Skumjas Paula sejā izteica visu, tomēr Bastians vēl apvaicājās:
- Viņa bija? Vai tas nozīmē, ka viņa ir…
- Mirusi, jā. Māte aizgāja mūžībā pirms pieciem gadiem. Plaušu vēzis. Pirms tam viņa vēl centās darīt visu, lai mani nodrošinātu. Neskaitāmas reizes mēģināja sazināties ar tavu tēvu, taču lielākais, ko saņēma, bija uzkliegšana pa telefonu. Parasti viņš vienkārši nolika klausuli. Un vēlāk nomainīja visus numurus.
Bastians lēnām šļuka lejup gar sienu, līdz nosēdās zemē. Viņš nespēja ieskatīties Paulam acīs un redzēja savā priekšā vairs tikai tēvu, kurš ar dusmās piesarkušu seju kliedz mobilajā telefonā un vēlāk stāsta, ka viņu jau nedēļām ilgi šantažējot kāda izspiedēja. Bastians atcerējās, kā reiz pats atbildēja uz zvanu, kad kāda raudoša sieviete jautāja pēc profesora Stefenberga, taču tēva toreiz nebija mājās. Ar pūlēm atguvusi kontroli pār savu balsi, sieviete pajautāja viņa vārdu. “Bastians tas skan jauki, ” viņa bija noteikusi un nolikusi klausuli. Bastians līdz šim bija pārliecināts, ka toreiz runājis ar kādu smagi slimu pacienti.
Brālis. Bastians papurināja galvu, it kā tas palīdzētu skaidrāk redzēt.
- Kāpēc tu ar mani līdz šim nekontaktējies? Ne rakstīji, ne zvanīji? Man nebija ne jausmas par tavu eksistenci. Kā gan es būtu varējis to zināt?
Iegrimis pārdomās, Pauls ar roku braucīja savu vamzi. Es biju pārāk nikns. Kad māte nomira, man bija tikai piecpadsmit, un toreiz nezināju, kur likties ar visām šīm bēdām un dusmām. Pēc tam nonācu audžuģimenē un saņēmu psiholoģisko palīdzību. Taču es vairs negribēju neko zināt par savu tēvu un par tevi arī.
To nav grūti saprast, nodomāja Bastians. Aiz kauna viņam gribējās vai zemē ielīst.
- Tagad es uz to visu raugos citādi, turpināja Pauls. Tu jau neko par to visu nezināji, un arī māti jūs nebūtu izglābuši. Tāpēc es iedomājos, ka būtu labi, ja mēs iepazītos.
- Kāpēc tu man to visu nepateici jau toreiz viduslaiku tirgū? Bet jautāji, kā mani sauc, un izlikies, ka pirmo reizi dzirdi šo vārdu: Tas skan labi. Tā, it kā tev vajadzētu būt dzimtas ģerbonim, ko var uzzīmēt uz vairoga.
- Tā bija tikai piesardzība. Varēja taču būt, ka tu uz šādu kontaktēšanās mēģinājumu reaģēsi tāpat kā tavs tēvs. Vai arī viņš tevi ir sagatavojis iespējai: vienu dienu kāds apgalvos, ka esot tavs brālis. Gribēju pavadīt laiku kopā ar tevi, lai man rastos reāla iespēja, ka tu man noticēsi. Neitrālos apstākļos. Pauls ar zābaku kašņāja zemi, sastumjot to nelielā kaudzītē. Tāpēc es iesaistīju Sandru.
Bastianam bija nepieciešamas vairākas sekundes, lai to aptvertu.
- Vai gribi teikt, ka tu man uzsūtīji Sandru?
- Es viņu palūdzu… iepazīties ar tevi. Mēs jau sen draudzējamies, un viņa bez vārda runas bija ar mieru man palīdzēt. Viņa teica, ka tu esot jauks, un domāja, ka mēs noteikti labi sapratīšoties. Tad man radās ideja paņemt tevi līdzi uz šejieni. Man šķita, ka te mums būs gana daudz laika aprunāties un kādā piemērotā brīdī es varēšu tev visu izstāstīt. Dažas dienas mežā ir laba iespēja sadraudzēties, saproti? Bez ārējas ietekmes un pavisam godīgi iespējas vienkārši aizlaisties projām, ja izrādītos, ka nav nemaz tik viegli konfrontēties ar patiesību. Bet tad sākās visi šie notikumi, un mums jau bija gluži citas rūpes.
Pievilinātājputns. Pauls tiešām bija izmantojis Sandru kā pievilinātājputnu. Daudz kas uzreiz kļuva saprotams. Tas, ka Sandra ar viņu visu laiku flirtēja, bet vienmēr izmānījās no situācijas, kad tā varēja kļūt nopietna. Ka viņai it kā bija tik svarīgi, lai Bastians būtu līdzās, taču šī interese pēkšņi zuda, tiklīdz viņi nonāca mežā.
Un es, idiots, tiešām noticēju, ka viņa ir manī iemīlējusies, nodomāja Bastians.
