Pie viņa piesteidzās Nātans, pēc tam arī Ralfs. Viņi dauzīja pa sienu un saņēma atbildi. Ikreiz.
- Vai redzat akmens plāksni to lielo, kas atslieta pret sienu? Trijatā viņi to vilka un stūma un, kad tā beidzot padevās, izgrūda prieka saucienu.
- Aiz tās ir caurums!
- Aiziet! Grūd stiprāk no otras puses!
Bija gandrīz tā, it kā nekas nebūtu noticis: ne zobenu cīņa, ne asiņojošās brūces nevienam nebija prātā. Viņi tiecās pēc viena mērķa, izņemot Georgu, kas jau atkal meklēja zemē pēc kāda jauna ieroča.
Sajūsmu nebūt neizrādīja Doro, kura ar paceltām rokām tuvojās viņiem. Piesargieties! Kas zina, ko jūs varat atbrīvot.
Ralfs zibenīgi atrāva rokas no akmens. Viņai taisnība.
- Viņai nav taisnība! Ar katru vārdu Pauls pabīdīja akmens plāksni kādu gabalu tālāk. Tas ir mūsu glābiņš!
Atvere sienā tagad bija atbrīvota. Tajā bija tumšs kā peklē.
Cieši apskāvis Irisu, Bastians pienāca tuvāk.
- Visādā ziņā te var izspraukties cauri! iesaucās Nātans. Viņš atkāpās malā, lai Karīna varētu izgaismot atveri ar vēl vāji degošo zaru.
- Sasodīts! paspruka Paulam.
Viņu priekšā atradās kāpnes. Taču tās veda uz leju, vēl dziļāk pazemē, vēl tālāk no dienasgaismas.
- Lai kāds iededz īstu lāpu! nokomandēja Pauls. Ralf! Parūpējies par to! Tikai atceries: mums jābūt taupīgiem. Tad es kāpšu lejā un Bastians nāks man līdzi.
- Nekā nebūs, mēs visi iesim! iesaucās Karīna. Viņa paspraucās garām Bastianam un nostājās starp viņu un Paulu.
Pakāpieni bija veci, mitri un sadrupuši. Pauls uzmanīgi lika kājas uz pakāpieniem, un viņam sekoja pārējie grupas dalībnieki, izņemot Arno, Šteinhenu, Almu un Līzbetu. Aiz Bastiana gāja Irisa. Viņš juta meitenes klātbūtni kā siltu gaisa plūsmu.
Viņi kāpa lejup pa šaurā šahtā ierīkotām vītņu kāpnēm, kas divas reizes apgriezās ap savu centrālo asi, pirms atkal noveda uz drošas pamatnes. Pauls pacēla lāpu virs galvas.
Klintis un zeme. Pazemes telpa, ko cilvēki nebija veidojuši, bet tikai izmantojuši. Ala. Kaut kur pilēja ūdens, no kaut kurienes nāca klusi vaidi. Kādā vietā pie klints sienas Bastians pamanīja kaltu metāla riņķi lāpturi. Tam līdzās zemē gulēja masīvs metāla režģis.
- Savulaik te laikam ir bijis pils cietums, čukstēja Karīna. Vai redzat ķēdes pie sienas?
Atkal atskanēja klauvējieni. Akmens pret akmeni, tagad jau daudz skaļāk un klusas vaidēšanas pavadībā.
-Hallo? Paula balss skanēja piesardzīgi. Vaidēšana mitējās.
- Vai tie esat jūs? Paldies Dievam, beidzot! Nesavaldīga šņukstēšana kaut kur viņiem priekšā. Dabūjiet mūs ārā, lūdzu!
Bastiana sirds salēcās. Šī balss… tā bija Sandras balss, tai bija jābūt viņai, kaut arī balss bija aizsmakusi, izmisusi un vārga.
- Vai tur kāds ir? Beidzot! Ak Dievs, es tā priecājos! Kāda cita balss.
Kārpa tas bija Kārpa! Visas pēdējās dienas Bastians ik pa brīdim bija centies iztēloties, kāda būtu sajūta, ja kāds no pazudušajiem atrastos sveiks un vesels, bija ļoti vēlējies piedzīvot šo laimes mirkli. Tagad tas bija klāt, kaut arī aizēnots ar bailēm par paša dzīvību. Viņš nedrīkstēja sev iegalvot, ka viss jau ir pārciests. Līdz šim viņi vēl nebija atraduši izeju. Nāves spriedums vēl joprojām kā Dāmokla zobens karājās virs viņa galvas.
Tad no pazemes cietuma tumsas atskanēja arī Larsa balss. Es zināju, ka jūs nepametīsiet mūs nelaimē.
Paņemt līdzi tikai vienu lāpu izrādījās kļūdains lēmums. Visādā ziņā ar to nepietika, lai apgaismotu visu cietumu. Viņiem nācās sekot balsīm. Sandras atrašanās vietu bija visvieglāk noteikt; viņas balss nāca no tā virziena, kur bija režģis. Pienākot tuvāk, atklājās, ka tas nosedz bedri. Šaudīgās liesmas atblāzma krita uz čokurā savilkušos stāvu, kas atradās vairāk nekā divus metrus zem viņiem.
