- Paldies!
- Nav par ko. Līzbeta nav apsēsta, viņa slimo ar epilepsiju, un to var redzēt katrs, kuram ir acis pierē. Bet, atkal šis nožēlas pilnais skatiens, viņa lūdza kādu zīmi. Labu zīmi, vai atceries?
Ap Doro sēdošie labticīgi un bijīgi māja ar galvu.
- Visi dzirdēja Līzbetas lūgumu. Mēs esam saņēmuši atbildi. Man pašai tā šķiet šausmīga, daudz sliktāka, nekā gribētos atzīt. Viņas acīs tiešām kaut kas iemirdzējās, iespējams, asaras. Bet ir skaidrs, kas mums jāizdara. Un vēl pirms būs izdegusi pēdējā pagale. Man tiešām žēl.
Bastians juta Irisas roku savējā, aukstu un sasprindzinātu. Visi vēroja viņu. Tik ilgi, kamēr Bastians neatbildēja viņu skatieniem. Tiklīdz viņš to izdarīja, visi novērsās un sāka blenzt kur nu kurš: uz savām rokām, zemē, ugunī.
Bastianā kaut kas pārtrūka tas, kas visu laiku bija viņu turējis sasprindzinājumā. Tā nevarēja turpināties. Viņš vairs nespēja paciest šo gaidīšanu, kad kāds viņam uzbruks. Irisas roka vēl joprojām atradās viņējā. Bastians to vēlreiz saspieda, tad palaida vaļā un ieskrēja kapenēs. Tas nāca par labu, jo viņš uzreiz sajutās brīvāks.
Kauli, akmeņi, ieroči. Viņš pacēla zobenu. Tumšs, raupjš un plankumains metāls, taču asmens vēl joprojām bija pietiekami ass, lai ar to varētu nopietni ievainot pretinieku. Bastians ieņēma cīņas stāju, un gandrīz tajā pašā mirklī Pauls jau atradās līdzās viņam.
- Mēs to spēsim, viņš čukstēja. Paliec man aiz muguras!
Pārējie sakustējās un sadalījās mazākās grupās. Sākās sačukstēšanās. Nātana zobens vēl gulēja zemē turpat viņam līdzās, kur to pirms brīža bija nolicis. Tagad Nātans to atkal pacēla.
Pamazām Bastianam kļuva skaidrs, cik milzīgu kļūdu bija pieļāvis. Ja būtu izturējies mierīgi, diskusija, iespējams, būtu turpinājusies un varbūt pat attīstījusies pareizajā virzienā, kas neparedzētu zobenu izmantošanu. Tagad viņš pats bija izdarījis starta šāvienu nākamajam cēlienam, pirmais paņemot rokā ieroci.
Es esmu idiots.
Pie ieejas kapenēs parādījās Šteinhens un Kārpa abi neapbruņoti un ne pārāk stabili uz kājām, taču ar apņēmīgu izteiksmi sejā.
-Jūs nepieskarsieties Bastianam! triumfējoši iesaucās Pauls.
Viņu pretinieki apmainījās skatieniem. Nātans, Georgs, Larss un Ralfs. Doro skumīgi pamāja ar galvu un aizgriezās.
Nākamajā mirklī Ralfs metās virsū Irisai un nogāza viņu zemē. Viņš tai izrāva no jostas nazi un pielika to meitenei pie kakla.
Uz kādu sekundes daļu pasaule Bastiana acīs satumsa.
Irisa. Viņiem bija Irisa. Un tā bija viņa kļūda, viņa vaina. Vēl nemaz neapzinoties savu rīcību, Bastians jau metās uzbrukumā. Ar tādu niknumu, ka no tā gandrīz aizrāvās elpa, taču viņam bija zobens, un tūlīt viņš to ietrieks Ralfa ķermenī vienalga kurā vietā, galvenais, lai Ralfs būtu ievainots.
Viss, kas Bastianā mutuļoja, bailes, neziņa, naids pret šiem māņticīgajiem idiotiem izlauzās ārā skaļā kliedzienā, kas izskanēja kā zvēra rēciens. Ceļā stāvēja Kārpa. Viņš to pagrūda malā un metās virsū Ralfam, kurš ar savu smago, smirdīgo ķermeni spieda Irisu pie zemes. Aiz muguras kaut ko kliedza Pauls, brīdinoši iesaucās arī Irisa, izmisīgi cenzdamās atbrīvoties no Ralfa tvēriena, taču Bastians
nesaprata vai drīzāk nevēlējās saprast ne vārda. Tikai gribēja sist no visa spēka.
Viņi uzbruka no mugurpuses, kāds Bastianu sagrāba aiz pleciem un nogāza zemē, uzmetās ar ceļiem uz muguras un izspieda no plaušām visu gaisu. Kaut kur tālāk kliedza Pauls. Tas izklausījās pēc tuvcīņas. Kāds ar zābaku iespēra Bastianam pa roku vienreiz, otrreiz, līdz viņš palaida vaļā zobenu. Tie uzrāva viņu kājās.
- Man viņš ir rokā! iesaucās Georgs.
Pie viņiem piesteidzās Mona, noraisīja no kakla lakatu un sasēja ar to Bastianam rokas aiz muguras.
- Kaut kā stulbi sanāca, vai ne? noņirdza Ralfs. Viņš bija palaidis vaļā Irisu un tagad devās taisnā ceļā pie Bastiana. Viņa rokā pazibēja nazis.
