Bastianam aizrāvās elpa. Vai viņš bija pareizi sapratis? Vai viņa dzīvība būs atkarīga no tā, ar kuru pusi uz augšu nokritīs monēta, vai arī no tā, kurš izvilks īsāko salmiņu?
- Nē, nekādā gadījumā, iebilda Bastians, taču Pauls sagrāba viņu aiz augšdelma.
- Paļaujies uz mani, viņš sacīja. Lūdzu!
Doro nopūtās. Kas tur labs? Vispirms tu netici liktenim, bet pēc tam gribi viņam pajautāt? Kāpēc?
-Jūs taču tam ticat, atbildēja Pauls. Tas nozīmē arī to, ka jums būs jāpakļaujas tā gribai.
Šķita, ka Līzbetai šis priekšlikums ir iepaticies. Tikai to būs grūti realizēt, jo mums trūkst svarīgāko aksesuāru un iespēju, viņa teica. Ūdens pārbaudījumam nepieciešama upe vai ezers. Pēc uguns pārbaudījuma jāgaida vairākas dienas, lai redzētu, vai brūces struto, ar nožēlas pilnu izteiksmi sejā pavēstīja Līzbeta.
- Ko nozīmē uguns pārbaude? Par ko jūs vispār runājat?
- Viduslaiku Dieva tiesa. Apsūdzēto ar sasietām rokām un kājām iemeta ūdenī ja viņš nogrima, šo cilvēku atzina par nevainīgu
un izglāba. Uguns pārbaudes laikā apsūdzētajam ar kailām rokām vajadzēja aiznest desmit metru attālumā nokaitētu dzelzs gabalu vai vienkārši turēt roku uguni. Ja apdeguma brūces sastrutoja, viņš bija vainīgs.
Nometnes ugunskura liesmas, kas šaudījās pie Bastiana kājām, viņam uzreiz sāka šķist draudīgas.
-Tas ir absurds! viņš iekliedzās. Pilnīgs vājprāts! To, vai brūce struto, nosaka tās bakteriālais piesārņojums, nekas cits. Viņš redzēja, ka Līzbeta pakāpjas atpakaļ.
- To ierosināja Pauls, nevis es, viņa nomurmināja.
- Var jau būt, bet es tajā nepiedalos. Bastians gribēja pagriezties un doties projām, taču Paula tvēriens viņu atkal noturēja uz vietas.
- Tas nebūs ne uguns, ne ūdens pārbaudījums, viņš pavēstīja.
- Mēs šo lietu izšķirsim divkaujā. Šis variants arī labāk atbilst mūsu gadījumam, jo runa jau nav par to, vai Bastians ir nevainīgs. Paula seja atkal nocietinājās. Mēs visi taču zinām, ka tas tā ir, vai ne?
Divkauja. Bastianam gribējās sagrābt Paulu aiz pleciem un sapurināt viņu. Viņš neprata cīnīties, nekad nebija mācījies to darīt dažas nevainīgas izplūkšanās skolas pagalmā bija visa viņa pieredze šajā jomā.
- Es tajā nepiedalos, viņš pavēstīja. Nav svarīgi, kādi ieroči jums padomā, es neprotu apieties ne ar vienu no tiem. Bastians pēkšņi sajuta elpas trūkumu. Viņam gribējās spert pa masīvajiem mūriem, mesties tiem virsū, sagāzt tos, lai izkļūtu no šejienes un skrietu projām vienalga uz kurieni. Tikai projām no visa šī vājprāta. No tumšajiem, aukstajiem tuneļiem, gruvešu kaudzēm, noslepkavotu cilvēku mirstīgajām atliekām.
Pauls laikam juta tuvojošos panikas lēkmi. Tikai mieru, viņš uzsvēra. Tev nebūs jācīnās. To darīšu es.
Doro smaidīdama papurināja galvu. Tas ir ļoti cēli, ko tu mēģini darīt, Paul. Bet mēs taču jau visu zinām. Tristrams mums ir skaidri un gaiši pateicis, kas viņam vajadzīgs. Kāpēc tu iedomājies, ka Dieva tiesa dos citu rezultātu? Šajā cīņā tu nevari uzvarēt.
- Es uzvarēšu. Pauls pacēla savu zobenu un pastiepa to pret grupu, kas atradās pie ugunskura. Es iestājos par savu brāli Bastianu Stefenbergu. Viņa vārdā es cīnīšos ar katru, kurš stāsies man pretī. Aprakstījis gaisā loku, zobens norādīja uz Ralfu, Nātanu, Almu, Georgu, Karīnu, Monu un Doro. Ja neviens nav gatavs cīņai, es uzskatu jūs par sakautiem un uzvarētiem tāda ir un vienmēr ir bijusi paraža.
Tas bija Pauls, kādu Bastians bija viņu iepazinis: pilnīgi pašpārliecināts un ar to neuzvaramības auru, kas viņam līdzās visiem citiem liek izskatīties maziem un nenozīmīgiem.
