Visi iekliedzās gan tie, kuri bija Karīnas pusē, gan Bastians un viņa draugi. Pati Karina kādu sekundes daļu pilnīgi sastinga kā stopkadrā, taču tad lēcienā sasniedza Paulu un izslējās virs viņa. Piespieda zobenu pie krūtīm. Vēl pavisam nedaudz pastiprināja
spiedienu. Tik ilgi, līdz parādījās asinis, un visi varēja redzēt tumšo plankumu uz Paula krekla.
- Darīts, viņa nočukstēja.
Pagrabā valdīja nāves klusums. Neviens negavilēja, neviens nebilda ne vārda.
Nē. Vienīgā doma Bastiana pasaulē, nekas vairāk kā tikai šis viens vārds. Tukšu galvu viņš vēroja, kā Pauls ar līķa bālu seju pieceļas, kā Karīna nomet zemē savu zobenu, kā Irisa ar roku aizspiež sev muti. Šķita, ka tas viss notiek bezgalīgi lēni. Bastians nemaz nepamanīja, ka viņa kājas ceļos saļimst, un satrūkās, kad rokas pēkšņi pieskārās aukstajai zemei.
Tagad vajadzētu uzrasties bailēm. Kaut kur dziļi iekšienē, bet viņš tās nejuta. Viņā viss bija kā pamiris.
Kāds kaut ko teica. Pauls. Viņš bija piecēlies kājās. Asins traips uz viņa krekla lēnām kļuva aizvien lielāks. Plati iepletis acis, Pauls klunkuroja Doro virzienā.
Kāda roka no aizmugures satvēra Bastianu aiz elkoņa pagaidiet, es vēl neesmu tam gatavs, laidiet mani, taču tas bija tikai Šteinhens, kurš gribēja viņam palīdzēt piecelties kājās. Biedra apaļīgajā sejā bija lasāmas šausmas.
- Es vēlreiz parunāšu ar viņiem, tikko dzirdami nomurmināja Šteinhens. Varbūt viņi to nedarīs. Parasti viņi nav tādi. Mēs visi taču esam… draugi.
Taču Georga sejas izteiksmē nebija nekā draudzīga, kad viņš kā pirmais atdalījās no grupas un tuvojās Bastianam. Viņa kreisajā rokā rēgojās vaļēja brūce, jo apsējs bija noslīdējis. Asinis tievās tērcītēs tecēja līdz pat pirkstiem. Labajā rokā Georgs atkal turēja cirvi, kas vaļīgā tvērienā šūpojās uz priekšu un atpakaļ gar viņa kājām. Bastians nespēja atraut no tā skatienu. Vai tas tiks darīts ar cirvi?
Šī doma beidzot lika reaģēt viņa ķermenim. Turēdamies pie mūra, Bastians piecēlās kājās. Georga soļi kļuva lēnāki.
- Lūdzu! Pauls nostājās starp viņiem. Es zinu: teicu, ka nestāšos jums ceļā, bet padomājiet vēlreiz par to, ko gatavojaties darīt. Tā ir slepkavība, nekas cits.
- Paul! no pagraba otras puses iesaucās Doro. Tu neturi savu vārdu.
- Tādā gadījumā ņemiet mani! Es runāju nopietni, es nepretošos, bet-jūs nespējat iedomāties, cik briesmīgi es justos, ja Bastians mirta manas vainas dēļ.
Viņiem tuvojās Doro melnais stāvs. Krauklis, nāves vēstnesis, nodomāja Bastians. Neviļus viņš pakāpās soli atpakaļ un uzgrūdās mūrim.
- Tu neesi tas, ko grib Tristrams, pievērsusies Paulam, sacīja Doro. Es taču to tev jau teicu. Gluži otrādi tu līdzinies viņam, jūsu likteņi ir vienādi. Un atceries: kad tu vaidošajām dvēselēm pavēlēji apklust, tās tev paklausīja. Tu neesi tas, kuram jāmirst.
Viņa aizgriezās no Paula un pievērsās Bastianam. Man žēl, viņa ierunājās aizlauztā balsī. Bet es taču jums to teicu. Pauls nevarēja uzvarēt. Un tagad zīmes ir nepārprotamas. Viņš ir labākais cīnītājs, kādu pazīstu, un normālos apstākļos šos trīs pretiniekus Pauls būtu pieveicis, pat ja rokas viņam būtu sasietas uz muguras. Meitene un divi ievainoti amatieri tas nebija nekāds īsts izaicinājums. Tomēr viņš tika pieveikts.
Doro paņēma pie rokas tagad jau pie visām miesām trīcošo Paulu. Tā nav tava vaina, viņa mierināja. Tu darīji visu, lai Bastianu glābtu. Vairāk izdarīt nebija iespējams.
Bastians centās saņemties. Viņa runā tā, it kā es jau būtu miris. It kā viņi stāvētu pie mana līķa, nedaudz samulsuši, tomēr savaldīgi. Dusi mierā!
Viņš strauji atdalījās no mūra, pagrūda malā Doro un satvēra Karīnas zobenu, kas gulēja zemē netālu no ugunskura. Bastiana kreisā roka sāpēja, bet par to viņš tagad nedrīkstēja domāt.
