- Vēl viens dzejolis, viņš čukstēja. Izlasi! Vai tas neizklausās pēc Simona?
Viņa ātri pārlaida skatienu rindiņām un sarauca pieri. Nē. Tāpat kā iepriekšējais. Ja vēstījums būtu no viņa, tas skanētu “sadot kādam pa galvu” stilā. Skaidri, īsi un brutāli.
- Bet tādā gadījumā es nesapr…
- Kas jums tur ir? Georgs bija klusi piecēlies un pienācis tuvāk. Tik klusi, ka viņi abi nebija to pamanījuši.
- Nekas. Viss kārtībā.
- Neturiet mani par muļķi! Viņš izstiepa roku. Parādiet!
Bastians un Irisa pārmija skatienus. Bija skaidrs, ka Georgs
tikai gribēja izlādēt uz kādu savu ar pūlēm apspiesto sasprindzinājumu.
- Tas nav nekas īpašs un attiecas tikai uz mums abiem.
- To jūs varat stāstīt kādam citam. Dod šurp! Pirms vēl Bastians paguva reaģēt, Georgs izrāva mizas gabalu viņam no rokām ar tādu spēku, ka tas gandrīz pārlūza uz pusēm.
Viņš lasīja, mēmi kustinot lūpas. Tas izklausās… pēc izejas! Un tu gribēji to no mums noslēpt! Dusmas un atvieglojums vienlaikus iezīmējās Georga sejā. Ļaudis, klausieties, ko es jums teikšu!
- Georg, lai paliek! Irisa parāva viņu aiz piedurknes. Tās taču ir pēdējās muļķības, viņa gandrīz nedzirdami čukstēja. Vai tiešām tu domā, ka skelets no kapličas mērkaķa ātrumā paķēra zīmuli un uzrakstīja mums dzejoli? Vai viņa gars? Vai vari iedomāties, kas notiks, ja šo skribelējumu ieraudzīs Doro?
Pa šo laiku visi bija pamodušies.
- Kas noticis? miegainā balsī jautāja Alma.
- Nekas. Georgs atbrīvojās no Irisas tvēriena. Tas te ir viss, kas mums šobrīd ir, viņš tai uzšņāca un pagriezās pret pārējiem.
- Klausieties visi! Bastians ir atradis vēstījumu, kuru es nesaprotu, bet varbūt tā ir kāda mīkla, kas mums kopīgi jāatmin. Viņš noklepojās un sāka skaļi nolasīt dzejas rindas.
Bastians vēroja, kā visi nenolaiž skatienu no Georga lūpām. Viņam nepalika nepamanīts arī tas, ka aptuveni teksta vidū Līzbeta sāka trīcēt, apķēra ar rokām ķermeni un ar acīm meklēja Paula skatienu un ka Pauls šajā brīdī aizgriezās. Ka Ralfs un Nātans ar starojošām acīm cerīgi uzlūkoja viens otru, Mona samiedza acis šaurās spraudziņās un Karīna it kā zinoši pamāja ar galvu, savukārt Šteinhens izskatījās pilnīgi apmulsis.
Kad Georgs bija nolasījis pēdējo pantu, pagrabā iestājās dažu elpas vilcienu ilgs klusums. Tad šajā klusumā spalgi un satraukti ieskanējās Ralfa balss.
- Tas nozīmē, ka eksistē izeja, vai ne? Mēs varam tik no šejienes ārā. Mums nebūs te jāmirst, ja…
- Vai tu neklausījies, muļķi? viņu pārtrauca Mona. Runa ir par brāļiem un visām tām bastarda un mantinieka muļķībām no zināmās leģendas. Kas zina, cik gadsimtu te jau mētājas apkārt šie stulbie vēstījumi. Tie nekādi nav saistīti ar mums. Un nenieka mums nepalīdzēs.
Smaids Ralfa sejā izdzisa. Bet… ir taču skaidri pateikts, ka no šejienes var izkļūt. Mēs varam iet un atkal dzīvot saules gaismā. Georgs to nupat kā nolasīja!
- Nē, tā viņš neteica, iebilda Mona. Tas ir spēkā tikai tādā gadījumā, ja mēs upurējam kaut kādu apšaubāmu brāli, kura nemaz nav. “Nu varu savā priekšā divus brāļus aicināt gan bastardu, gan īsto mantinieku.” Man tā šķiet nenormāla ideja. Kā tas var notikt? Ātri upurējam cilvēku, un uzreiz atveras slepeni vārti uz āru? Muļķības. Viņa dusmīgi uzlūkoja citu pēc cita visus klātesošos tik dusmīgi, ka neviens neiebilda. Turklāt: vai te kāds redz brāļus? Nē? Es arī ne. Lūk, tā!
Līzbeta iešņukstējās. Meitene bija paslēpusi seju rokās un tik histēriski raudāja, ka viņas ķermenis burtiski kratījās.
Manāmi satraukts par šādu reakciju, Georgs metās pie viņas un apkampa meiteni. Kas ar tevi notiek? Mēs atradīsim izeju, tu redzēsi. Pacieties vēl nedaudz, manu eņģeli. Visu laiku tu esi bijusi tik drosmīga.