- Tas, ko es tev tikko teicu, bija nopietni domāts: tu man tiešām šķieti simpātisks. Paula balss tagad bija klusāka nekā iepriekš. Un, tici man, es pats par to brīnos. Pēc tam kad tik daudzus gadus biju tevi apskaudis un zināmā mērā arī ienīdis. Tev bija ģimene, kādu es vienmēr esmu vēlējies.
Smiekli izlauzās paši no sevis, un Bastians tos nespēja apturēt. Tie pārņēma viņa ķermeni savā varā kā žagas, kā drebuļi. Viņš nespēja tam pretoties. Bastians dzirdēja, kā viņa smiekli atbalsojas no velvēm, sajuta Irisas mierinošo roku, kas viņu apskāva, un asaras plūstam sev pār seju. Viņam sāka trūkt gaisa. Kādā brīdī smiekli pārgāja klepus lēkmē un, tāpat kā uznākuši, paši no sevis atkal mitējās. Bastians noslaucīja piedurknē degunu. Ģimene! viņš izdvesa, pamazām atgūdams elpu. Tu tiešām esi atradis pareizo iemeslu, par ko mani apskaust.
Pauls ar neviltota pārsteiguma izteiksmi sejā vēroja Bastiana smieklu lēkmi. Kā to saprast?
- Tava māte viņu nedabūja. Manējai paveicās mazāk. Stiklainas acis, trīcošas rokas, ar pūlēm izmocīti, neskaidri vārdi. Bastians pārvilka ar roku pār pieri. Viņa arī mirst, tikai lēnāk.
Ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka Doro iznāk no kapenēm un nosēžas līdzās citiem pie ugunskura. Uzmundrinoši, it kā aicinot runāt tālāk, viņa pamāja ar galvu Bastianam.
Skaidrs, viņš nodomāja. Līdzko tiek pieminēta nāve, Doro uzreiz saspicē ausis.
Pauls pārvilka ar roku pār pieri. Lai vai kā, viņš teica, tomēr tev vienmēr ir bijis tēvs. Es gribētu zināt, kāda ir tā sajūta.
- Ņem viņu ciet un paturi sev, atbildēja Bastians, cerot, ka Pauls sajutīs, cik nopietni viņš to domā. Es atviegloti nopūtīšos, kad man vairs nebūs uz tēvu jāskatās, uz šo augstprātīgo, bezjūtīgo sūdabrāli. Nespēju iedomāties, ka viņš tev tiešām varētu būt vajadzīgs. It īpaši, ja tu viņu būtu iepazinis.
Pauls smaidīdams paraustīja plecus. Aizmirsīsim par viņu! Pašlaik es tikai vienkārši priecājos, ka esmu tev visu izstāstījis. Es ilgi gaidīju šo brīdi.
Bastians piespieda dūres pie savām aizvērtajām acīm. Pauls ir mans brālis, Bastians domās atkārtoja pie sevis, lai pārbaudītu, kādas jūtas tas viņā izraisa.
Galvenokārt apjukumu. Taču ne iespaidu, ka tie varētu būt meli. Eksistēja jau šīs nelielās līdzības Paula sejā, kas gan kļuva pamanāmas tikai tad, ja tās apzināti meklēja. Taču ne jau tās pārliecināja Bastianu, bet gan tēva tēls, kas projicējās viņa gara acu priekšā Paula stāstījuma laikā. Viltotais tests, draudēšana pa telefonu, meli tas bija viņa tēva stils. Viņa rokraksts.
Taču izšķirošā loma bija atgadījumiem, kurus Bastians atcerējās pats. Vai reiz kāds pat nestāvēja pie durvīm un tēvs draudēja, ka izsauks policiju? Pirms pieciem gadiem, la tas bija.
- Tas visu maina, domīgi noteica Bastians.
- Tā tas ir, no ugunskura puses atskanēja Doro balss. Tas ir liktenis, vai saprotat? “Nu varu savā priekšā divus brāļus aicināt gan bastardu, gan īsto mantinieku.”
- Ko? domās iegrimis, jautāja Bastians.
- Tas taču ir acīmredzami. Melnie mati krita Doro sejā, kad viņa paliecās uz priekšu, lai uzlūkotu Bastianu. Jūs esat kā Ludolfs un Tristrams. Bagātais brālis un nabagais. Viens atzīts, otrs atraidīts. Tāpēc Līzbeta gribēja, lai Pauls mums izstāsta patiesību, vai ne?
Neilga vilcināšanās, tad piekrītoša māšana ar galvu.
- To tu pareizi darīji. Tagad mēs zinām, kas par lietu. Un varam izlemt, ko darīt.
- Ne velna jūs nedarīsiet! izgrūda Pauls.
Bastians vēl bija tā apmulsis jaunajā situācijā, ka vispirms centās atsaukt atmiņā uz mizas uzrakstīto vēstījumu. Tikai tad viņam radās nojausma, ko Doro, iespējams, bija gribējusi pateikt ar šiem vārdiem, taču tas viņā izraisīja tikai sāju smaidu. Viņa taču nekādā gadījumā to nedomāja nopietni.