Sandra. Netīra un trīcoša, ar salipušiem matiem. Vairākās vietās ieplēsta kleita, ar zemi aprepējušas rokas, it kā viņa ar tām būtu centusies izrakties no cietuma. Jūs izdzirdējāt manu klauvēšanu, vai ne? Paldies Dievam!
Irisa turēja lāpu augsti paceltu, kamēr Pauls un Bastians divatā centās nocelt režģi. Tas bija tik smags, ka viņi to spēja pabīdīt ik reizi tikai par dažiem centimetriem; tikai tad, kad palīgā nāca Nātans un Georgs, darbs sāka virzīties uz priekšu ātrāk.
Kopīgiem spēkiem viņi izcēla no bedres Sandru, kas tūlīt metās Paula apskāvienos un piespieda galvu pie viņa krūtīm.
- Es tā baidījos, ka jūs mūs neatradīsiet. Vai ka es zaudēšu prātu.
Pauls saudzīgi glāstīja viņas matus. Tas ir beidzies. Viss būs labi.
- Kāds bija te lejā, čukstēja Sandra. Vairākas reizes. Viņš teica, ka paturēs mūs te, līdz dabūs rokā īsto.
Paula glāstošā roka sastinga. Kas tas bija?
- Es taču nezinu! Viņš! Tāds kā rēgs. Soļi nekad nebija dzirdami, vienmēr tikai dobja un guldzoša balss. Vienalga, vai gulēju vai biju nomodā, es to vienmēr dzirdēju.
-Jā. Kāpņu pakājē kā tumša ēna stāvēja Doro. Tev vairs nav jāuztraucas, Sandra. Turpmāk viņš tevi vairs nemocīs.
Sandra notrīcēja un nopūtās. Jums vēl jādabū ārā arī Larss un Kārpa. Es viņus reizēm dzirdēju, mēs sarunājāmies… bet viņiem neklājas īpaši labi. Es biju tik priecīga, ka neesmu pavisam viena, citādi būtu sajukusi prātā.
- Kur viņi ir?
Sandra norādīja pa kreisi sev aiz muguras. Tur vismaz man tā šķiet.
Georgs un Ralfs piesardzīgi taustījās uz priekšu alas tumšākajā stūrī.
- Mēs viņus atradīsim. Viss būs labi. Pauls nedaudz atrāvās no Sandras. Kā tu vispār te nokļuvi? Kas notika?
- Nezinu. Es gulēju, atceros, ka iesāpējās… kā no sitiena pa galvu. Un tad es biju te. Tumsā, tādā tumsā…
Irisa pagāja nost no Bastiana un notupās līdzās Sandrai. Vai tu nevienu neredzēji?
-Nē.
- Tikai dzirdēji?
Sandra apstiprinoši pamāja ar galvu.
- Kā skanēja šī balss? Stiepti? Tā, it kā runātājs pēc katra vārda apdomātos, kā turpināt teikumu?
Sandra ieplestām acīm uzlūkoja Irisu un atkal papurināja galvu sākumā viegli, tad sparīgāk. Nē. Ne tā. Drīzāk tā bija senlaicīga. Aizlauzta. Nedzīva.
Neviens neizrādīja izbrīnu, visi saprotoši māja ar galvu.
Pie velna, tas taču nav iespējams! Lai gan nav īpaši grūti sajaukt prātu izbiedētam skuķim.
- Simts pret nulli Tristrama labā, Bastians pačukstēja Irisai.
- Drīz es pats sākšu ticēt šim muļķībām. Kaut gan…
- Tristramam ir savdabīgi paradumi, viņš teica. Virszemē, kur ir pietiekami gaišs, viņš mums raksta, šeit apakšā viņam labpatīk runāt. Doro? Vai tev ir tam kāds izskaidrojums?
-Jā, viņa čukstēja no kāpņu pakājes. Viņš runā ar mums. Vienmēr. Taču tumsā viņi to varēja labāk saklausīt.
- Nav nekādas jēgas ar jums diskutēt. Irisa atmeta ar roku. Viņa piemiegtām acīm nopētīja Sandru. Vai tu nemaz neesi izslāpusi?
- Ko? Esmu gan. Nedaudz. Bet tur lejā bija mazliet ūdens, par laimi… Viņa norādīja lejup bedrē uz neskaidri saskatāmām krūzes aprisēm.
- Kāds tevi aprūpēja? Piegādāja ūdeni?
- Jā. Un arī dažus ābolus, maizes gabalu… taču esmu briesmīgi izsalkusi.
- Šajā ziņā mēs tev nevaram palīdzēt.
- Es tik šausmīgi uztraucos par tevi, Sandra, Bastians iesaucās, satvēra viņas roku un to saspieda. Pirmo reizi meitene ielūkojās viņam tieši acis. Tad ar vainīgu skatienu nedaudz atrāvās no Paula.