Neviens neatsaucās, tikai daži klātesošie it kā sargājot aptaustīja savus dzeramtraukus. Nātans pasniedza Monai savu ūdens maisu, kurā Pauls bija iepildījis dubļaino ūdeni, taču tajā tikpat kā vairs nebija šķidruma.
- Es to ilgi vairs neizturēšu, vaimanāja Mona. Viņa naidpilni blenza uz Ralfu, kurš izlikās, ka to nemana.
- Vai mēs nevaram vēl kaut ko savākt no peļķēm? jautāja Nātans.
Pauls noliedzoši papurināja galvu. Jūs varat mēģināt, bet jau iepriekšējā reizē tur vairs bija tikai dubļi.
Jo vairāk viņi runāja par slāpēm, jo izteiktāk Bastians sajuta savējās. Mutes gļotāda bija izžuvusi sausa un sāka kļūt nejutīga. Piesardzīgi, tā, lai citi neredzētu, viņš pārbaudīja sava ūdens maisa svaru. Gandrīz tukšs. Sasodīts! Drīz mēs sāksim laizīt mūri.
It kā dzirdējusi viņa domas, Līzbeta kaut ko īgni norūca un pagrieza galvu uz sāniem, uzlūkoja Bastianu un tad atkal nodūra skatienu. Satraukti kā cilvēks, kurš cenšas aizgaiņāt ļaunu sapni. Līzbetas acis bija atvērtas, bet it kā neko neredzošas. Kas viņai pēkšņi bija lēcies?
Bastiana plakstiņi noraustījās. Kaut kas viņu bija apžilbinājis uz īsu, cerību pilnu mirkli, kurā viņš nodomāja, ka pa kādu līdz šim neatklātu spraugu griestos ir iespīdējusi saule. Taču nē. Tur nebija ne saules staru, ne spraugas.
Ko mums tagad iesākt? Turpināt pārmeklēt ejas? Aizvākt gruvešu kaudzes, pakļaujot sevi pagraba daļu jauna, varbūt pat nāvējoša iebrukuma briesmām? Viņa skatiens apstājās pie nelielās malkas kaudzītes, kas atradās līdzās ugunskuram. Tik maz vairs atlicis.
Jā! Vēl viens gaismas impulss īss, spožs zibsnis. No kurienes tas šeit iekļuvis? Bastians samiegtām acīm meklēja gaismas avotu, taču tas jau atkal bija pazudis.
Viņš maigi noglāstīja Irisas roku. Mums būtu jāsalūko kurināmais, viņš čukstēja. Ja uguns izdzisīs… mēs te atradīsimies melnā caurumā, kas pilns ar dažādām lamatām un šķēršļiem. Tādā gadījumā mēs nekad neatradīsim izeju un pilnīgā tumsā mirsim no bada un slāpēm.
Viņa pamāja ar galvu. Paulam vajadzētu mūs sadalīt meklēšanas grupās. Kaut kur vēl noteikti var atrast ko noderīgu. Viņa drebinādamās piespiedās pie Bastiana pleca. Taču bez gaismas viņi tev neko nevar padarīt. Tumsā viņi tevi neatradīs.
- Pašlaik viņi liek mani mierā. Sandra, Larss un Kārpa ir devuši man laiku, kas mums jāizmanto… Viņš aprāvās. Ko Līzbeta tagad tur dara? Viņa vicina roku, it kā censtos aizgaiņāt uzmācīgas mušas.
Insekti būtu laba zīme, nodomāja Bastians. Pat ja tie būtu iekļuvuši caur nelielu atveri, to varētu paplašināt.
Kamēr Bastians centās saprast, ar ko nodarbojas Līzbeta, viņa pēkšņi sastinga.
- Ge… viņa izmocīja. Meitenes ķermenis kļuva stīvs, un viņa nogāzās zemē. No Līzbetas krūtīm izlauzās garš, mokpilns kliedziens.
Bastians pielēca kājās, taču Georgs jau bija klāt, notupās līdzās Līzbetai, zibens ātrumā novilka savu vamzi un rūpīgi noguldīja uz tā viņas galvu, pirms tam ar otru roku aizmēzis visus apkārt izmētātos akmeņus.
- Kas viņai kaiš? iespiedzās Alma. Ak Dievs! Tagad Tristrams pieprasa viņu kā savu pirmo upuri. Līzbeta mirst! Skatieties taču, viņas seja ir pavisam zila…
Atskanēja izbaiļu pilni kliedzieni. Doro nodevās jaunām burvestībām, Mona izplūda asarās, savukārt Ralfs un Nātans pienāca tuvāk un pavērtām mutēm blenza notiekošajā.
- Ejiet projām! viņiem uzkliedza Georgs. Līdzās viņam gulošā Līzbeta sāka nekontrolēti raustīties, sitās ar rokām ap sevi, no viņas mutes sāka tecēt siekalas, pēc tam parādījās putas.
