Irisa, kas līdz šim bija klusēdama stāvējusi līdzās Bastianam, pašāvās viņam garām un metās pie Doro. Izbeidz šo muļķošanos! Vairs nekādu māņticīgu blēņu, skaidrs? Vienīgais, kas mums
var palīdzēt, ir cilvēka veselais saprāts. Tagad mums būtu jācenšas papildināt malkas krājumus un jāizstrādā rīcības plāns.
- Bet bagātākais projām neaizies, attrauca Doro, kurš iedomīgs nes tēva vārda slavu.
Pauls savīstīja dūres un draudīgi paspēra soli Doro virzienā.
- Tieši no tā es baidījos. Taču par to nevar būt ne runas. Neviens nepieliks ne pirkstu Bastianam!
- Viņš ciešanās ar mani dalīsies, līdz pēdējo te vadīs stundu savu, nelokāmi turpināja Doro. Vai tu domā, ka man tas nākas viegli? Bet vienīgā alternatīva ir tāda, ka mēs visi paliekam te apakšā un nosprāgstam. Skaidrāk Tristrams mums to nevarēja pateikt.
- Turi muti! iesaucās Pauls, un Bastianam zuda pēdējās šaubas. Dusmās Pauls bija viņu tēva kopija.
- Es atvedu Bastianu uz šejieni, lai labāk viņu iepazītu. Lai atgūtu daļiņu no ģimenes. Un es nekādā gadījumā nepieļaušu, ka kāds viņam kaut ko nodara. Vai sapratāt?
- Paldies, nočukstēja Irisa, un arī Šteinhens apstiprinoši pamāja ar galvu.
- Gluži manas domas.
Citi klātesošie apmainījās ar nedrošiem skatieniem.
- Bet ja nu tā ir mūsu vienīgā iespēja? jautāja Karīna. Piedod, Bastian, tas nav personiski. Vienīgi tas, ka… šis vēstījums attiecas tieši uz jums abiem. Atbilstība ir tik nepārprotama. Un mēs esam te iestrēguši tieši tā, kā tur aprakstīts.
Bastianam bija grūti noticēt tam, ko viņš dzirdēja. Nekā personiska, viņš atkārtoja. Kāda veiksme! Tas visu padara daudz labāku.
Doro acīs bija lasāma neviltota līdzjūtība. Kad tiek kārtoti ļoti seni rēķini, reizēm cieš nevainīgie. Neraugoties uz to, Visuma līdzsvars tādā veidā kaut nedaudz atjaunojas.
- Kā tu vari runāt tādas blēņas? iesaucās Irisa. Un vēl visā nopietnībā! Es vienkārši nespēju tam noticēt. Pasaki taču mums skaidrā tekstā! Ko īsti tu gribi darīt?
Doro izvairījās no Irisas skatiena. Nav godīgi visā vainot mani tikai tāpēc, ka es pazīstu zīmes.
- Atbildi, es tev kaut ko jautāju!
Georgs aizstājās priekšā Doro. Viņa grib to pašu, ko mēs visi. Izkļūt no šejienes ar veselu ādu. Kopš atrodamies šajā mežā, notiek pārdabiskas lietas. Es neticu, ka varētu būt tik liels skaits sagadīšanos.
- Un es neticu tik lielam stulbumam, tomēr tas eksistē, iesaucās Šteinhens. Viņš centās piecelties kājās, taču tās saļodzījās ceļos.
Asinsrites traucējumi, nodomāja Bastians. Sasodīts. Tieši vienam no tiem, kuri ir nostājušies manā pusē.
- Man pašai taču ari ir ļoti žēl, čukstēja Doro. Bet aplūkojiet faktus: visi lāstā minētie draudi ir piepildījušies. Atraktie kapi, pazudušie draugi. Tārpi ēdienā. Salauztie kauli un ādas atdalīšanās no miesas. Viņa pēc kārtas uzlūkoja visus klātesošos. Bet, galvenais, mēs netiekam projām no šejienes. Tristrams mūs nelaidis, līdz mēs iedosim to, ko viņš grib saņemt.
Bastians redzēja, ka Alma un Ralfs piekritoši pamāj ar galvu, tāpat ari Nātans. Viņš palūkojās uz LIzbetu un Georgu, kuri stāvēja apkampušies, redzēja smaidu LIzbetas daiļajā sejā un saprata, ka tajā atspoguļojas cerība. Bastianam kļuva auksti.
- Saprotu. Un kā jūs to iedomājaties? Pagaidiet, tas taču galu galā rakstīts uz koka gabala, vai ne? Jūs mani nogalināsiet ātri ar vienu zobena cirtienu vai lēni zem akmeņiem. Viņš palūkojās apkārt. Vai jums jau ir padomā piemēroti akmeņi?
Pārējiem tas bija nepatīkami, par to nebija šaubu. Bet viņi vairs nebija tik izmisuši kā vēl pirms īsa brīža. Jo tagad viņi tic, ka no šejienes ir izeja. Pat ja tā ved pār manu līķi.
Sakrustojis rokas uz krūtīm, Pauls aizstājās priekšā Bastianam.
