Jautājums patiesībā bija nevis kad, bet gan vai vispār. Pārējo klātesošo sejās Bastians redzēja, ka tieši tā viņi to ir sapratuši.
- Mūsu izredzes ir visai drūmas, vai ne? ar šķību smaidu sejā konstatēja Šteinhens. Es visu laiku domāju par to tipu, kurš mūs te atveda ar džipu. Rītvakar viņam vajadzētu atbraukt mums pakaļ. Kā jums šķiet: vai viņš informēs policiju, ja neviens no mums neieradīsies norunātajā vietā?
- Protams. Policija tomēr nozīmēja kaut kādu iespēju, it īpaši, ja meklētāji ierastos ar suņiem.
Pazemē suņi mūs diezin vai varētu saost, jo esam gandrīz hermētiski ieslēgti, un pēc visiem šiem lietiem droši vien nav palicis nekādu pēdu, ko tiem iedot paostīt…
Bastians pievirzījās tuvāk ugunskuram, kurš tagad bija iededzies pilnās liesmās un kura siltums viņam bija vitāli nepieciešams. Tur, tikai daļēji būdams pie apziņas, trīcēdams gulēja Arno. Bastians nometās ceļos līdzās viņam un atkal sajutās kā viduslaiku auksto roku dzelžainajā tvērienā. Tas bija tikai pirms trim dienām, kad Pauls savā uzrunā bija pieminējis kaulu lūzumus un to, ka tie agrāk bieži noveda pie letāla iznākuma. Arno nopietnais stāvoklis bija kā šo vārdu piepildījums viņa izredzes bija vissliktākās. Pat ja viņi atrastu vēl kādu izeju, kādu spraugu, kas ved uz augšu, kā lai tai izdabū cauri Arno? Viņiem vairs nebija virves, ar ko uzvilkt augšā ievainoto. Arno nespēja ne paiet, ne parāpot, un par kāpelēšanu vispār nebija, ko domāt.
Bastians mēģināja izmeklēt lauzto kāju, taču Arno kliedza pie vismazākā pieskāriena. Bija redzams tikai tas, ka potīte ir zila un stipri pietūkusi. Varbūt bija arī sarautas saites, bojāts skrimslis…
Brūce galvā sen jau vairs neasiņoja, taču iekaisums bija izplatījies tālāk.
Ko gan toreiz viduslaiku tirgū bija ieteikusi zāļu sieva? Šaurlapu ceļteku. Tūlīt atkal atgriezās atmiņas. Par saulaino aprīļa dienu. Par Sandru, kas bija pazudusi, atstājot aiz sevis tikai saplēstu auduma gabalu.
Es viņu nekad vairs neredzēšu, nodomāja Bastians. Viņa ir mirusi tāpat kā Kārpa, kā Larss, kā Tristrams.
Viņš pavirzījās sāņus, atzvēlās pret lielajiem, aukstajiem būvakmeņiem, un aiz viņa sienas gleznojumā kaulainā viešņa ievāca savu ražu.
Alma ieņēma vietu pie ugunskura un sarāvās čokurā līdzās Arno. Ar īsām, drudžainām kustībām viņa ik pa brīdim atglauda nepaklausīgo matu šķipsnu no slimnieka pieres. Drīz mēs tiksim projām no šejienes, un viss būs labi. Tu redzēsi.
Nē, tā nebūs. Bastians iekoda lūpā. Sasodīts, daudz netrūka, lai viņš izplūstu asarās. Slikta ideja. Ūdens izniekošana. Irisa laikam bija viņu vērojusi, jo nosēdās līdzās Bastianam, un viņš to apskāva.
Tomēr tas nelīdzēja. Asaras dedzināja acis. Viņš sažmiedza plakstiņus un piespieda Irisu ciešāk sev klāt, sajuta viņas sirdspukstus un arī savējos. Pagaidām vēl, Bastians nodomāja un veltīgi cīnījās ar tumšpelēko bezcerību, kas viņu pārņēma. Viņš vēl negribēja mirt. Bet, ja nenotiks brīnums, tieši tas viņus sagaida. Kādu laiku viņi vēl centīsies laizīt ūdens pilienus no sienām, taču beigās tāpat nomirs no slāpēm. Tumsā, jo malkas pietiks, augstākais, vēl vienai dienai. Pēc tam vairs nebūs uguns. Nebūs gaismas. Nebūs siltuma. Viņš cieši piespiedās pie Irisas un aizvēra acis.
- Vai es varu pārmīt dažus vārdus ar tevi? Tas bija Georgs. Bastians pacēla acis un ieraudzīja viņu sēžam un turam pie rokas klusi raudošo Līzbetu. Man vajadzīgs padoms.
- Nē! Līzbeta sagrāba Georgu aiz rokas tik cieši, ka tas sarāvās.
- Nē, viņa jau mierīgāk atkārtoja.
Georgs apskāva meiteni un klusā balsī centās par kaut ko pārliecināt. Bastians spēja saklausīt vienīgi vārdu “prātīgi”. Līzbeta tikai papurināja galvu un turpināja raudāt. Ievērojami skaļākā izpildījumā viņai atkal pievienojās Alma.
