Pārējie apmainījās ar neizpratnes pilniem skatieniem. Ar to, ka tieši Pauls varētu zaudēt spēkus, neviens nebija rēķinājies.
- Un to es dzirdu tieši no tevis, viņš nočukstēja.
- Liecies mierā beidzot ar šo noslēpumainību! Alma iesaucās tik pēkšņi, ka Roderiks pielēca kājās un sāka riet. Halli uzreiz piepildīja troksnis. Te guļ Arno, un viņam ar katru minūti kļūst sliktāk. Viņš nomirs pirmais, un tad šāds liktenis piemeklēs ari visus pārējos citu pēc cita. Ja ir kaut kāda iespēja no šejienes izkļūt, pastāsti par to, sasodīts, un beidziet strīdēties!
Alma iekoda lūpā, pati nobijusies par savu pārgalvību. Klusēja arī visi citi, izņemot Roderiku, kurš turpināja vaukšķēt un riet pretī paša atbalsij. Bastians uzlūkoja Līzbetu un pamanīja viņas skatienā kaut ko pilnīgi jaunu. Nežēlību.
Viņa steigšus aizgriezās, un Bastians saspieda Irisas roku. Viņš neticēja priekšnojautām, tomēr juta kaut ko veļamies virsū kā vilni, kurš pietuvojies aizraus viņu sev līdzi.
Kā pēc nedzirdamas pavēles Roderiks apklusa.
- Bastians pats teica, ka grib to dzirdēt, klusumā ierunājās Līzbeta. Es par to tikai priecājos.
- Bet viņš taču pat nenojauš, par ko ir runa! iesaucās Pauls.
- Es tevi lūdzu, liecies mierā. Lū…
- Viņi ir brāļi. Līzbeta novērsa skatienu no Paula un pievērsās Bastianam. Bastians un Pauls ir brāļi.
Kādu mirkli Bastians bija pārliecināts, ka ir nepareizi sapratis Līzbetas vārdus, ka viņa noteikti bija teikusi kaut ko citu, nevis to, ko bija saklausījis. Brālis.
Viņš iesmējās. Mēs taču neesam nekādi brāļi!
Līzbeta neatbildēja, bet paskatījās uz Paulu, kurš ar nokārtu galvu stāvēja, atzvēlies pret mūri.
Pārējie klātesošie sāka sačukstēties. Ralfs un Nātans sabāza kopā galvas, Alma blenza uz Bastianu, un pat Šteinhens vērtējoši nolūkojās viņā.
-Jūs taču neticat šīm blēņām? iesaucās Bastians. Paulu es pirmo reizi sastapu pirms dažām nedēļām. Es viņu vispār nepazīstu, vismaz ne labāk kā kādu no jums pārējiem. Paul, pasaki taču to viņiem!
Atbildes nebija. Paula seja slēpās tumsā.
Palīdzību meklēdams, Bastians uzlūkoja Irisu, bet tā tikai neziņā papurināja galvu.
Viņš cieši ielūkojās acīs Līzbetai. Labi, es saprotu. Tātad Pauls ir mans brālis un es par to neko nezinu. Kurš tev to teica?
- Sandra. Līzbeta centās norīt kaklā iestrēgušu kamolu. Viņa man lika apsolīt, ka nevienam to neteikšu, un mani visu laiku moka jautājums, vai viņa vēl atrastos kopā ar mums, ja nebūtu man to izpaudusi. Bet es visu laiku godīgi glabāju šo noslēpumu, neesmu to pastāstījusi pat Georgam.
Sandra šis vārds atbalsojās Bastiana galvā. Sandra. Kā šādas baumas bija nonākušas atklātībā? Kur viņa saklausījusies šis blēņas?
- Man nav neviena brāļa, iebilda Bastians. Tas skanēja spītīgi, it kā viņš censtos aizstāvēties. Neviens neatbildēja, un hallē iestājās nomācošs klusums. Tas bija vienkārši smieklīgi. Un kāpēc Pauls neko neiebilda?
Bastians jau grasījās Paulu uz to pamudināt, kad kāds atmiņas uzplaiksnījums viņu ķēra kā dūres trieciens vēderā. Paula teiktais naktī, kad viņi tumsā bija stāvējuši sardzē. Kas attiecas uz mani, mēs varētu būt pat daudz vairāk nekā tikai draugi.
Bastians to bija uzskatījis par tuvošanās mēģinājumu. Vai varēja būt, ka… Nē.
- Ja Sandra tiešām tā sacīja, tas droši vien bija joks, pēc, viņaprāt, pārāk ieilgušā klusuma izmocīja Bastians. Turpretī man viņa par kaut ko tādu nav pat ieminējusies. Nevienu vienīgu reizi. Un tagad pavisam nopietni vai kādam no jums šķiet, ka mēs izskatāmies līdzīgi? Tās taču ir pēdējās muļķības. Ja mani grib iznest cauri, atzīstos, ka nesaprotu šo humoru.
