- Viņa runā galīgas muļķības, vai ne? Kārpa pielika rādītājpirkstu sev pie deniņiem un pagrozīja to. Bet vai nav vienalga te ir gaisma un pat uguns. Šteinhen!
Kārpa izsteidzās no kapličas un metās ap kaklu savam draugam, tad apsēdās viņam līdzās pie ugunskura, par kuru Šteinhens acīmredzot bija varonīgi rūpējies.
Otra priecīga atkalredzēšanās bija Sandrai un Līzbetai, kura, skrienot uz kapliču, gandrīz paklupa uz savas kleitas apmales. Tu vēl esi dzīva, es tā priecājos!
- Es arī, čukstēja Sandra. Vairs necerēju, ka izkļūšu no turienes.
- Kas notika? Līzbeta aizveda Sandru pie ugunskura. Tas bija Tristrams, vai ne? Viņš jūs… dabūja rokā. Sagūstīja. Līzbetas roka nemierīgi taustījās gar krūtīm.
- Muļķības! iesaucās Kārpa. Vienkārši kāds ar smagu priekšmetu iegāza mums pa pauri. Kāds sasodīts sūdabrālis, bet noteikti ne skelets.
- Csssst!
- Kāpēc tā, Doro? Tava saziņas partnera dzirdes kanāls taču jau sen ir sairis. To ir sagrauzuši tārpi, lai cik man būtu žēl. Pajautā Bastianam!
Gluži nevajadzīga replika. Bastians ierāvās masīvā mūra ēnā, jo visu klātesošo uzmanība atkal tika pievērsta viņam.
- Nu ko, ierunājās Georgs. Ir vēl kaut kas, ko jūs visi trīs nezināt. Lai gan mēs esam jūs atbrīvojuši no bedrēm, kurās bijāt ieslodzīti, diemžēl tas arī ir viss. Mēs cerējām, ka esam atraduši izeju, bet tas bija tikai jūsu cietums. Tas nozīmē, ka te ir galastacija. No šī pagraba mēs vairs netiksim ārā.
Kārpa samulsis papurināja galvu. Kā tā? Kaut kādā veidā taču jūs šeit iekļuvāt.
Runādami visi reizē un cits caur citu, viņi izstāstīja Kārpām par notikušo. Georgs vēlreiz nolasīja dzejoli, kuru Bastians bija atradis kapličā.
-Jūs esat brāļi? Vai tiešām? Kārpas acīs bija lasāms neviltots apmulsums.
-Jā, ir, drūmā balsī apstiprināja Doro. Tādējādi senais vēstījums iegūst jēgu. Tristrams grib atriebties, un Bastianam jāieņem Ludolfa vieta.
Bastians bija gaidījis, ka Sandru pārņems šausmas, taču tā nenotika. Meitene gandrīz nereaģēja uz dzirdēto, it kā tas viņu nemaz neinteresētu. Tikai, redzot, ka Pauls enerģiski papurina galvu, viņa darīja tāpat. Turpretī Larss, šķiet, neticēja Doro vārdu nopietnībai.
- Vismaz es viņu nenogalināšu, viņš noteica un saritinājās, it kā grasītos likties uz auss.
Nopietni sašutis bija tikai un vienīgi Kārpa. Vai jūs tiešām gribat upurēt cilvēku?
- Nē, mēs negribam. Mums tas ir jādara. Doro tagad izklausījās pēc pacietīgas skolotājas, kurai nākas klasei izskaidrot kādu problēmu divas vai pat trīs reizes. Vai arī jāsamierinās ar to, ka mēs visi te nomirsim. Redziet, ja upurēšana neko nedos un mēs tomēr neatradīsim izeju, Bastiana ciešanas būs izrādījušās visīsākās. To varētu uzskatīt pat par žēlsirdību.
- Tu taču to nedomā nopietni?
- Viņa domā gan, paskaidroja Šteinhens. Un gandrīz visi ir vienisprātis ar viņu.
Atkal neviens neprotestēja.
Pauls nopētīja katru no viņiem un tad iznāca vidū. Vai zināt ko? Man ir vienalga, ka jūs aiz bailēm taisāt biksēs. Par Bastiana nogalināšanu nevar būt ne runas. Es to nepieļaušu.
- Nelien, kur nevajag, tā vairs nav tava darīšana, nošņāca Doro. Tev bija iespēja, bet tu to neizmantoji. Vai atceries vēl, ko pats teici? Tu nestāvēšot mums ceļā, kad mēs darīsim to, ko uzskatīsim par nepieciešamu.
Viņa smagnēji apsēdās un atbalstīja galvu uz rokām. Manis pēc, mēs te varam arī nosprāgt, man ir vienalga. Mana dzīve šajā reizē nav tik piepildīta, lai es negribētu pāriet nākamajā inkarnācijā. Viņa pacēla galvu un uzsmaidīja Bastianam. Esmu jau samierinājusies ar to, ka šis lāsts mūs nogalinās. Jau tuvākajās dienās. Bet visiem pārējiem ir grūti to pieņemt. Paskaties uz Almu! Viņa nav gatava.
