Šī skaņa kā adatas dūriens izskrēja caur Bastiana apziņu un lika viņam satrūkties.
Līdzās viņam, labajā rokā turēdams lāpu, notupās Georgs un piespieda pie lūpām kreisās rokas rādītājpirkstu. Klusu, nepamodini Paulu! Vai tu vari atnākt kaut ko aplūkot? Viņa čuksti nebija diez ko skaļāki par dvašu. Man šķiet, ka esmu atklājis nelielu atveri aizbērtajā ejā. Diemžēl nepietiekami lielu, bet varbūt no tās var kaut ko izveidot. Ja izrādīsies, ka man ir taisnība, uzmodināsim pārējos, bet vispirms es gribu par to pārliecināties. Viņš piecēlās un nepacietīgi pamāja Bastianam. Ņemot vērā izveidojušos situāciju, tev par to vajadzētu īpaši priecāties.
No jauna atmodinātās cerības, kas bija lasāmas Georga sejā, pārņēma ari Bastianu. Atvere! Ja viņš saka taisnību, tā kopš ilgāka laika ir labākā ziņa. Tas nozīmē, ka zemes masas vismaz vienā vietā ir sabirušas mazāk blīvi un caur tām varbūt var izrakties ar kailām rokām.
Bastians uzmanīgi piecēlās, cenšoties nepamodināt pārējos, un sekoja Georgam, kurš ar lāpu rokā pirmais iegāja ejā.
- Tur, priekšā, aptuveni tavas galvas augstumā, norādīja Georgs. Ja atrod pareizo vietu, pēc lāpas liesmas raustīšanās var konstatēt gaisa plūsmu. Viņi jau gandrīz bija nonākuši pie šķēršļa, kas aizsprostoja ceļu. Ņem to un pamēģini pats! Georgs iespieda Bastianam rokā lāpu. Tur, augšā. Nē, tālāk pa labi.
Bastians tuvināja lāpu zemes valnim un uzmanīgi pārvietoja gar to, gaidot, kad liesma sāks raustīties, kas liecinātu par gaisa plūsmu. Pagaidām vēl nekā. Vēl nekā…
Viņš bija tik ļoti koncentrējies uz saviem meklējumiem, ka šo skaņu uztvēra ar zināmu nokavēšanos. Klusu ssst it kā metāla priekšmets izslīdētu no maksts. Vēl nepaguvis pagriezties, Bastians jau saprata, ka ir pieļāvis nepiedodamu kļūdu. Zibens ātrumā viņš
pagrieza galvu un ieraudzīja divas ēnas uz sienas. Sevis paša un Georga ar paceltu roku.
Neko nedomājot, vienīgi instinkta vadīts, Bastians atlēca sāņus, taču nazis trāpīja viņa kreisajā rokā. Asa sāpe, aukstums, tad silts slapjums, kas tek lejup pa roku. Viņš palaida vaļā lāpu, kas nokrita zemē, un ar labo roku uzspieda uz brūces. Asinis plūda starp pirkstiem, un tajā pašā mirklī viņš saprata, ka gandrīz pieļāvis nākamo kļūdu. Lāpa taču bija viņa vienīgais ierocis! Bastians zibenīgi pieliecās un pacēla to no zemes par laimi, lāpa vēl deg -, un pastiepa pret uzbrucēju, tādējādi noturot viņu zināmā attālumā.
- Vai esi sajucis prātā? iekliedzās Bastians. Tu, nenormālais!
Tagad, kad viņi stāvēja viens otram pretī aci pret aci, Georgs,
šķiet, bija zaudējis drosmi. Viņš turēja rokā asiņaino nazi tā, it kā gribētu to jau nākamajā mirklī nomest zemē. Līzbetai jātiek ārā, izdvesa Georgs, turklāt pēdējo vārdu līdz galam izteikt viņam neļāva klepus lēkme.
Tagad bija īstais laiks pretuzbrukumam. Precīzi nomērķētam spērienam, sitienam ar lāpu pa Georga labo roku, kas turēja nazi, taču Bastians bija kā pamiris. Brūce labajā rokā sāka smelgt, bet viņš neuzdrošinājās to aplūkot. Vēl ne, jo nedrīkstēja izlaist no acīm Georgu.
- Vai tiešām tu tici, ka mana nogalināšana viņai palīdzēs? Vai tu domā…
Tālāk Bastians netika, jo viņiem tuvojās dobji skanoši smagi soļi. Zem tiem, beržoties cits pret citu, čirkstēja akmeņi, un beidzot ejā parādījās Pauls ar dusmās tik ļoti saviebtu seju, ka viņu gandrīz nevarēja pazīt. Pauls metās virsū Georgam un ar dūri iegāza viņam pa vēderu. Nazis uzlidoja gaisā, pagriezās un džinkstot nokrita uz akmeņainās zemes. Georgs saliecās ragā. Vaidot un ar muti tvarstot gaisu, viņš nogāzās zemē un savilkās čokurā.
- Tu pakaļa! Pauls kliedza un iespēra zemē gulošajam pa sāniem. Es tevi pataisīšu aukstu! Ielauzīšu galvaskausu!