- Nevelc garumā, dari to ātri! Bastians dzirdēja Georgu sakām. Irisa iekliedzās un metās pie Ralfa, taču viņu aizturēja Karīna.
Ralfs viņam tuvojās, iezibējās nazis. Bastians sajuta pēkšņas sāpes skaustā un plecos, asmens pazuda no redzeslauka, jo kāds sagrāba viņu aiz matiem un atgāza galvu atpakaļ.
Tagad Bastianu tiešām pārņēma bailes aukstas un spēcīgas, taču tās viņu sapurināja un vēlreiz piešķīra spēku. Viņš spēra un sita uz visām pusēm, aizstāvējās, cik vien spēja, taču tas nelīdzēja. Pievienojās vēl citas rokas, kas viņu sagrāba kā dzelzs spīlēs.
No kaut kurienes skanēja Paula, Šteinhena un Kārpas saucieni, bet Bastians nesaprata, ko viņi saka, viņš juta tikai asmeni pie sava kakla, aukstu un nepiekāpīgu. Sirds paniski dauzījās viņa krūtīs. Vēl tikai dažas sekundes, tūlīt viņš sajutīs sāpes, tad vēl būs ciņa par pēdējo elpas vilcienu, brīdis, kad viss izdzisīs, viss, kas viņš bija, ko domāja, ko mīlēja. Ak nē, lūdzu, nē, nē, nē!
- Bet man taču tas nav jādara, vai ne? atskanēja Ralfa nedrošā balss.
- Tā jau es zināju, nošņāca Georgs. Nātan?
- Man šķiet, ka es to nespēšu.
- Nu labi, tādā gadījumā turiet viņu cieši un dodiet man nazi! Vēl vienas rokas pieskārās Bastianam siltākas un miklākas nekā iepriekšējās.
Smagi, ātri soļi. Nākamajā mirklī pienāca Pauls. Viņa balss atskanēja pavisam tuvu.
- Pagaidi! Vai dzirdi, Georg? Nedari to!
- Nenāc man klāt, citādi es viņu noduršu! Tērauda asmens smaile atkal piespiedās pie Bastiana kakla, šoreiz vēl stingrāk nekā iepriekš. Viņš aizspieda acu plakstiņus, elpa kļuva svelpjoša, taču viņš vēl bija te, skābeklis vēl cirkulēja ķermenī, sirds sūknēja asinis kā negudra.
- Aizvāc nazi, lūdzu! Georg, paklausies, ko es tev teikšu! Es zinu, kas mums jādara, iesaucās Pauls. Viņš runāja ātri, satraukti, pat paniski. Georg, lūdzu! Tristrama vēstījums taču ir pie tevis. Viņa prasības.
- Protams.
- Kas tur bija teikts par nonāvēšanu?
Georga vietā ierunājās Doro. “Jums aiziet no šejienes ļauju, ja upurējat man vienu no tiem ar zobena cirtienu strauju vai lēnā nāvē zem akmeņiem.”
- Tieši tā. Paula balss viegli, tikko saklausāmi drebēja. Vai lēnā nāvē zem akmeņiem. Man šķiet, es zinu, ko Tristrams ar to domājis. Cietums, no kura mēs atbrīvojām Sandru, Larsu un Kārpu. Tas atrodas zem pils būvakmeņiem, un esmu pārliecināts, ka agrāk cilvēki tur tika iemesti un turēti, līdz tie nomira. Viņš dziļi ievilka elpu. Ja mēs tur ieslodzīsim Bastianu, būsim vārds vārdā sekojuši Tristrama norādījumiem. Un nevienam no mums nenāksies aptraipīt rokas ar asinīm.
Šis priekšlikums viņiem patika, Bastians to uzreiz sajuta. Georga roka, kas turēja viņu aiz matiem, palaida vaļīgāk tvērienu, taču nazis pie kakla vēl palika savā vietā.
- Bet ja tas nedarbosies? viņš dzirdēja Georgu jautājam.
- Mums te lejā būs ilgi jāgaida, līdz viņš nomirs. Pa to laiku arī pirmie no mums noteikti jau būs nobeigušies no slāpēm.
Pauls bija tik bāls kā vēl nekad. Pirms tam tu vienmēr varēsi paņemt savu nazi un nokāpt pazemes cietumā. Bet Tristrams pats mums piedāvā šo iespēju.
- Tas tiesa, apstiprināja Doro.
- Nu labi. Kāpsim lejā visi kopā. Georgs atvilka nazi no Bastiana kakla un tā vietā iespieda asmens smaili viņa skaustā, tādējādi pamudinādams doties uz priekšu. Nātan, Ralf, Lars, jūs nāksiet līdzi un palīdzēsiet man uzcelt režģi uz bedres.
Ceļš atkal veda cauri kapenēm. Pirms ieiešanas tajās Bastians ar acs kaktiņu redzēja, ka Pauls piesteidzas pie ugunskura, aizdedzina vienu no pēdējām lāpām un pieliek soli, lai panāktu pārējos. Viņam sekoja Irisa. Vēl pēdējais skatiens uz Šteinhenu, viņam līdzās stāvēja Kārpa; abi bāli, viņu lūpas kustējās, taču Bastians neko nedzirdēja. Pasaule bija sarāvusies tik maza, ka sastāvēja tikai no viņa paša, Georga un naža.