Bastians neko neatbildēja, taču viņš zināja, ka Irisai ir taisnība. Drīz visi būs pa īstam izslāpuši un no bailēm kļūs pavisam traki. Tad viņi būs gatavi ķerties pie jebkura salmiņa.
- Viņi visu laiku blenž uz mums kā maitu lijas, nomurmināja Šteinhens. Jāpielūko, lai Bastians visu laiku atrodas mums aiz muguras.
Paula seja nocietinājās, žokļu muskuļi izspiedās. Viņš aizvēra acis un viegli papurināja galvu, it kā būtu aizdomājies un nonācis pie neiepriecinošiem secinājumiem. Tā tas neies cauri, viņš nočukstēja, piecēlās kājās un devās pie grupas, kas pulcējās ap ugunskuru.
- Vēl joprojām nespēju saprast, ko Georgs mēģināja panākt, Pauls sacīja savaldīgā balsī, un Bastians cerēja, ka tāda tā arī paliks. Saprāts tagad bija svarīgāks par visu citu. Es nezinu, kā līdz tam visam varēja nonākt, bet esmu tas, kurš jūs uz šejieni atveda. Tā bija mana ideja, un es vienīgais esmu par to atbildīgs. Pauls nedroši pasmaidīja. Ja uzskatāt, ka jums jānogalina viens no brāļiem, viņš turpināja, izvēlieties mani.
Pagrabā iestājās nāves klusums. Bija dzirdama tikai malkas sprakšķēšana ugunskurā. Bastians izpūta elpu, ko neviļus bija aizturējis,
- Par to nevar būt ne runas, iesaucās Karina. Tu… tu esi tas, kurš mums visvairāk vajadzīgs.
- Galvenais, ka tu neesi īstais, atskanēja Doro piesmakusī balss. Tu pats to labi zini. Tu esi bastards, nevis mantinieks. Tava nāve mums vispār nav vajadzīga.
Abi stāvēja aci pret aci kā cīkstoņi, kuri gatavi mesties viens otram virsū. Doro bija daudz īsāka par Paulu, taču noteiktā uzstāšanās padarīja viņu par līdzvērtīgu pretinieku.
- Bet bagātākais projām neaizies, atgādināja Doro. To sakot, viņa tomēr izskatījās nelaimīga. Tas esi tu, Bastian, vai tiesa?
Viņš neko neatbildēja.
- Tu vari mūs izglābt. Viss ir tavās rokās. Doro izmocīja smaidu, un Bastianam gribējās viņu nosist.
- Saprotu. Kā krietnam cilvēkam man tagad būtu jādara sev gals, pareizi?
Viņa nodūra skatienu. Skaidrs. Trāpīts desmitniekā.
- Tas gan būtu jums pa prātam! Nekā nebija, tik viegli es to prieku jums nesagādāšu. Bastians citu pēc cita uzlūkoja pie ugunskura stāvošos. Lēmums bija pieņemts to varēja izlasīt viņu acīs. Jūs esat sajukuši prātā, vai paši to apzināties? Bastiana balss nodrebēja, viņš noklepojās. Kā jūs domājat: kas notiks, kad būsiet mani nogalinājuši? Ka maģiskā veidā pavērsies pagraba griesti un lejā nolaidīsies kāpnes? Ralfa apjukusī sejas izteiksme liecināja, ka aptuveni tā viņš bija iedomājies. Vai zināt ko? Jūs mani nogalināsiet, pēc tam sēdēsiet pie mana līķa, bet nekas nenotiks. Un ko tad?
Nožēla Doro skatienā. Bet arī noteiktība. Tā nebūs. “Tad citi varēs projām doties brīvi un saules gaismā atkal baudīt dzīvi,” teica Tristrams. Līdz šim ir piepildījies viss, ko viņš paredzēja. Tavs upuris nebūs veltīgs. Doro brīdi apdomājās. Ir taču tā: jums nav loģiska izskaidrojuma tam, kā akmens ir nonācis uz šahtas. Kāpēc jūs prasāt, lai tāds būtu šī akmens pazušanai no turienes?
-Jo jūs tāpēc gribat nogalināt cilvēku! iekliedzās Irisa.
Pauls, kurš visu laiku kā sastindzis bija stāvējis līdzās Bastianam, pēkšņi sakustējās. Viņš tik brutāli pagrūda malā Doro, ka tā gandrīz zaudēja līdzsvaru, un metās iekšā kapenēs. No turienes atskanēja šķindoņa. Tad viņš atgriezās, turot rokā vienu no zobeniem, kuri bija tur palikuši pēc asiņainā slaktiņa. Ierocis bija sarūsējis un acīmredzami neass, taču ar to vēl aizvien varēja kādu ievainot. Vispirms Pauls pavērsa zobena smaili pret Doro, pēc tam pēc kārtas pret visiem viņas jaunās svītas pārstāvjiem. Tam, kurš grib kaut ko nodarīt Bastianam, viņš paskaidroja, uzsverot katru vārdu, vispirms būs jātiek garām man.
