- Nē. Šahta laikam ir vienīgā ieeja. Mēs nogājām gar visām sienām. Nevienas spraugas, kas vestu brīvībā. Neviena gaismas stara no augšas, ne mazākā caurvēja. Bet mums ir uzsmaidījusi laime nelaimē: akmens nenosedz šahtu pilnīgi hermētiski gaiss tiek cauri, tāpēc mēs nenosmaksim. Bet citādi viss ir noslēgts. Paula žokļu muskuļi izspiedās uz āru. Mums izdevās savākt nedaudz ūdens. Samaisītu ar zemi, bet šķidru. Vai gribi?
Bastians pateicīgs pastiepa roku un iedzēra trīs malkus. Tas bija rūgts un dubļains, bet, par spīti tam, viņam nācās koncentrēt visu savu gribasspēku, lai pilnībā neiztukšotu ūdens maisu. Paldies.
- Nav par ko.
Liesmas uzšāvās augstāk. Pauls izvilka no ugunskura vienu no resnākajiem zariem un apdzēsa to ar sauju zemes. Mums neizdevās ievērojami papildināt malkas krājumus, viņš paskaidroja, atbildot uz Bastiana jautājošo skatienu.
- Un kā ar ūdeni?
- Divas peļķes. Kādā vietā nedaudz sūcas no sienas. Smieklīgi maz, bet mēs palikām apakšā Ralfa bruņucepuri, lai ūdeni savāktu. Ar pārogļojušos zaru Pauls vilka zemē līnijas.
- Saki man, viņš saspringti lūkojās uz izveidojušos musturu. Cik ilgi tas velkas? Nobeigšanās no slāpēm?
- Kā kuru reizi. Jau šie vārdi vien izraisīja Bastianam nevaldāmu vēlēšanos pēc vairāk ūdens. Trīs līdz piecas dienas. Atkarībā no gaisa temperatūras un svīšanas intensitātes.
- Hm. Vai tu zini arī, kā cilvēks to izjūt? Kaut kas sakustējās tumsā aiz Paula muguras kāds no guļošajiem.
- Vai tu tiešām gribi to zināt?
-Jā. Man patīk sagatavoties situācijām.
Bastians dziļi ievilka elpu. Sākumā galvassāpes, paātrināta sirdsdarbība, reibonis. Kad būsi zaudējis aptuveni desmit procentus ķermeņa šķidruma, tu sāksi neskaidri runāt un tik tikko turēsies kājās. Pēc tam būs muskuļu krampji un bezsamaņa. Un tad jau drīz vien viss būs galā.
Pauls pamāja ar galvu. Paldies.
Pustumsā kāds sāka vaidēt. Man sāp galva. Ralfs. Dodiet man vēl padzerties, es negribu būt pirmais, kurš nosprāgst.
- Tik ātri tas nenotiek, viņu mierināja Bastians un nolādēja sevi par to, ka nebija turējis muti. Pacenties aizmigt! Tas palīdz pret galvassāpēm.
Arī viņš pats atkal apgūlās. Cik tagad varētu rādīt pulkstenis? Bez dienasgaismas bija pazudusi jebkāda laika izjūta. Vai bija rīts? Nakts? Vakars? Viņš aizvēra acis un iegrima īsti nedefinējamā stāvoklī starp miegu un nomodu.
-… neviens mūs nemeklēs. Šie klusinātā balsī teiktie vārdi izrāva Bastianu no žēlīgās dezorientācijas.
- Neviens taču nezina, kur mēs esam.
- Bet kāds noteikti pamanīs mūsu pazušanu, ja neatgriezīsimies. Nātans, tas bija Nātans.
Ņirdzīgi smiekli. Georgs. Jā, bet es varu derēt, ka šo vietu viņi pārbaudīs kā pašu pēdējo. Neviens neurbs zemē caurumu, lai tur meklētu pazudušos. Un tagad turi muti, citādi pamodināsi Līzbetu.
Bastiana labā roka bija notirpusi. Viņš iztaisnoja un salieca pirkstus, līdz sākās durstīga kņudēšana. Bija kaut kas jādara, citādi drīz viņi sāks plosīt cits citu ūdens malka dēļ.
Doro jau bija atradusi sev nodarbošanos un atkal ķērusies pie buršanās ap galvaskausu. Viņa gulēja uz vēdera, kā pie spilvena piespiedusi vaigu pie kaulainās galvaskausa virsmas. Tu nelaid mūs projām, es zinu, viņa dūdoja. Mēs nevaram mēroties ar tevi. Tomēr es lūdzu esi mums žēlīgs! Žēlīgāks, nekā citi ir bijuši pret tevi. Tristram! Lūdzu!
Tikai tā viņiem vēl trūka. Doro to vajadzēja pārtraukt, iekams pārējie tiks novesti līdz pilnīgai histērijai. Ja tā turpināsies, viņi visi sajuks prātā, vēl pirms beigsies ūdens. Uzmanīgi, lai nepamodinātu Irisu, Bastians uzrausās kājās, iegāja kapenēs un nometās ceļos līdzās Doro. Ugunskura vājā atblāzma piešķīra meitenes sejai svinīgu spozmi. Viņa atgādināja priesterieni, kas vada slepenu ceremoniju.