Bastians sakustējās un izlaida lāpu no rokām. Viņš noliecās pēc gandrīz nodzisušās lāpas, pacēla to un sašūpoja Paula sejas priekšā.
- Izbeidz! Georgs ir izsists no sliedēm, liec viņu mierā!
- Viņš taču gribēja tevi nogalināt! Paula acis bija lasāmas neviltotas bailes. Un tu, naivais jēriņš, vienkārši vazājies te riņķī! Vai neesi vēl sapratis, kas darās pārējo galvās, kopš viņi dzirdēja šo sasodīto dzejoli? Jo viņš to nolasīja. Vēl viens spēriens trāpīja pa Georga augšstilbu. Vai tu nevarētu pacensties kaut nedaudz uzmanīties? Tas atkal bija adresēts Bastianam.
Viņu pārņēma pazīstamā kauna un smaguma sajūta. Bastians pavēra muti, bet neizdvesa ne skaņas. Tomēr viņš izturēja Paula skatienu. Jā, tu esi viņa dēls. Vairāk viņa dēls nekā mans brālis.
- Es nebiju gaidījis, ka Georgs varētu mēģināt izdarīt kaut ko tādu, Bastians beidzot paskaidroja. Piedod! Laikam jau tas tiešām bija naivi.
Dažas sekundes viņi vēl turpināja skatīties viens otram acīs, tad Pauls nolaida galvu un pārbrauca ar roku pār pieri.
- Piedod, lūdzu! Es negribēju tev uzbrēkt, bet biju tik pārbijies. Protams, tu nevarēji sagaidīt kaut ko tādu. Par notiekošo man pašam radās skaidrība tikai tad, kad izdzirdēju tavus kliedzienus. Pauls atkal pacēla skatienu, viņa acīs bija redzamas bailes. Mēs tikai nupat esam iepazinušies. Vēl pat ne pa īstam. Bet mani tiešām uztrauc, ka ar tevi kaut kas varētu atgadīties, turklāt manas vainas dēļ. Bez manas iejaukšanās tevis te vispār nebūtu.
Pauls izskatījās tik nomākts, ka Bastians mēģināja aplikt roku viņam ap pleciem, taču neganti sāpošā ekstremitāte nepaklausīja.
- Viss kārtībā, viņš sacīja. Nākotnē būšu uzmanīgāks. Nākotnē. Pārlieks optimisms manā situācijā.
Pauls lēni pamāja ar galvu un, domās iegrimis, uzlūkoja Georgu, kurš vēl joprojām elsoja un klepoja. Pauls paspēra dažus soļus uz priekšu un pacēla no zemes nazi. Es nekad neaizmirsīšu, ko tu izdarīji, viņš noteica un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. Jau pēc dažiem mirkļiem Pauls bija pazudis tumšajā ejā.
Bastians neizlēmīgi palika stāvam uz vietas. Viņam gribējās sekot Paulam, taču tam pretojās pienākuma apziņa. Nedrīkstēja te atstāt bez palīdzības nevarīgi gulošo Georgu. Taču tik labsirdīgs, lai atpakaļceļā viņu balstītu, Bastians tomēr nebija. Tāpēc viņš klusējot
pagaidīja, līdz Georgam ar pūlēm izdevās nostāties uz ceļiem un pēc tam pieslieties kājās. Kad Bastians pagriezās un devās projām, aiz muguras atskanēja nedroši soļi. Viņam nemaz nevajadzēja atskatīties, lai zinātu, ka no Georga puses šajā brīdī nekādas briesmas nedraud.
Irisa apmazgāja griezto brūci un uzlika tai tīra auduma gabaliņu. Vairāk veiksmes nekā saprašanas, viņa nomurmināja.
Dažus metrus tālāk Līzbeta aprūpēja Georgu, raudādama taustīja viņa ribas un uzmanīgi apskāva cietušo. Pārējie bija sastājušies riņķī ap viņiem abiem, un Bastians ik pa brīdim uztvēra baiļu, dusmu un viltības pilnus skatienus. Nebija nekādu šaubu, ka Ralfs nekavējoties mestos viņam virsū tāpat kā Georgs, ja vien uzdrošinātos to darīt.
Nelielā grupiņa nomaļus no ugunskura turējās cieši kopā. Šteinhens bija pamodies un satriekts nolūkojās, kā Irisa rūpējas par ievainoto Bastianu.
- Es nespēju tam noticēt, viņš noteica jau trešo reizi. Georgs! Parasti taču viņš uzvedas normāli.
Skaļš tirkšķis. Irisa pārplēsa lakatu, ar ko pirms tam bija apsieti viņas mati. Vienu tā pusi viņa aplika ap pārsēju un sasēja strēmeles galus. īstā ļaunuma sakne ir Doro, Irisa klusinātā balsī ieminējās.
- Viņa ir panākusi, ka citi tic visām šīm blēņām par lāstu. Un tad notiek šādas lietas. Irisa apmierināti aplūkoja savu pūliņu rezultātu. Taču es esmu nopietni noraizējusies. Ja mēs drīzumā neatradīsim izeju, kāds atkal mēģinās uzbrukt. Pēc divām vai trim dienām situācija būs saasinājusies tiktāl, ka viņi visi reizē metīsies tev virsū.