Mums visiem, nodomāja Bastians, mums visiem jāpierod pie domas, ka laikam viss ir beidzies. Ka tas vilksies ilgi un izskatīsies pretīgi.
Pilnīgu mieru, šķiet, bija saglabājusi vienīgi Doro, kas pašlaik izstaipījās kā piekususi kaķene. Līdz šim viņa bija sēdējusi, atbalstījusies ar muguru pret akmens zārku. Tagad Doro piecēlās un devās pie galvaskausa, kuru viņi visi bija uzskatījuši par Tristramam piederīgu. Viņa nometās ceļos un uzlika uz tā roku. Piedodiet mums, viņa klusi teica. Es zinu, ka mēs iztraucējām jūsu nāves mieru, ka ienācām zemē, ko jūs esat nolādējis, un tagad mums par to jāsaņem sods. Bet mēs esam nevainīgi. Un izmisuši! Ja ļausiet mums iet, mēs apsolām apglabāt jūsu kaulus svētītā zemē, lai jūsu dvēsele rastu mieru. Meitene nolieca galvu pazemīgā žestā un sastinga, acīmredzot kaut ko gaidot.
Notika tieši tas, ko Bastians bija gaidījis.
Nenotika nekas.
Viņš novērsās.
Pa to laiku Pauls kopā ar Karīnu, Nātanu un Monu posās vēl vienā izlūkgājienā. Viņi paņēma vienu no nesen izmantotajām lāpām, turklāt vēl ari visus tukšos traukus, kādi bija atrodami.
- Tur ir dažas nelielas peļķes. Mēs centīsimies savākt katru pilienu. Viņi aizgāja, un pie kapličas iestājās miers, ja neņēma vērā Doro monotono buršanos.
Lai jau, ja tas viņai palīdz. Bastians aplaizīja apkaltušās lūpas. Viņš cīnījās ar slāpēm, kas kļuva ar katru brīdi nepanesamākas. Pēdējo reizi viņš bija dzēris īsu brīdi pēc nokāpšanas te lejā. Kopš tā laika vairs ne lāses. Viņš centās sakrāt mutē siekalas un pēc tam tās norīt, taču tas nelīdzēja.
Tāpat kā iepriekš, Bastianam pēkšņi sāka trūkt gaisa. Klaustrofobija. It kā visa pasaule ar savu svaru būtu uzgūlusies uz šī pagraba un ar katru minūti smagāk spiestu uz mūriem, kuri agrāk vai vēlāk neizturēs, un viņi tiks aprakti. Tas, ko viņi bija noturējuši par patvērumu, patiesībā bija lamatas.
Tā nav sagadīšanās, Bastiana galvā uzstājīgi atkārtoja kāda balss. Un nekad nav bijusi. Kaut kas ir mūs ieslēdzis, iesprostojis un nezināmā nolūkā tur gūstā.
Lāsts.
Bastianam gribējās dauzīt galvu pret klinti, lai atbrīvotos no šīs domas. Taču vajadzēja savaldīt nervus, nomierināties. Ja viņiem izdosies atrast izeju, tas notiks, tikai pateicoties saprātam un loģiskai domāšanai. Viņš saņēmās, dziļi ieelpoja un izelpoja, tad palūkojās apkārt.
Netālu no viņa, joprojām apskāvušies, sēdēja Georgs un Līzbeta. Viņš balstīja un glāstīja meiteni, ielēja viņai ūdeni no sava ūdens maisa. Es tevi mīlu, mans eņģeli, viņš nomurmināja.
- Mēs nedrīkstējām nākt uz šejieni. Doro mūs brīdināja. Kāpēc mēs viņā neieklausījāmies? Līzbeta paslēpa seju pie Georga krūtīm, un tagad arī viņam pār vaigiem sāka plūst asaras.
- Tomēr mēs turēsimies kopā, viņš samocītā balsī teica. Mēs atbalstīsim viens otru. Līdz viss būs beidzies. Tu esi skaistākais, ko savā dzīvē esmu pieredzējis, un tu būsi arī pēdējā, ko tajā redzēšu.
Bastians aizgrieza galvu. Tas uz viņu neattiecās. Viņu lēnām pārņēma nogurums, žēlsirdīgs nogurums. Viņš saritinājās uz cietās zemes un juta, kā aizpeld apziņa. Nedaudz pagulēt. Un pēc tam padzerties. Pavisam nedaudz, bet tas būs brīnišķīgi.
ad Bastians atvēra acis, Pauls bija atgriezies. Viņš centās uzturēt pie dzīvības ugunskuru un izskatījās tā, it kā būtu zaudējis visas cerības.
Labi, ka tu esi atpūties, viņš teica, pamanījis, ka Bastians ir pamodies, mums vajadzēs daudz spēka.
- Vai jūs kaut ko atradāt? Bastians čukstēja, jo citi gulēja vai vismaz centās aizmigt. Irisa gulēja izstiepusies blakus viņam, uzlikusi galvu uz arfas somas. Roderiks krāca un raustīja ķepas. Improvizētās saites gals bija aptīts ap Almas plaukstas locītavu.