Neviens nesakustējās. Kad Doro aicinoši uzlūkoja Nātanu un Ralfu, tie abi apjukuši saskatījās.
- Sasodīts! iesaucās Georgs. Man taču arī varēja ienākt prātā, ka mums te ir īsti zobeni.
- Tas ir viens no tiem zobeniem, ar kuriem tika nogalināts Tristrams un viņa biedri, un tagad tas atkal tiek vērsts pret viņu, nelaimi vēstījošā balsī teica Doro. Par to mums visiem būs dārgi jāmaksā.
Alma atkal izplūda vaimanās.
- Aizveries! viņai uzkliedza Georgs, un kādu mirkli pat šķita, ka viņš grib tai iesist. Šņukstēšana pierima un pārgāja kunkstēšanā, Alma savilkās čokurā līdzās Arno, kurš atkal bija daļēji nācis pie samaņas un tagad klusi vaidēja.
Bastians vēl nekad nebija juties tik bezpalīdzīgs un apdraudēts. Tajā pašā laikā viņā auga personiskās vainas apziņa par situāciju grupā, kas, protams, bija pilnīgi absurdi, tomēr viņš nespēja no tās atbrīvoties.
Tiec ar to galā! Tas ir nenormāli. Ne jau tu gribi viņiem kaut ko nodarīt, bet viņi tev.
Jo grupas biedri tiešām grasījās novest to līdz galam. Pašlaik šķita, ka viņi ir nobijušies, tikai Georgs un Ralfs izskatījās apņēmīgi. To, šķiet, juta arī Doro. Viņa pagriezās pret ugunskuram līdzās sēdošajiem.
- Pirms turpinu bezjēdzīgi izšķiest savus spēkus, gribu kaut ko pajautāt un lūdzu jūs atbildēt pilnīgi godīgi. Kurš no jums uzskata par iespējamu, ka lāsts tiešām eksistē?
Georgs pacēla roku, pēc tam, lai gan vilcinoties, arī Līzbeta. Viņiem sekoja Alma, tad Nātans, Karīna, Ralfs un Mona.
-Jūs esat nepieskaitāmi, paziņoja Šteinhens. Vai esat kaut reizi padomājuši, ka izsitumus uz manas ādas varēja izraisīt arī kāds indīgs augs? Tur augšā, mežā, taču aug tik daudz mums nepazīstamu augu. Un ka klints atlūza pēc nemitīgajām lietusgāzēm varēja noslīdēt pa dubļiem? Viņš nicīgi nosprauslojās. Lāsts! Jūs esat idioti!
- Un kā ar kapiem? Vai tie paši ātrākās? Tik viegli Doro negrasījās padoties. Un kur palika mūsu pazudušie draugi? Vai arī noslīdēja pa dubļiem?
- To es nezinu. Taču esmu pārliecināts, ka beigās mēs visam atradīsim loģisku izskaidrojumu.
- Nē, iebilda Doro. Tā nebūs. Mēs tikai būsim miruši.
- Un tāpēc labāk nogalināt Bastianu, vai tā? iekliedzās Pauls un izdarīja dažas draudīgas kustības ar zobenu, virpināja to rokās, kā pirms dažām nedēļām bija darījis cīņu izrādē. Piepeši viņš sastinga. Seja apskaidrojās. Tas, kas vajadzīgs, viņš nočukstēja.
Esi tik labs, izdomā kaut ko, mēmi lūdzās Bastians. Doma par nāvi bija kā milzīgs melns caurums, no kura viņam pretī gāzās bailes. Viņš sajuta Irisas roku uz savējās. Meitenes pirksti liegi glāstīja viņējos.
Pauls pacēla roku un pagaidīja, līdz visi pievērš viņam uzmanību.
- Mēs esam Saeculum, viņš iesāka, un sejā parādījās vāja smaida atblāzma. Mēs te spēlējam pēc viduslaiku noteikumiem, vai ne? Tristrams un Ludolfs bija tālaika cilvēki, šie likumi bija zināmi arī viņiem. Vai jūs man piekrītat?
Doro acīs bija lasāma neuzticēšanās. Uz ko tu tēmē?
Pauls vēl joprojām smaidīja. Mēs nespējam vienoties. Jūs domājat, ka mūs var izglābt Bastiana nāve, jo ar to tiktu noņemts lāsts. Es, Bastians, Šteinhens un Irisa, mēs domājam, ka lāsts nemaz neeksistē un tāpēc būtu pilnīgi bezjēdzīgi nogalināt Bastianu. Viņš uzlūkoja visus pēc kārtas. Šķiet, neviena no pusēm nespēj pārliecināt otru. Tāpēc mēs varētu izdarīt kaut ko tādu, tagad viņš pievērsa skatienu Doro, kas tev noteikti ļoti patiktu.
Viņa izskatījās pārsteigta. Man?
-Jā. Mēs ļausim runāt liktenim, kā līdzīgās situācijās rīkojās mūsu senči. Mēs sarīkosim Dieva tiesu.