- Viņš to zina, paskaidroja Pauls. Bastians zina visu, ari to, ka es tevi sūtīju uzzināt vairāk par viņu. Un… viņš nolieca galvu un ar roku pārvilka pār acīm, … ir noticis vēl daudz kas slikts. Mums nebija tiesību viņu te ievilināt.
- Ko? Kāpēc?
Pauls neatbildēja. Ari Doro ne. Taču tas bija tikai laika jautājums, līdz viss atkal savirknēsies viņiem nepieciešamajā kārtībā. Līdz viņš
dabūs rokā īsto, tā teica Sandra un neviens vairs pat nejautās, kas ar to bija domāts.
Bet Sandra būs manā pusē, jo viņa mani atvilināja uz šejieni. Viņa un Pauls to kopīgi izgudroja, un Pauls nepieļaus, ka viņa nostājas pret mani. Nebūtu viņas, es tagad sēdētu pie rakstāmgalda un zubrītos.
Viņa dzīvoklis, studijas, profesionālie plāni visa viņa īstā dzīve bija tik tālu projām, ka tikpat labi tā varētu piederēt kādam citam.
Distancēties. Tas bija tas, ko viņš bija gribējis, vai tad ne?
Tas tiesa, Bastians pats sev atbildēja. Tas tiesa. Taču ne tā.
Tikko sadzirdami saucieni izrāva viņu no pārdomām. Nātanam un Georgam bija nepieciešama palīdzība.
Kārpa sēdēja zemē līdzīgi aizrestotā bedrē alas tālākajā daļā. Tā bija dziļāka par Sandras neseno ieslodzījuma vietu. Kārpa ar grūtībām uzrausās kājās. Viņš bija novārdzis un aizsmacis.
- Es vairs nedomāju, ka jūs vēl redzēšu. Viņš ar piedurkni novilka pār acīm. Es tā priecājos. Paldies, ka mani uzmeklējāt!
- Vai tev bija ko dzert?
-Jā. Nedaudz, bet ar to pietika. Reizi vai divas kāds atnesa svaigu ūdeni. Parasti tas notika, kad gulēju. Reiz es viņu pamanīju un, protams, uzrunāju, taču atbildes nebija. Viņš gandrīz nedzirdami atkal pazuda. Kā rēgs.
- Ak nē, novaidējās Bastians. Tikai, lūdzu, nestāsti to Doro!
- Cik ilgi es biju te lejā?
- Aptuveni trīs dienas. Pauls drošsirdīgi ielēca bedrē, lai atbalstītu draugu no apakšas, kad tas rāpsies ārā.
Stumjot un velkot viņi izcēla Kārpu. No viņa nāca briesmīga smaka, bet tas nebija nekāds brīnums pēc tik ilga laika bez labierīcībām. Karīna aizgriezās, savukārt Bastians centās saprast, kā Sandrai bija izdevies palikt tik tīrai un patīkami smaržot. Tomēr nevarēja noliegt, ka Kārpa pazemes cietumā bija uzturējies ilgāk.
Tagad lāpas gaismā bija redzams, ka viņa sejas kreisā puse ir savādi mainījusi krāsu. Bastians uzmanīgi pieskārās vaigakaulam, un Kārpa parāvās atpakaļ. Nē, lūdzu!
- Kas īsti notika?
-Ja es to zinātu. Biju mežā. Pirmā meklēšanas ekspedīcija, vai atceries? Visādā ziņā es meklēju tos velnakmeņus, bet tad nogranda pērkons un sāka līt. Viņš nošņaukājās. Es atradu lielisku patvērumu milzīgu klinti, kas kā slīps jumts slējās meža vidū. Gribēju tur pārlaist negaisu, bet tad es nezinu, kas notika. Acīmredzot kāds man būs iesitis. Es atjēdzos tumsā un sākumā nodomāju, ka esmu zaudējis redzi. Saucu pēc palīdzības. Bet neviens mani nedzirdēja.
Viņš aprāva savu stāstījumu. Kur īsti mēs esam?
- Kādas pils bijušajā pazemes cietumā, paskaidroja Georgs.
- Leģenda, vai atceries? Tieši tajā pilī.
- Tā ir kaut kāda fantastika. Kārpa nedaudz sagrīļojās, pieķērās pie Bastiana pleca un šķībi pasmaidīja. Es būtu bijis gatavs derēt, ka esmu miris, ja vien tik ellišķīgi nesāpētu galva. Visapkārt bija tik tumšs, vai saprotat? Visu laiku. Tumsa. Viņš nodrebinājās. Tad es nodomāju, ka esmu zaudējis redzi. Pēc veselas mūžības pēkšņi klāt bija Larss, un es raudāju aiz prieka. Un tad uzradās Sandra. Viņi abi mani mierināja, lai gan pašiem neklājās labi. Ja mēs nebūtu varējuši sarunāties…
Bastians uzmanīgi aptaustīja Kārpas pieri. Nē, drudža nebija.