Līzbeta atbrīvojās no Georga skavām un pagrūda viņu malā. Matu šķipsnas lipa pie viņas asarām noplūdušās sejas, acīs jautās panika, tomēr viņa vēl joprojām bija skaista. Kā likteņa dieviete.
- Kāpēc tu to nepasaki? viņa kliedza. Tev jābūt godīgam pret mums, vai dzirdi? Pasaki to! Tagad!
- Kas man jāsaka? Georgs jautāja un vēlreiz mēģināja apkampt Līzbetu, taču viņa to atgrūda.
- Ne jau tev! Viņam! Ar izstieptu rādītājpirkstu viņa norādīja uz Paulu, kurš sāņus no grupas bija atkāpies ēnā.
- Ko? Georgs noglāstīja Līzbetas muguru. Kas Paulam mums jāsaka?
- Nekas. Paula balss bija mierīga, taču tajā ievibrējās kaut kas bīstams. Es nezinu, par ko tu runā, Līzbet.
- Tu to ļoti labi zini. Sandra man visu izstāstīja īsi pirms pazušanas. Viņa man lika apsolīt, ka es to paturēšu noslēpumā, bet tagad tas ir svarīgi. Stāsti, citādi to izdarīšu es!
- Es tevi brīdinu! Pauls iznāca atpakaļ gaismā. Viņa sejas izteiksme bija tik cieta kā apkārtējās klintis, rokas savilktas dūrēs.
Georgs acumirkli pielēca kājās. Tu viņai draudi? Visā nopietnībā?
- Viņai nav jābāž savs deguns citu cilvēku darīšanās.
- Citādi? Georgs izslējās visā garumā, cik vien spēja, tomēr Pauls vienalga pārspēja viņu augumā par krietnu pusgalvas tiesu.
- Citādi deguns var tikt apskādēts.
Nolaidis galvu kā saniknots vērsis, Georgs metās virsū Paulam. Pirmais sitiens trāpīja viņam pa krūtīm, otrais, kas tika tēmēts pa žokli, trāpīja tukšumā, jo Pauls no tā izvairījās. Viņš sagrāba Georgu aiz rokas un sagrieza to tā, ka viņš iekliedzās. Tad Pauls palaida roku vaļā un nogrūda pretinieku zemē.
- Būs labāk, ja tu to vairs necentīsies atkārtot, teica Pauls. Viņa elpošana bija nedaudz paātrinājusies, citādi sasprindzinājums tikpat kā nebija pamanāms. Mums jāturas kopā, vai saproti? Vai visi saprot? Lai kas arī notiktu, mums jāturas kopā.
- Un to saki tieši tu! Turklāt pats esi tas, kurš mums kaut ko noklusē. Atzīsti, ka esi vainīgs mūsu priekšā!
- Es neesmu.
Pauls atkal izskatījās pavisam mierīgs. Ar vienaldzīgu izteiksmi sejā, nelikdamies ne zinis par Georga neslēpti naidīgo skatienu, viņš vēroja, kā Līzbeta apskrien apkārt ugunskuram, nometas ceļos Georgam aiz muguras un aptausta viņa plecu, lai pārbaudītu, vai tas nav ievainots. Viņas acis atkal bija asaras.
- Paul! ierunājās Līzbeta, un meitenes balss nodrebēja, izrunājot šo vārdu, taču tūlīt viņa atkal saņēmās. lā taču jau sen vairs nav nekāda spēle. Trīs no mums ir pazuduši, un, ja esi godīgs pret sevi, tu domā to pašu, ko es. Ka viņi ir miruši. Un drīz tādi būsim arī mēs. Tu esi mums parādā patiesību un pats to labi zini.
- Apklusti, LIzbet!
- Izstāsti viņiem visu! Citādi to izdarīšu es. Vai arī mani tu sitīsi?
Pauls nodūra skatienu. Jautājums taču ir pavisam cits. Ja es jums to pateikšu, ko jūs darīsiet? Ko darīsi tu, Līzbet? Uz ko tu esi spējīga, ko?
Viņa pavēra muti, lai atbildētu, taču tad tomēr aizgriezās un iešņukstējās.
Bastians uzlūkoja Līzbetu, pēc tam Paulu, tad atkal Līzbetu. Šī saruna bija kā galda tenisa spēle ar vārdiem, taču, par spīti visiem centieniem, bumbiņu viņš nespēja saskatīt. Patiesībā Bastians bija Līzbetas pusē ja tiešām bija kaut kas, ko Pauls zināja un kas viņiem varētu palīdzēt, viņš gribēja to dzirdēt.
- Varbūt, viņš noklepojās, — varbūt tiešām būtu labāk, ja tu mums vienkārši to pateiktu, Paul.
Izgrūdis nedefinējamu skaņu kaut ko pa vidu starp kliedzienu un smiekliem -, Pauls notupās zemē un paslēpa galvu rokās.