Karina atgriezās, turot rokā īsu zobenu, kas, ja neņēma vērā lielu robu asmens vidū, izskatījās gluži nevainojams. Nātans nesa nedaudz garāku zobenu, kurš jau tagad viņa rokās trīcēja; Georgs turpretim bija bruņojies ar cirvi garā kātā.
Viņš šo ieroci acīmredzot bija izvilcis no galvaskausa, kur tas gadsimtu garumā bija saglabājies gandrīz nebojāts.
- Pirms sākam, teica Pauls, mums precīzi jānorunā, ko nozīmēs cīņas iznākums. Viņš ar zobenu norādīja uz Georgu, Karīnu un Nātanu. Ja jūs uzvarēsiet, respektīvi, ja kāds no jums mani ievainos līdz asinīm, tādā gadījumā es turpmāk vairs neizstāvēšu Bastianu. Es arī netraucēšu jums darīt to, ko uzskatāt par nepieciešamu.
Bastians sažņaudza dūres. Es tam nepiekrītu. Esmu pret šo cīņu un, ja tās rezultātā jūs pretendēsiet uz savām tiesībām mani nogalināt ar Paula piekrišanu, es pretošos.
- Protams, Pauls piekrītoši pamāja ar galvu. Ja es uzvarēšu, respektīvi, savainošu jūs visus trīs līdz asinīm, tā būs zīme, ka Bastianam jāpaliek dzīvam. Vienu dienu neviens viņam nepieskarsies. Neviens neuzbruks, kad viņš būs pagriezis jums muguru vai pat gulēs. Šie vārdi nepārprotami bija adresēti Georgam, kurš negribīgi pamāja ar galvu. Doro, tu vairs nebildīsi ne vārda par mantinieka upurēšanu un vispār vairs pat nepieminēsi šo Tristrama vēstījumu. Visu dienu. Man vēl ir viena no Šteinhena pulksteņa svecēm. Ar to mēs mērīsim pagājušo laiku.
Georgs sačukstējās ar Doro. Viņa pamāja ar galvu. Piekrītu.
- Labi. Ja es uzvarēšu, mēs darīsim to, kas mums jau tāpat būtu jādara: kopīgi meklēsim izeju. Esmu pārliecināts, ka tāda eksistē, un, ja būsim pacietīgi, mēs to atradīsim. Viņš palūkojās uz savu zobenu un pēc tam atkal pievērsās grupai. Kā jūs domājat: vai mums to nevajadzētu sākt darīt jau tūlīt? Mēs varētu iztikt bez ievainojumiem, sāpēm, bez visa tā.
Georgs un Līzbeta papurināja galvu, Alma darīja tāpat, un Doro seja apmācās.
- Tu pats taču ierosināji cīnīties. Vai tagad gribi atkāpties no saviem vārdiem?
- Nē, sasodīts, viņš tikai apelē pie jūsu saprāta! iesaucās Irisa.
- Pie visa, kas no tā vēl atlicis.
- Mēs te neko nenosakām, ar neviltotu nožēlu balsī sacīja Doro. To dara Tristrams. Mēs jau zinām, ko viņš pieprasa, bet, ja Paulu tas neapmierina, viņam ir jācīnās.
- Pie velna, nomurmināja Pauls. Jūs tiešām esat nelabojami. Viņš pārlika zobenu kreisajā rokā un labo pasniedza Doro. Es gribu apstiprināt šo vienošanos. Ja uzvarēšu, neviens nepieskarsies Bastianam, līdz izdegs svece.
-Jā, atbildēja Doro. Taču, ja zaudēsi, tu nestāsies ceļā, kad mēs darīsim to, kas mums jādara.
- Es apsolu.
Ar augošu nerealitātes sajūtu Bastians vēroja pārējos, kā viņi sanesa pagraba stūros savu necilo mantību, lai atbrīvotu cīņas laukumu. Pauls pa šo laiku izmēģināja savu ieroci pavicināja to, pavirpināja rokā un vairākas reizes ar pirkstu pārbaudīja smaili un asmeni.
Bastians kopā ar Irisu un Šteinhenu palika stāvam ēnainā nišā netālu no kapenēm.
- Paskaties uz viņu, Šteinhens sacīja, norādot uz Paulu. Viņš labi zina, kā iespaidot skatītājus un likt nervozēt pretiniekiem.
Ne tikai pretiniekiem. Bastians centās elpot mierīgi, lai kontrolētu pulsu. Ja nepaveiksies, pēc dažām minūtēm viņa dzīvība vairs nebūs pat bikšu pogas vērta.
Laikam saprazdams, kā jūtas Bastians, Šteinhens mierinoši uzsita viņam pa muguru. Pauls tiešām ir labs cīnītājs, viņš teica.
- Viens divi, un tie būs viņam kabatā.
Bet viņš ir viens.
Bastians redzēja, ka pirms nostāšanās cīņas pozīcijā Georgs un Karīna sačukstas. Pauls atradās vienā pusē ugunskuram, viņa trīs
pretinieki otrā. Visi cīņas dalībnieki vērīgi pētīja cits citu ar stingu sejas izteiksmi, vienīgi Nātans ik pa brīdim nervozi kodīja apakšlūpu.