-Ja kāds man tuvosies, lai vaino sevi, viņš uzsauca balsī, kas gandrīz nemaz nedrebēja. Ierocis pārsteidzoši labi iegūla Bastiana rokā, lai gan izrādījās smagāks, nekā viņš bija domājis. Es pavisam noteikti negrasos spēlēt brīvprātīga upurjēra lomu.
- Pilnīga taisnība. Irisa izvilka no maksts nazi un nostājās viņam līdzās.
To es nekad neaizmirsīšu. Nekad. Kādu mirkli Bastians domāja, ka ari Pauls pievienosies viņiem, taču viņš turējās pie sava solījuma. Pēkšņi Bastianu pārņēma nevaldāms niknums pret savu jauniegūto brāli. Uzticies man, viņš bija teicis. Vienkārši ļauj man rīkoties. Bet tad viņš zaudēja līdzsvaru un ļāva Karinai sevi pieveikt.
Un tagad viņš nedarīja neko citu kā tikai izpleta rokas, lai aizturētu lēnām tuvojošos Nātanu un Georgu. Tieši aiz viņiem zagās Ralfs, kurš par ieroci bija izvēlējies smagu zaru no savāktās malkas kaudzes.
Visi trīs apstājās Paula priekšā un izskatījās gandrīz vai atviegloti. Tā nebija norunāts.
- Tieši tā. Viņš nolaida rokas. Uzbrucēji neizkustējās no vietas.
Runāt par kāda cilvēka nogalināšanu ir viena lieta, bet to izdarīt ir pavisam kas cits, ļauni nodomāja Bastians.
- Lai viņš iznāk no kapenēm. Ar samocīti draudīgu žestu Georgs pacēla savu cirvi. Viņa acīs bija vairāk apņēmības nekā citiem. Ja kāds to tiešām darīs, tas būs viņš.
- Nenāk ne prātā.
- Ja gribat Bastianu, jums nāksies pašiem viņu paņemt. Pauls to pateica mierīgi, bez jebkādas izaicinājuma pieskaņas. Viņa sejā bija jaušams gandrīz vai smaids, tāpēc Georgs pārsteigumā iekliedzās, kad Pauls viņam spēcīgi iesita pa krūtīm.
- Tu neturi vārdu! iesaucās Doro. Viņa stāvēja pie ieejas kapenēs un bija bālāka nekā jebkad.
Pat nepaskatījies uz Doro, Pauls ar asu sitienu pa paceli nogāza Georgu no kājām un izrāva viņam no rokām cirvi. Nepievēršot uzmanību zem kājām gulošajiem kauliem, viņš aizsteidzās uz kapličas tālāko, neapgaismoto daļu un izgaisa tumsā.
- Atstāt šo lietiņu tavās rokās man šķita pārāk riskanti, vai saproti? viņi dzirdēja Paulu sakām. Tad atskanēja skaļa šķindoņa, metālam atsitoties pret akmeni. Viens, divi, trīs. Krakšķis. No pustumsas atkal parādījās Pauls, turot vienā rokā cirvja uzgali, bet otrā tā kātu. Nu tā. Tagad mēs varam apdomāt, kā rīkosimies.
No kapenēm vēl joprojām skanēja sitienu troksnis. Viens, divi, trīs. Vēlreiz. Un vēlreiz.
- Te vairs nav ko spriedelēt, drūmi ieminējās Doro. Ja vairs nav cirvja, var izmantot zobenu vai nazi. Es gribētu, lai viss jau būtu aiz muguras, citādi tas salauzīs manu sir…
- Apklustiet taču! Karina uztraukti iesaucās. Vai jūs to nedzirdat? Kas tas ir?
Tas skanēja klusi, bet neatlaidīgi. Troksnis, metālam atsitoties pret akmeni: trīs reizes, īsa pauze, atkal trīs reizes.
- Tā nav atbalss. Piešķiebusi galvu, viņa taustījās uz priekšu.
- Te var skaidrāk dzirdēt.
Klang, klang, klang.
- Kāds dod mums zīmi!
Viņa nozuda tumšajā stūrī kapeņu tālākajā galā, kur pirms brīža Pauls bija salauzis cirvi.
Klang, klang, klang.
- Kāds no apakšas grib tikt pie mums, čukstēja Ralfs. Mirušie.
- Klusu! Pauls metās pie ugunskura, izrāva no tā degošu zaru un, turot to rokā, nāca atpakaļ.
Uguns pielēja kapenes ar neierastu gaišumu. Tālākajā stūri nišās bija sakrautas kaulu kaudzes, starp tām pie mūra pieslieti mūžseni kapakmeņi.
Klang, klang, klang.
Pauls ieklausījās trokšņos, tad pacēla no zemes akmeni un sāka ar to dauzīt pa sienu. Divreiz ar īsu atstarpi, divreiz ar garu.
- Vai dzirdat? Pauls iespieda Karīnai rokā degošo zaru un sāka aptaustīt akmeņus, meklēdams kādu nišu. Aiz sienas kaut kas ir. Kāds.