Bastiana galvā pēkšņi viss salikās pa plauktiņiem. Tā bija viņa, kas kliedza aizpagājušajā naktī. Ilgi, žēlabaini, tieši kā tagad. Tad vēl zilie plankumi uz Līzbetas pieres, skrāpējumi, tas, ka viņa vienmēr pagrieza muguru ugunij, jo zināja liesmu plaiksnīšanās ietekmi uz savu organismu. Georga aizsargājošā izturēšanās… un tagad lēkme. Vispirms toniskā fāze, tagad kloniskā.
Epilepsija. Līzbeta bija epileptiķe.
Un Georgs visu darīja pareizi, viņš labi pārzināja šo slimību un precīzi zināja, kas jādara. Tomēr Bastians piegāja pie viņa, nometās ceļos līdzās Līzbetai un sāka skaitīt. Toniski kloniskai lēkmei nevajadzētu ilgt vairāk par piecām minūtēm, pēc tam var rasties smadzeņu bojājumi.
Un, ja tā būs ilgāka, ko tu tādā gadījumā iesāksi? Vai tev šeit ir pieejams diazepāms? Nē.
Bastians pārstāja skaitīt, novilka savu vamzi un aplika to ap Līzbetas galvu, lai tā arī visspēcīgāko konvulsiju brīžos nesaskartos ar akmens grīdu.
Krampju lēkme turpinājās. Līzbetas rokas bezmērķīgi mētājās pa gaisu, kājas spēra nekurienē.
- Kāpēc jūs neko neteicāt? Pat neieminējāties?
- Viņa to negribēja. Georgs maigi noglāstīja Līzbetas roku. Viņš meiteni nebija saķēris cieši, bet tikai maigi pieturēja, kad viņa
varēja sevi savainot. To zina tikai Sandra, no citiem viņa kaunējās. Un visu pēdējo gadu Līzbeta jutās labi.
Meitene vēlreiz saslējās un pēc tam nomierinājās. Bastians atviegloti nopūtās.
- Vai viņa lietoja medikamentus?
-Jā. Karbamazepīnu. Bet pēdējo dienu laikā viņai tas nebija pieejams, tas… kaut kur pazuda.
Protams. Medaljons, ko viņa tik izmisīgi meklēja. Tā bija viņas slepenā zāļu kārbiņa.
- Viņa jādabū ārā no šejienes, murmināja Georgs. Līzbetai jāsaņem nepieciešamie medikamenti, citādi viņas stāvoklis turpinās pasliktināties. Visa pēdējā gada laikā viņai bija tikai četras lēkmes, bet tagad tās uznāk katru dienu. Viņš bez mazākās nožēlas uzlūkoja Bastianu. Es darīšu visu iespējamo, lai viņai atkal klātos labi.
Tur nebija, ko piebilst. Bastians redzēja, ka Līzbeta atver acis. Meitenes tukšais skatiens pārslīdēja viņa sejai, tad pagraba velvēm, līdz beidzot apstājās pie Georga. Viņas lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.
- Viss ir labi, manu eņģelīt.
Līzbetas acu plakstiņi atkal aizvērās, un viņa apvēlās uz sāniem. Meitene elpoja mierīgi un vienmērīgi. Vispirms lēkme, pēc tam dziļš miegs, atcerējās Bastians. Galvas smadzenes patērē ļoti daudz enerģijas.
Viņš piecēlās kājās un notrausa putekļus no bikšu starām. Ātri aplaidis apkārt skatienu, viņš visu saprata. Larss bija atkāpies līdz sienai, it kā baidītos inficēties. Vairums pārējo, sakumpuši un šausmās sastinguši, sēdēja savās vietās.
Tieši tā mums vēl trūka.
- Gadījumā ja kāds ir kaut ko muļķīgu sadomājies, teica Bastians, Līzbeta nav ne apsēsta, ne nolādēta. Viņa cieš no slimības, kas, lai gan ir nepatīkama, tomēr nav bīstama dzīvībai.
Visu vēl joprojām izbiedētie skatieni pievērsās viņam.
- Tavā vietā es arī tā apgalvotu, kurnēja Ralfs. Bet kāda garantija, ka es nebūšu nākamais, kurš vārtīsies pa zemi un spļaus putas?
- Tu runā muļķības. Atgriežoties pie Irisas, Bastians pārkāpa pāri jaunām rūnām, kuras zemē bija ieskrāpējusi Doro. Othala, viņš atcerējās. Un tā, kas atgādināja dakšiņu. Irisa ieslēdza viņu savos apkampienos.
- Es neko nezināju. Par Līzbetas slimību. Ak Dievs, kāpēc viņa brauc uz spēlēm un uzņemas šādu risku?
- Viņai bija līdzi zāles. Un viņa izvairās no visa, kas plaiksnās un raustās. Vienmēr aizgriežas no uguns. Bet tagad… Bastians nepabeidza domu, jo sajuta mugurā pārējo skatienus. Drīz tas atsāksies. Viņš samiedza acis, lai varētu skaidrāk redzēt. Kapličā vēl atradās ieroči; kādu zobenu viņš varēja saskatīt no savas atrašanās vietas. To viņš pievāks sev.
- Bastianam taisnība. Doro balss pārtrauca Bastiana pārdomas, un viņš pārsteigts pagriezās.