Ralfs ieurkšķējās tam laikam vajadzēja skanēt kā dzēlīgiem smiekliem. Kāpēc gan mums būtu tev jānotic? Tu sacerēji šo pasaku, lai izglābtu pakaļu savam Bastianam. Par šo Simonu mēs tagad dzirdam pirmo reizi. Tieši tad, kad tas tev gluži labi noder. Ralfs viņu nopētīja no galvas līdz kājām. Piedod, Iris, bet tu tiešām neesi tas tips, kura dēļ čaļi mētājas ar klintsbluķiem.
Bastianam sāka trūkt gaisa. Cik zemisks nelietis! Redzēsim, vai, dabūjis ar dūri pa zobiem, viņš arī vēl tā palaidīs muti. ..
Irisa parāva viņu atpakaļ. Nevajag! Tam vairs nav nekādas nozīmes. Tad viņa atkal pievērsās pārējiem klātesošajiem.
- Lai tā būtu tas tikai nozīmē, ka viņam ir slikta gaume. Tomēr ir tā, kā es saku. Un Bastianam šķiet, ka viņš šo tipu ir redzējis mežā. Simonu ir grūti sajaukt ar kādu citu. Viņa mati ir sarkanāki par ugunsgrēku.
Varbūt tagad kāds no viņiem satrūksies, pacels acis, atzīsies, ka arī viņš ir redzējis šo cilvēku. Bet nē. Arī Līzbeta pat ne reizi nepieminēja sarkano matu šķipsnas, kuras bija atradusi.
- Skaidra lieta, ka Bastians to saka, izsmējīgā tonī teica Ralfs.
- Viņa vietā arī es tā darītu.
Visapkārt piekrītoši mājieni ar galvu. Viņi neticēja Irisai. Vienīgi Doro seja bija kļuvusi domīga.
- Vai šis Simons zina leģendu par Falkenvartas pili?
Irisa īsu mirkli apdomājās. Viņš maz lasa un neinteresējas arī par viduslaiku tematiku. Tāpēc drīzāk ne. Viņas balss bija daudz klusāka, nekā būtu gribējies Bastianam.
- Kā tādā gadījumā viņš varētu sekot tai vārds pa vārdam? Nodarīt mums tieši to, ko Tristrams bija pasludinājis savā lāstā?
- To es nezinu.
- Vai viņš ir ļoti stiprs, šis Simons? Vai spētu viens pats uzvelt klints atlūzu uz vienīgās izejas, kas ved no pils pagraba?
Dziļa ieelpa, tad Irisa papurināja galvu. Es nezinu. Nē.
- Tādā gadījumā viņam te bija jāierodas kopā ar vismaz dažiem draugiem. Savādi, ka mēs tos neesam redzējuši. Ne viņus, ne viņu…
- Viņam nav draugu, Irisa nočukstēja tikko dzirdami. Nekad nav bijis. Bet viņš tomēr ir te. Vairāk viņai nekas nebija jāsaka. Klātesošo sejās Bastians varēja izlasīt, ka līdz ar to viņi ir noraidījuši Irisas teoriju.
Doro to izteica vārdos. Baidos, ka tavs stāsts nav visai pārliecinošs.
- Ko tu neteiksi! Bet lāstu, kurš liek pazust cilvēkiem, no nekurienes izbur tārpus un atrok kapus, nemaz nerunājot par klinti pie izejas, to tu uzskati par loģisku, ja? Irisa iespēra pa ābola lieluma akmeni, tā ka tas aizlidoja šķērsām pāri telpai. Roderiks atsāka riet.
- Atstāj viņus mierā, Iris! Pauls teica un vilka viņu projām no grupas. Šie cilvēki negrib to saprast.
Trijatā viņi nošķīrās no pārējiem un apsēdās netālu no koridora, kas veda gar kapenēm. Tur gan bija tumšāk un vēsāk, bet viņi vismaz varēja netraucēti apspriesties. Ļodzīgā gaitā viņiem pievienojās arī Šteinhens, kuram ar zināmām pūlēm bija izdevies pieslieties kājās.
Neviens cits pat nemēģināja viņiem sekot. Visi pārējie vēl ciešāk saspiedās ap nometnes ugunskuru. Bastians redzēja, ka tie sačukstas. Liesmu atblāzma apgaismoja viņu neziņas pilnās sejas.
- Viņiem ir neapšaubāms skaitlisks pārsvars, Šteinhens nomurmināja. -Ja viņi uzbruks visi reizē, mums nav nekādu cerību.
- To viņi nedarīs, apgalvoja Pauls. Vēl ne. Bet mums jābūt modriem.
pagāja vairākas stundas. Bastians juta, ka pārējie viņu slepus vēro un sačukstas. Es tagad esmu viņu virve, viņu lāpsta, viņu kāpnes uz brīvību. Viņi tikai gaida, kad varēs mani izmantot. Kā par spīti visam notiekošajam, Irisa izņēma no somas savu arfu un sāka spēlēt. Planxty Drew divās dažādās variācijās. “Turdjonu”. Pēc tam kādu Bastianam nepazīstamu melodiju, kas skanēja kā atmiņas par šķiršanos.