Kaut es varētu cīnīties pats, nodomāja Bastians. Jebkas būtu labāk nekā tikai stāvēt un bezpalīdzīgi vērot, kā viņi tur izšķir, vai drīkstēs mani nogalināt vai tomēr ne.
Pēkšņi un bez brīdinājuma Pauls metās virsū trijotnei, cērtot ar zobenu vispirms Georgam, kurš izbijies atvairīja uzbrukumu, tad Karīnai, kas arī tik tikko paspēja pacelt ieroci un aizstāvēties, bet pēc tam atlēca atpakaļ. Vēl neviens nebija ievainots, neviens nekliedza, nekur nebija redzamas asinis. Tomēr cīņa bija sākusies un tās dalībnieki izkustējušies no vietas. Roderiks sāka mežonīgi riet.
Pirmo cirtienu metāliskā atbalss vēl nebija izskanējusi zem pagraba velvēm, kad Georgs jau pārgāja pretuzbrukumā. Pacēlis virs galvas cirvi, viņš atvēzēja to un trieca pa Paula sāniem tik spēcīgi, ka noteikti pārcirstu ribas, ja būtu trāpījis, taču Pauls paguva izvairīties, apgriezās ap savu asi un ietrieca Georgam rokā sava zobena asmeni. Cirtiens bija ātrs, nedziļš, bet pietiekami spēcīgs, lai Georgs palaistu vaļā cirvi, kas nokrita zemē.
- Uzlūko to kā revanšu par tavu uzbrukumu ar nazi. Pauls smaidīdams nolaida zobenu. Vai brūce asiņo? Jā? Man žēl, tomēr tas dod pirmo punktu manā kontā. Viņš pieliecās, pacēla cirvi un, tagad jau dubulti apbruņots, nostājās pretī Karīnai un Nātanam.
Ar Georga pieveikšanu Pauls jau pašā cīņas sākumā bija izsitis no ierindas pretinieka stiprāko cīnītāju. Varēja redzēt, cik ļoti tas nepatika pārējiem: Doro apjukusi saviebās, Līzbeta kļuva bāla kā krīts, un meitenes rokas drebēja, kad viņa sāka aprūpēt Georga brūci.
Kā nākamā uzbrukumā uzdrošinājās mesties Karīna. Tēmējot uz Paula kājām, viņa durstīja ar zobenu kā lapsene ar dzeloni, izvairījās no viņa cirtieniem un dzina to atpakaļ pie sienas, kur jau gaidīja Nātans, kurš tagad uzbruka no aizmugures.
- Sasodīts, esi agresīvāks! iesaucās Šteinhens. Irisa iegrūda viņam ar elkoni sānos.
- Nenovērs viņa uzmanību! Pauls zina, ko dara.
Pauls panira zem viena no Nātana cirtieniem un pārdrošā lēcienā pāri ugunskuram nokļuva drošībā, taču tūlīt atkal apsviedās riņķi, lai neizlaistu no acīm abus pretiniekus.
Tie tagad uzbruka no abām pusēm; Karīna cieši gar sienu zagās viņam klāt no labās puses, Nātans tuvojās no kreisās. Bastians vēroja Paula seju, redzēja, kā viņš apsver savas iespējas un zibens ātrumā pieņem lēmumu. Pirms vēl pretinieki bija viņu sasnieguši, Pauls pats pārgāja uzbrukumā. Ar skaļu kliedzienu viņš metās virsū Nātanam, kurš kādu mirkli saminstinājās. Tas izrādījās liktenīgi, jo pirmo Paula cirtienu viņš vēl paguva atvairīt, taču otrais trāpīja kājā. Asinis pilēja zemē caur iegriezumu viņa biksēs.
- Vēl viens punkts, Pauls konstatēja un apsviedās riņķī pret Karinu, taču viņa bija izmantojusi izdevīgo momentu.
Pauls bija acīmredzami pārsteigts par to, cik tuvu viņa bija piezagusies. Meitenes zobens jau bija augstu pacelts gandrīz virs viņa galvas. Pauls palēcās un apmeta kūleni uz priekšu, tādējādi nokļūstot drošībā. Par šādu triku viduslaiku tirgus cīņu izrādē viņš bija saņēmis aplausus. Šoreiz neviens nesita plaukstas. Visi bija aizturējuši elpu. Lēcienā Pauls pasvieda malā cirvi, un tas aizslīdēja Almas virzienā. Zobenu viņš paturēja rokā un palaida to vaļā tikai tad, kad nokūleņoja zemē. Karīna metās Paulam virsū, taču viņš jau bija paguvis atkal satvert zobenu un nu uzbruka ar pilnu sparu.
Vēl tikai viņa viena, nodomāja Bastians. Tad tas būs izturēts, tad būs miers, tad…
Tas varēja būt koka gabals vai kāds slidens akmens Bastians nepamanīja, kas īsti, uz kā Pauls paklupa. Viņa labā kāja paslīdēja, it kā kāds būtu aiz tās parāvis. Pauls ar visiem spēkiem centās saglabāt līdzsvaru, taču bija jau par vēlu, un viņš nogāzās zemē tieši uz muguras. Zobens izkrita viņam no rokas.