Pauls pacēla galvu, un šķita, ka tas ir prasījis visus viņa spēkus. Man ļoti žēl, Bastian. Pauls paspēra soli viņam tuvāk un minstinoties atkal apstājās. Tā tam nevajadzēja notikt. Viss bija ieplānots gluži citādi. Es… nu, pie velna! Viņš aizgriezās un atbalstīja galvu pret mūri. Viss ir sagājis šķērsām, un es nezinu, kāpēc.
Bastians palaida vaļā Irisas roku un piegāja pie Paula. Tas, kas te norisinājās, bija kaut kāds savāds joks, kuru viņš nespēja saprast, kur nu vēl uzskatīt par asprātīgu. Ko, ellē ratā, tu ar to domā? Vai tu šīs baumas pats izplatīji? Kāpēc? Man nav nekas pret tevi personiski, tu esi foršs čalis, bet tas arī viss. Mans brālis tu neesi.
Beidzot Pauls ielūkojās viņam tieši acīs. Puiša skatienā bija manāms apņēmības un nožēlas sajaukums. Un tomēr esmu. Es jau baidījos, ka tev tas nepatiks.
Bastians, atbalstu meklēdams, atspiedās pret sienu. Viņa galvā juceklīgi jaucās visdažādākās domas.
Viņš melo. Tas ir tikai neizdevies joks.
- Kad tu atklāji savas brāļa jūtas pret mani? Viduslaiku tirgū? Vai vilcienā? viņš nošņāca. Vai tas ir kaut kā saistīts ar Doro muļķīgajiem pareģojumiem?
- Es to esmu zinājis vienmēr. Kopš agras bērnības. Māte to no manis neslēpa.
Viņa māte. Bastians juta, ka viņam sāk trūkt gaisa. Tagad tas bija klāt vilnis, kura tuvošanos viņš pirms brīža bija sajutis. Tas bija viņu sagrābis un tūlīt apraks zem sevis, ja momentā neatradīsies kaut kas, pie kā pieķerties.
- Tatad tu domā, ka mums ir viens un tas pats tēvs?
-Jā.
Bastians sajuta pilnīgu tukšumu galvā. Viņš nespēja neko citu kā vien skatīties uz Paulu. Vai līdz šim viņš kaut ko bija atstājis neievērotu? Vai bija kāda līdzība? Varbūt auguma uzbūve. Uzacis. Un reizēm šī viņa kundziskā izturēšanās, ko Bastians tik ļoti ienīda. Jo tā viņam atgādināja tēva attieksmi pret citiem cilvēkiem.
Nē, tas tomēr nevarēja tā būt; mēs taču esam praktiski viena vecuma.
Bastians juta, ka no viņa ķermeņa iekšienes kaut kas grib izkļūt ārpusē, kaut kas nekontrolējams, varbūt smiekli, bet varbūt arī ne.
Viena vecuma. It kā tas būtu šķērslis.
- Nu labi. Vai tas nozīmē, ka tavai mātei bija attiecības ar manu… ar mūsu tēvu?
Pauls pamāja ar galvu. Mana māte bija medicīnas māsa, toreiz vēl ļoti jauna, un, kad viņš sāka izrādīt interesi, viņa sākumā gandrīz nespēja tam noticēt.
Viena no neskaitāmajām medicīnas māsām viņa pretīgā tēva dzīvē. Aha! Bet kaut kad viņa noticēja, un tā radies tu. Es tikai mazliet brīnos, ka viņš nepieprasīja veikt abortu.
Paula mutes kaktiņi noraustījās. Mana māte teica, ka pieprasīja gan. Bet viņa negribēja, un tas pielūdzēju ļoti saniknoja. Jo viņš bija nesen precējies, un drīz pēc tam viņa jaunā sieva arī jau bija stāvoklī ar tevi.
Tagad tas, kas lauzās ārā no Bastiana, noteikti vairs nebija smiekli. Ja kuņģis nebūtu tukšs, viņš droši vien izvemtos — tik spēcīgs bija nelabums. Bastians vairākas reizes norīstījās.
- Un tad viņš maksāja lielu naudu, lai tava māte turētu muti, vai tā? Lai neviens neko neuzzinātu un viņa augsti vērtētais vārds netiktu aptraipīts.
Pauls pasmaidīja. Ne gluži. Viņš neatzina paternitāti. Mana māte, protams, pieprasīja testu tas bija negatīvs.
- Negatīvs? Tādā gadījumā tu taču neesi…
- Testu veica ārsts, kurš pazina mūsu tēvu. Labi pazina. Taču tas atklājās tikai vēlāk. Pauls savilka lūpas ironiskā smaidā. Pēdējo divu gadu laikā es par to mazliet painteresējos. Nav nekā vieglāka, kā samainīt divus paraugus. Mana māte nesaņēma arī nevienu centu. Gluži pretēji viņš draudēja ar sūdzību par goda un cieņas aizskaršanu, ja viņa neliksies mierā. Pauls ievilka elpu. Viņa paklausīja. Likās mierā. Māte bija vāja cīnītāja.