- Pavisam traks izvērties tavs pirmais larps, vai ne? smaidīdams ieminējās Kārpa. Varu derēt, ka tu to biji iedomājies citādu.
- Visādā ziņā, atzina Bastians. Es biju rēķinājies, ka izdzīvošu.
-Ko?
Georgs pastūma Kārpu kāpņu virzienā tuvāk Doro. Par to mēs parunāsim vēlāk.
Visu šo laiku Ralfs un Nātans nebija pavadījuši bezdarbībā. Viņi bija atraduši Larsu, kurš bija pārsteidzoši labā formā. Viņš izskatījās arī tīrāks nekā Kārpa.
- Es arī saņēmu sitienu pa galvu it kā no nekurienes. Nezinu, kurš mani uz šejieni atvilka, man nav ne jausmas.
- Vai tu arī dzirdēji savādas balsis, par kādām stāsta Sandra? painteresējās Doro.
- Jā. Ik pa brīdim. Tās teica, ka mums te būs jāpaliek tikai tik ilgi, līdz ieradīsies īstais.
Skaidrs. Tas, kurš iedomīgs nes tēva vārda slavu.
Redzot, ka Georgs pēta viņu ar caururbjošu skatienu, Bastians, vēl pat nepaguvis īsti apzināties, ko dara, ar abām rokām trieca viņam krūtīs tik spēcīgi, ka tas sāpēs iekliedzās un nogāzās zemē. Pēc tam Bastians sajutās labāk. Nē, viņš nav bezpalīdzīgs un nebūs tik ilgi, kamēr saglabās veselo saprātu.
- Labāk liecies mierā. Irisa saņēma viņa roku. Man šķiet, ka kārtis tūlīt tiks samaisītas no jauna. Neiegūsti sev vairāk ienaidnieku, nekā vajadzīgs.
Kārpa, šķiet, nebija pamanījis konfliktu starp Georgu un Bastianu. Savādi, viņš sacīja. Es domāju: tas, ko stāsta Sandra un Larss. Es ne reizi nedzirdēju nekādas svešas balsis. Tikai trokšņus, kas atgādināja metālisku rīvēšanos. Šodien arī skaļu blīkšķi, it kā būtu apgāzies kaut kas smags. Un dažas reizes… viņš samiedza acis un apdomājās, … kaut kādu dūkoņu.
- Priecājies, noteica Sandra.
Viņas skatiens pārslīdēja uz Irisu un Bastianu, kuri stāvēja cieši viens otram līdzās, turklāt viņš bija aplicis roku meitenei ap pleciem. Sandra viegli pamāja ar galvu. Saprotu, viņa nomurmināja un taustīdamās devās kāpņu virzienā.
Bastians piespieda sev klāt Irisu kā talismanu. Kā tu domā? Vai tas bija Simons? Vai viņš te ieslodzīja šo trijotni? viņš jautāja, neatraujot lūpas no meitenes matiem, un sajuta, ka viņa paceļ uz augšu plecus.
- Kāpēc lai viņš to darītu? Es visu laiku prātoju par to. Ko viņš būtu cerējis ar to panākt? Irisa nopūtās. Vai zini, es tiešām gribētu šo tipu kaut kur ieraudzīt. Tad es zinātu, ka viņš ir te un visam pieliek savu roku. Meitene pacēla galvu un ieskatījās Bastianam tieši acīs. Bet ar mani vēl pilnīgi nekas nav atgadījies. Tieši tas mani mulsina.
āpas pakāpeniski dziestošajā gaismā viņi sāka kāpt atpakaļ uz kapenēm.
-Tikai neizbīstieties! Georgs brīdināja trīs izglābtos.
-Jūs vēl neesat redzējuši grāfu Falkenvartu apbedījumus.
- Tristrams jūs personiski apsveiks, murmināja Doro. Mēs esam viņa viesi, vai jūs to zināt?
Kārpa kāpa tieši pirms Bastiana. Varēja dzirdēt, kā viņš sāka skaļi kampt pēc gaisa, kad viņi nonāca kapenēs.
- Tas ir… ak manu dieniņ! Kaut kas neticams. Kas par asinspirti!
- Leģenda ir patiesa un lāsts arī, pavēstīja Ralfs.
- Nav nekādas jēgas tam pretoties. Vai redzi, cik daudzi toreiz tika nogalināti?
Kārpa neko neatbildēja. No visiem trim atrastajiem biedriem viņš bija vienīgais, kurš pārsteigts vēroja šo ainu; Sandra un Larss tikai uzmeta īsu skatienu mirušajiem, turpretī Kārpa gandrīz nespēja novērst no tiem acis.
- Ak Dievs, šim trūkst kājas… un tam tur puses galvaskausa. Šausmas! Kārpa apklusa un ar roku atbalstījās pret kapa plāksni.
Viņš atkal sakustējās tikai tad, kad ierunājās Doro. Viņa nometās ceļos Tristrama galvaskausa priekšā. Mēs pateicamies tev par to, ka esi mums atdevis mūsu draugus. Tagad parādi mums izeju no šejienes, atdod mūsu dzīvi! Lūdzu!