- Nezināju, ka jūs esat tik bezsirdlgs bars. Ja turēsimies kopā, mēs tiksim galā tāpat. Es ļoti labi saprotu, ka esat nobijušies, bet mēs taču neesam nekādi dzīvnieki.
Ralfs enerģiski papurināja galvu. Nē, mēs netiksim galā. It īpaši, ja turpināsim vilcināties. Vēl mēs esam pietiekami spēcīgi, lai nestu Arno un vajadzības gadījumā spētu kaut kur uzrāpties, bet pēc dažām dienām viss būs citādi.
- Viņam taisnība, mums vajadzīgs ātrs risinājums, teica Georgs. Viņš neskatījās uz Bastianu, to nedarīja gandrīz neviens no viņiem. Nekāda acu kontakta ar upuri. Bastians juta, ka viņam kaklā atkal sakāpj smiekli.
Pauls draudīgi paspēra soli uz priekšu. Neviens nepieskarsies Bastianam. Ja nevēlas, lai es viņam pārlaužu sprandu.
Citi klātesošie apmainījās ar ātriem skatieniem un pēkšņi atgādināja medījošu plēsoņu baru, kas saprotas bez vārdiem.
- Atļaušos pavaicāt: vai jūs visi esat kļuvuši traki? Irisa grūda Georgam pret krūtīm tik spēcīgi, ka tas gandrīz iestreipuļoja ugunskurā. Tas, ka Doro ir ķerta, nav nekas jauns, bet jums pārējiem taču vajadzētu saprast, ka šīs blēņas par lāstu nav nopietni ņemamas.
- Bet ja nu lāsts tomēr eksistē? nepaceļot acis, jautāja Mona.
- Ja nav nevienas citas izejas kā vienīgi tā, uz kuru mums norāda Tristrams?
- Tāda Tristrama nemaz nav! iesaucās Irisa. Pat ja reiz tāds ir dzīvojis, viņš jau septiņsimt gadu ir miris. Viņš vairs nesacer dzejoļus. Un neraksta vēstījumus uz koka mizas gabaliem. Bet viņa dēļ jūs visā nopietnībā apsverat Bastiana nogalināšanu. Vai esat prātu zaudējuši?
Viņa bija aizskārusi vārīgu vietu. Par to liecināja maniere, kādā grupas biedri cits pēc cita novērsa skatienu. Irisa nekavējoties turpināja ofensīvu: To taču jūs saprotat, ka jums viņš jānogalina, vai ne? Protams, ja gribat darīt to, ko no jums pieprasot šis ģindenis. Nu tā: kurš to darīs? Bende, soli uz priekšu!
Neviens neatbildēja. Tikai Georgs spītīgi izturēja Irisas skatienu un paraustīja plecus.
-Ja es būtu tā, uz kuru norādīts vēstījumā, domīgi ierunājās Doro, grupas interesēs es labprātīgi būtu gatava nest jebkuru upuri.
Alma steidzīgi pamāja ar galvu. Tāpat ari Ralfs.
-Jā, protams, ar neslēptu nicinājumu balsī sacīja Pauls. To pateikt ir neticami viegli, ja runa nav par sevi pašu. Man no jums kļūst nelabi. Viņš ar mājienu paaicināja Bastianu un Irisu uz halles
m
stūri, kas atradās tālāk no ugunskura, taču Irisa nepaklausīja. Bija skaidri redzams, cik smagu iekšējo ciņu viņa izcīna.
- Paklausieties, ko es jums teikšu, Irisa ierunājās. Meitenes pirksti nervozi rotaļājās ar atirušu blūzītes auduma pavedienu. Ir absolūti nenormāli uzvelt atbildību par šeit notiekošo kaut kādam lāstam. Esmu gatava likt roku uguni par to, ka aiz tā visa slēpjas kāds cilvēks. Pavediens pārtrūka. Ar drudžainu žestu viņa atglauda aiz auss kādu garāku matu šķipsnu un noklepojās. Bet tas vēl nav viss. Esmu gandrīz pārliecināta, ka zinu, kurš tas ir.
Doro sakrustoja rokas uz krūtīm. Ak tā. Un kurš tas ir?
- Viņa vārds ir Simons. Šis cilvēks mani vajā jau ilgāk nekā pusgadu. Pēc visa spriežot, viņš mani ir izsekojis un tagad terorizē. Irisas lūpas savilkās izmocītā smaidā. Dara to, kas viņam visvairāk patīk.
- Ak vai, un tieši šobrīd tas tev ienāca prātā. Ļoti laicīgi.
Irisa paraustīja plecus. Es nespēju noticēt, ka viņš ir uzzinājis manu atrašanās vietu. Negribēju atzīt to par patiesību. Jo man kļūst nelabi jau no viņa vārda izrunāšanas vien.
Salikuši kopā galvas, viņi sačukstējās.
- Vai tu viņu šeit redzēji? jautāja Karīna.
- Nē. Bet otrais vēstījums, ko mēs atradām… “Es zinu, kurš tev seko un jābēg tev no kā,” tas ir par viņu. Pavisam noteikti. Viņš grib, lai es justu, ka tieku novērota katru sekundi. Lai es baidītos.