Neviens nepieteicās uz cīņu, un Bastians juta, kā milzīgs smagums lēnām noveļas no viņa pleciem. Tāds laikam bija Paula plāns. Viņš zināja, ka visi ir redzējuši viņu cīnāmies un saprot, ka izredzes uzvarēt nevienam citam nav. Paulam vienmēr ir plāns. Un šis bija ģeniāls.
Karīna panācās uz priekšu. Tā tas neiet cauri. Vienīgais, kurš varētu būt tev līdzvērtīgs pretinieks, ir Georgs, bet viņš ir piekauts. Ralfs un Nātans vēl ir pārāk nepieredzējuši, lai mērotos spēkiem ar tevi. Bet visi trīs kopā tas varētu būt variants. Tā, kā jūs to parasti demonstrējat tirgū.
Pauls gluži mierīgi paraustīja plecus. Manis pēc. Tikai es uzskatu, ka ieročiem jābūt atbilstošiem situācijas nopietnībai. Jācīnās nevis ar koka zobeniem, bet ar tiem, kuri atrodas kapličā. Tas palīdzēs arī vieglāk konstatēt trāpījumus. Viņš uzsmaidīja visiem pēc kārtas. īsti zobeni. īsti viduslaiki. It kā tas viss būtu īpaši mums sagatavots, vai ne?
- Es nevaru cīnīties, steidzīgi paziņoja Ralfs. Nejūtos vesels.
- Tādā gadījumā to darīšu es. Karīna piecēlās un sāka iesildīt kāju muskuļus. Domāju, ka esmu vēl pietiekami labā formā.
Atkal iejaucās Doro. Jums nemaz nevajag cīnīties ar viņu trijatā. Viņš tik un tā nevar uzvarēt. Lai cīnās viens no jums. Ar to būs pilnīgi pietiekami.
Taču pārējie tam nepiekrita; viņu ticība liktenim acīmredzot nebija tik nesatricināma kā Doro.
Bastians juta pulsu dauzāmies visā ķermenī. Pat ja Pauls bija visstiprākais un izveicīgākais, nebija nekādas garantijas, ka viņš uzvarēs šajā cīņā. Bastians satvēra viņu aiz rokas un pavilka tālāk no grupas.
-Jūs nevarat tā vienkārši manā vietā izšķirt manu likteni, viņš nošņāca. Runa taču ir par manu dzīvību, nevis tavējo.
- Nebaidies, tev nekas slikts nenotiks. Paula jautrība šķita nemākslota. Es priecājos, ka viņi tam piekrita, jo tādējādi mēs esam uzvarējuši. Šos trīs es garantēti nolikšu pie vietas. Paļaujies uz mani!
Bastianā viss pretojās šai idejai. Tā vairs nebija divkauja, bet gan, precīzi izsakoties, četrkauja, un izredzes tajā uzvarēt varēja vērtēt kā viens pret trīs.
Pauls laikam bija pamanījis Bastiana šaubas. Viņš satvēra to aiz pleciem un cieši ieskatījās brālim sejā.
- Uzticies man! Tev nenotiks nekas slikts, skaidrs? Es labi apzinos, ko daru.
- To viegli teikt.
- Tā ir labākā no iespējām, kādas mums ir. Mana uzvara nodrošinās mums laiku un atņems vēju Doro burām. Viņa tiešām tic šīm blēņām, vai saproti? Viņa ticēs arī Dieva tiesas rezultātam, un tad šis murgs beidzot būs galā. Līdz ar to stulbā ideja par upurēšanu būs noņemta no dienaskārtības.
- Bet tikai uz īsu brīdi. Ja rīt mēs vēl joprojām nebūsim tikuši ārā, tas viss sāksies no jauna, un tu to zini.
- Līdz tam būs izlietota visa malka un mēs te sēdēsim tumsā. Tad viņiem vispirms vajadzēs dabūt tevi rokā.
Tas skanēja reizē loģiski un biedējoši. Bet ja nu tu zaudē… nočukstēja Bastians.
Pār Paula seju pārslīdēja smaids. Es nezaudēšu. Šo lietu es pieprotu. Vienkārši ļauj man rīkoties.
Pauls devās atpakaļ pie ugunskura, un Bastians negribīgi viņam sekoja.
Irisa panācās pretī un ieslēdza viņu savos apskāvienos. Tas vienkārši ir neprāts, uzlikusi galvu uz Bastiana pleca, viņa čukstēja. Kā Pauls var tā riskēt?
Abi nolūkojās, kā viņš kopā ar trim saviem pretiniekiem ieiet kapličā. Atskanēja klusa šķindoņa. Kaut kas čirkstēja un krakšķēja.
Viņi izvēlas ieročus, nodomāja Bastians. Viņu atkal pārņēma nepārvarama vajadzība bēgt projām, skriet, līdz sāks pietrūkt elpas. Tikai nebija, uz kurieni, un tā tas ari paliks. Cīņa bija pilnīgi bezjēdzīga lai kurš uzvarētu, viņi paliks ieslodzīti, un šajā ziņā nekas nemainīsies.