- Tu tam neticēsi, bet arī es ne, asā tonī atcirta Bastians.
Kārpa vairs nespēja beigt purināt galvu. Lāsts! Vai kādam nav
ienācis prātā, ka tam visam varbūt ir gluži banāls izskaidrojums? Ka mums uzbrukuši un mūs ieslodzījuši kaut kādi pretīgi nelieši? Ka viņiem varbūt sagādā prieku turēt mūs bailēs un šausmās?
- Tieši tā, un viņi uzbur tārpus mūsu ēdienam, čulgas uz Šteinhena rokām un nohipnotizē mūs, lai mēs brīvprātīgi nokāptu pazemes ejās, no kurienes vairs nav iespējams izbēgt. Doro skatiens
bija neparasti laipns. Tas viss tikai sagadīšanās? Tikai joks, ko izstrādājuši kaut kādi tālab šeit ieradušies tipi? Kurus mēs neesam pat redzējuši, kuri neatstāj nekādas pēdas?
Uz to Kārpām acīmredzot neienāca prātā neviena atbilde. Bet… iepriekšējā reizē mēs taču arī bijām te, un apkārtne jau tad bija tikpat nolādēta vai arī nenolādēta kā tagad. Nu labi, reizīti es izvēmos, bet pie tā pats biju vainīgs.
- Pagājušogad, Doro paliecās uz priekšu, starp spēlētājiem nebija brāļu. Mūsu rindās nebija neviena, ko Tristrams būtu varējis izmantot atriebībai.
Aizkustinošā žestā Līzbeta kā kautrīgs bērns skolā pacēla roku, precīzāk izsakoties, pirkstu. Es nupat iedomājos… mēs atkal esam pilnā sastāvā, vai esat pievērsuši tam uzmanību? Esam visus atraduši vai tā nav laba zīme? Viņa centās atrast pareizos vārdus.
- Tagad mēs esam jaunā situācijā, vai ne? Palīdzību meklēdama, viņa pavērās apkārt. Doro! Tu taču saki, ka liktenis reizēm izdara negaidītus pagriezienus. Varbūt tieši tas tagad ir noticis?
- Tas būtu jauki. Doro akurāti pielika dziestošajam ugunskuram malkas pagali. Taču es baidos, ka tā nav. Uzmanīgāk vērtējot faktus, jūs saprastu, kāpēc mēs esam atraduši Sandru, Kārpu un Larsu. Tristrams pats pavēstīja, ka viņi ir tikai sagrābti kā ķīlnieki. Bet tagad te ir tas, ko viņš gaidīja. Bastians. Tāpēc pārējie tika atbrīvoti. Tristrams sāk pildīt savus solījumus.
Doro sakrustoja pirkstus. Vai ievērojāt, cik varens viņš vēl ir, cik neizbēgami piepildās viņa griba? Kā jūs domājat: kas notiks, ja mēs pretosimies Tristrama gribai? Viņa lēnām pavērsa seju pret griestiem un sarauktām uzacīm pētīja mūra arkas. Vai jūs neticat, ka Tristrams var likt šīm velvēm sabrukt pār mums? Uz visiem laikiem aprakt zem pils drupām mūs visus, pats sevi un šo skumjo stāstu?
Muļķības, teica Kārpas sejas izteiksme, tomēr viņš klusēja.
- Bet tu taču vienmēr runā par zīmēm, nepadevās Līzbeta.
- Tai jābūt labai zīmei, ka mēs atkal atradām Sandru. Es biju pārliecināta, ka viņa ir mirusi. Abas meitenes uzsmaidīja viena otrai.
Viņu priekšā ugunskurā nosprakšķēja pagale, uzsviežot gaisā dzirksteles. Ikreiz, kad sarunas aprāvās, klātesošo uzmanība atkal tika pievērsta Bastianam, it kā tie gribētu pārliecināties, ka viņš vēl ir te.
- Varbūt mēs pat saņemsim kādu vēl labāku zīmi. Tas taču varētu būt iespējams. Kaut ko pilnīgi viennozīmīgu, cerību pilna piebilda Līzbeta.
- Tādā gadījumā pagaidīsim šādu zīmi, Pauls piekrita un, novilcis savu ādas vamzi, apsēdās pie ugunskura.
- Pagaidīsim, nopūtās Doro. It kā viss jau sen nebūtu skaidrs. Neko vairāk viņa neteica. Arī Pauls klusēja un, atbalstījis rokas uz ceļiem, aizvēra acis. Gandrīz visi tagad bija sasēdušies ap ugunskuru, cenšoties distancēties no Bastiana. Vienīgi Irisa, Šteinhens un Kārpa grupējās ap viņu kā aizsargmūris.
Sandra apsēdās pēdējā, izvēlējusies vietu līdzās Paulam, un uzlūkoja viņu, it kā gribētu uzdot kādu jautājumu, taču Paula acis vēl joprojām bija aizvērtas.
- Ralfs, nelietis tāds, man ir nospēris gandrīz visu ūdeni, pažēlojās Mona. Iedodiet kāds man mazliet no savējā. Es vai mirstu no slāpēm.