- Nāc, viņš teica, apņemot meiteni ap pleciem. Pasēdi kopā ar mums pie ugunskura. Lūdzu!
Viņa nokratīja Bastiana rokas. Ej projām! Tu nesaproti neko no tā, ko es daru.
- Nē. Protams, ne. Viņš centās atrast pareizos vārdus. Es zinu tikai to, ka tu centies mums palīdzēt, un tas ir lieliski. Bet es negribu, lai tu saaukstētos. Nāc pie uguns, sarunāts?
Viņa iesmējās. Par saaukstēšanos mums šobrīd būtu vismazāk jāuztraucas, vai ne?
Nu labi. Tādā gadījumā lai turpina sarunāties ar galvaskausu, tas vismaz spēj to izturēt.
- Pacenties būt klusāka, palūdza Bastians, tad iztaisnojās un paspēra dažus soļus sānis, cenšoties nekāpt uz kauliem. Viņš uzmanīgi apgāja apkārt otram akmens zārkam, kas atradās kapličas tālākajā galā. Līdz šejienei vairs neiespiedās ugunskura atblāzma, tomēr Bastians spēja saskatīt vīru, kuram galvā bija ietriekts cirvis. Viņš novērsa skatienu un uzkāpa uz kaut kā, kas krakšķēdams pārlūza zem viņa kājām. Apslāpēti iekliedzies, viņš atlēca malā un jau nākamajā mirklī bija gatavs iecirst sev pļauku par šādu nesavaldību. Vairāki no guļošajiem izbīlī tūlīt uztrūkās no miega.
- Piedodiet par traucējumu, viss ir kārtībā! Bastians iesaucās un pieliecās. Nē, paldies Dievam, tas nebija kauls, bet drīzāk atgādināja koksni. Viņš to pacēla. Visam, kas dega, tagad bija liela vērtība.
Vēl viens nedaudz izliekts kvadrātveida koka mizas gabals. Pustumsā Bastians saskatīja pazīstamas aprises: brūni sarkanais piekūns.
Viņa sirds sāka sisties ātrāk. Vēstījumi ar piekūna zīmi vēl nekad nebija nozīmējuši neko labu, bet varbūt šis bija citāds, varbūt deva viņiem kādu norādi. Par ūdeni. Vai izeju. Viņš palūkojās apkārt Doro nebija pamanījusi viņa atradumu. Tas labi. Diemžēl te bija pārāk tumšs, lai varētu izlasīt tekstu. Bastians lēni un uzmanīgi virzījās tuvāk gaismai. Jā, atkal piekūns, un zem tā ar izbalējušiem, pa pusei izdzisušiem senatnīgiem burtiem rakstītas rindiņas.
Es saucu, un jūs atnācāt,
lai atriebības vārdā mirtu man par prieku.
Nu varu savā priekšā divus brāļus aicināt gan bastardu, gan īsto mantinieku.
Bet bagātākais projām neaizies, kurš iedomīgs nes tēva vārda slavu.
Viņš ciešanās ar mani dalīsies, līdz pēdējo te vadīs stundu savu.
Jums aiziet no šejienes ļauju, ja upurējat man vienu no tiem ar zobena cirtienu strauju vai lēnā nāvē zem akmeņiem.
Tad citi varēs projām doties brīvi un saules gaismā atkal baudīt dzīvi.
Bastians divas reizes izlasīja šo tekstu un tad ātri paslēpa koka gabalu piedurknē.
Es saucu, un jūs atnācāt. Kaut kāds stulbums! Neviens neko nebija saucis. Tomēr viņi bija te, to nevarēja noliegt.
Bastians ar pūlēm novaldījās, lai nesāktu smieties. Tikai mierīgi! Izelpa. Viņš izvilka no piedurknes koka mizas gabalu un vēlreiz pārlaida skatienu rindām. Par ko te bija runa? Par upurēšanu. Tristrams pieprasīja, lai kāds tiktu nogalināts.
Lieliski, tagad tu pats jau sāc ticēt visam šim Tristrama vājprātam. Bet vēstījums bija reāls, to nevarēja apstrīdēt. Kāds taču to bija uzrakstījis un noglabājis šajā vietā.
Bastians papurināja galvu, taču gudrāks no tā netapa. Skaidrs bija tikai tas, ka šie jaunie panti ir jāpaslēpj no Doro. Viņa jau tagad dega nepacietībā parunāt ar Tristramu, tāpēc metīsies uz šo vēstījumu kā slīcējs uz peldošu koka stumbru.
Bet Irisai viņš to gribēja parādīt. Pajautāt, vai viņa gadījumā neatpazīst Simona rokrakstu.
Bastians nogaidīja, līdz bija pārliecināts, ka neviens cits viņu nevēro, tad pamāja Irisai un aizvilka viņu projām no grupas tik tālu, ka gaismas no ugunskura tik tikko vēl pietika lasīšanai. Viņš apskāva meiteni, izlikdamies, ka vēlas tikai netraucētu intīmu momentu kopā ar viņu, un piesardzīgi izvilka no piedurknes koka mizas gabalu.