viņa nomurmināja.
Dusmu kliedziens. Pauls ar dūri dauzīja pa sienām, tad metās virsū zemes nobrukumam, it kā tādējādi varētu to nobīdīt malā.
- Rimsties! iesaucās Bastians. No tā nekļūs labāk.
- Es esmu pie visa vainīgs, noelsa Pauls. Ja mēs te, lejā, atstiepsim kājas, tas gulsies uz manas sirdsapziņas. Es gribētu… Viņš nespēkā noslīdēja zemē, nokāra galvu un paslēpa seju rokās.
- Gribētu, kaut mēs nekad nebūtu šeit ieradušies. Bet es taču visu biju tik labi sagatavojis. Visu apdomājis.
- Tu pie tā neesi vainīgs. Bastians uzlika roku Paulam uz pleca, un tas ar smaidu sejā viņu uzlūkoja.
- Kurš gan cits?
iņiem bija grūti pastāstīt pārējiem par savu atradumu.
- Tas ir strupceļš, un es nezinu, kā mēs varētu tur izrakties cauri, Pauls teica. Mums nav nekādu darbarīku.
Visas viņu cerības tagad saistījās ar grupu, kas bija devusies izpētīt otru eju. No tās vēl neviens nebija atgriezies. Tā ir laba zīme, māksloti priecīgā balsī ieminējās Irisa. Līdzko viņa bija to pateikusi, atskanēja soļi un tunelī pavīdēja lāpas gaismas atspīdums. Pirmais no tā iznāca Georgs, viņam sekoja Nātans, Mona un Karīna.
Viņu sejās Bastians to varēja izlasīt, vēl pirms kāds bija bildis kaut vārdu.
- Arī zemes nogruvums? viņš jautāja.
- Nē. Eja nav aizbērta, taču tā nekur neved, bet beidzas kādā kambarī, kur atrodas mucu stīpas un tamlīdzīgi krāmi. Agrāk tur acīmredzot bijis pieliekamais, tikai krājumi diemžēl jau sen kā iztukšoti. Georgs ļauni iesmējās. Nu, Paul? Ko tagad?
Skaļi un nevaldāmi sāka raudāt pie ugunskura sēdošā Alma. Mona piegāja klāt un apskāva viņu.
- Tagad, teica Pauls, mums būs jālūko maksimāli ilgi iztikt ar to mazumiņu, kas vēl atlicis. Nekavējoties nodzēsiet lāpas! Turpmāk mēs tās pa vienai iedegsim tikai tādos gadījumos, kad kādam būs jāieiet pagrabu sistēmā. Kambari, kuru jūs atradāt, mēs varam izmantot kā tualeti. Mums jāsavāc visa malka, kas te atrodama. Kamēr mums būs uguns, būs arī gaisma. Cik daudz ūdens vēl atlicis?
Ūdens! Par to Bastians līdz šim vēl nebija iedomājies. Ja beigsies ūdens…
Viņš pārbaudīja pie jostas nostiprinātā ūdens maisa svaru. Ne vairāk kā puse. Vakarnakt caur šahtu te vēl ielija lietus. Bet vakarnakt mēs vēl varējām arī izrāpties no šejienes, viņā ierunājās kāda iekšējā balss un noķiķinājās.
- Dzeriet pēc iespējas mazāk, pamācīja Pauls. Mēs nezinām, kad varēsim papildināt krājumus. Centieties būt taupīgi.