Pēkšņi Irisas mūzikā iejaucās vaidi un vaukšķēšana. Pirmā traucēkļa avots bija Arno, otro izraisīja Roderiks, kurš nikni raustīja savu pagaidu saiti, kamēr Alma ar visiem spēkiem centās suni nomierināt.
Ilgi nedomājot, Bastians uztrausās kājās un devās apraudzīt Arno, kurš acīmredzot, miegā mētājoties, bija sasitis galvu brūce pierē atkal bija sākusi asiņot. Bastians nometās ceļos viņam līdzās un sāka meklēt savā gurnu somā kaut ko, no kā varētu izgatavot jaunu apsēju. Nepieskaries viņam!
Bastians palūkojās apkārt un sastapās ar Almas skatienu, kas sprēgāja dusmās virs viņas apaļajiem vaigiem.
-Ko?
- Liec viņu mierā! Arno kļūs tikai vēl sliktāk, ja tu grābstīsies gar viņu ar saviem nolādētajiem pirkstiem.
Arno vaidēja. Asinis plūda viņam no pieres un pilēja zemē.
- Paklau! ierunājās Bastians. Viņam nācās likt lietā visu savu savaldību, lai nesāktu kliegt un nenožņaugtu vaukšķošo kranci. Es tikai cenšos viņam palīdzēt. Sistā brūce atkal ir atplēsta vaļā, vai redzi? Tā jānoslauka un jāuzliek jauns apsējs.
- Bet to nedarīsi tu! Tūlīt viņa vēl pārkrustīsies. Bastians iecirta nagus sev plaukstās.
- Tu mums nes tikai nelaimi. Bez tevis mēs nebūtu te nonākuši un Arno būtu vesels.
Tikai mieru, tikai mieru. Tu tiešām tam tici?
Neko neatbildējusi, viņa vispirms nomierināja Roderiku un tad veltīja visu uzmanību Arno.
- Viņa ir jukusi, atkal apsēdies līdzās Irisai, ar rūgtumu balsī teica Bastians. Meitenes pirksti noslīdēja no stīgām.
- Nē. Alma tikai vairs nespēj pieņemt no tevis nekādus pakalpojumus. Jo jaukāks tu esi, jo grūtāku padari viņai tevis upurēšanu. To izdarīt viņai būtu daudz vieglāk, ja tu izrādītos pēdējais nelietis.
- Atdod tūlīt! Plīkšķēšana, rīboņa. Tas ir mans!
- Tagad vairs nav. Ralfs bija atņēmis Monai ūdens maisu un pūlējās to atvērt un vienlaikus noturēt zināmā attālumā saniknoto meiteni, kas viņam sita un skrāpēja.
-Ja esi jau izlacis savus krājumus, tā ir tava problēma! viņa kliedza.
- Ak tā? Izrādās, ka gluži tā vis nav. Ralfs atskrūvēja ādas pudeli un iesūca krietnu malku, taču jau nākamajā mirklī atlēca malā, jo Mona centās ar celi iespert viņam pa kājstarpi.
- Stulbā govs!
Mona izrāva trauku viņam no rokām. Izdari tā vēlreiz, un es tev ielauzīšu galvaskausu, viņa nošņāca.
Samāksloti smejoties, Ralfs uzspēlētā mierā atgriezās savā vietā pie ugunskura. Ko tā vecene te dumpojas? viņš iesaucās.
Irisa atsāka spēlēt, piepildot pils pagrabu ar maigām, nomierinošām skaņām.
- Esmu kaut kur lasījusi, ka no barbarisma mūs šķir tikai divas ēdienreizes, viņa sacīja. Divas ēdienreizes, kuras nācies izlaist, un mēs jau esam gatavi ar rungām pārsist galvu cits citam. Ja aptrūktos ūdens, mēs līdz tam nonāktu vēl ātrāk. Viņa nospēlēja kādu ātru pasāžu, kas atgādināja avota burbuļošanu.
Sasprindzinātā atmosfēra pakāpeniski atslāba, un to nomainīja sava veida gurdens miers. Sarunas apklusa, Alma, Ralfs un Nātans apgūlās zemē un pēc brīža jau snauduļoja. Kad bija iemigusi arī Līzbeta, Georgs vēlreiz cēlās kājās, lai pārmeklētu katru pagrabu sistēmas stūrīti. Irisa nolika malā arfu, atspiedās pret Bastiana plecu un aizvēra acis.
Miegaina noskaņa. Citu klātesošo nogurums pārsviedās ari uz Bastianu, taču viņš negribēja tam padoties. Arī Pauls beidzot gulēja, bija aizmiguši ari Irisa un Šteinhens. Gandrīz varēja teikt, ka iestājies miers. Suns klusi un vienmērīgi krāca, viņa šaurais krūškurvis pacēlās un nolaidās, pacēlās un nolaidās, pacēlās… Csssst!