Un no apdrupušajām un stāvajām kāpnēm zem viņa kājām. Pilnīga tumsa, tad vāja gaisma no aizmugures. Paula lāpa, oranži atspulgi uz sienām.
Lēnām. Piesardzīgi. Nevienas straujas kustības. Galvenais nepaklupt, citādi nazis cauri ādai iedursies miesā starp kakla skriemeļiem. Vai varbūt pat vēl dziļāk.
Beidzot viņi bija nokāpuši lejā. Georgs nelaida viņu vaļā pat tad, kad aiz muguras sāka plosīties Irisa.
- Jūs esat cūkas, sūdabrāļi, nekas vairāk! Turklāt vēl stulbi, ja tiešām domājat, ka nelietības, ko šeit sastrādājat, var kādam palīdzēt. Laidiet Bastianu vaļā, nekavējoties!
Neviens nereaģēja. Bastiana redzeslaukā parādījās Ralfs, Larss un Nātans. Viņi devās pie bedres, kurā bija atradusies Sandra; tai līdzās zemē gulēja režģis. Irisa pienāca pie viņiem un sagrāba Larsu aiz rokas.
- Ei, tu! Mēs tevi izvilkām no tava cauruma, un tagad tu gribi tur iebāzt Bastianu? Man šķita, ka tu būsi mūsu pusē. Tu taču esi viens no Paula labākajiem draugiem.
Larsam vismaz izdevās savilkt samulsuma pilnu grimasi. Man ļoti žēl. Bet arī es taču gribu tikt projām no šejienes. Ja drīzumā
nedabūšu kaut ko ēdamu un dzeramu, es atstiepšu kājas. Un tad vēl tagad tā LIzbetas slimība… Viņš nodrebinājās. No tā visa man metas neomulīgi.
- Tas nav nekāds iemesls! Irisas balss skanēja lūdzoši. Viņa pavisam acīmredzami centās pārvilkt Larsu viņu pusē. Palīdzi mums, lūdzu! Bastians ir ievainots rokā, viņam nepieciešams ārsts. Viņš taču vienmēr palīdzēja, kad kāds no jums bija ievainots. Kā jūs tagad varat viņam kaut ko tādu nodarīt?
Ralfs rupji pārtrauca Irisu. Viņš sagrāba meiteni aiz pleciem un pasvieda malā. Tagad pietiek, mums vairs nav laika bezjēdzīgām diskusijām. Lars, palīdzi mums pacelt režģi! Viņi nostājās pa vietām.
Georgs stūma viņu bedres virzienā. Bastians instinktīvi pretojās, ar rokām atspiežoties pret uzbrucēju, kurš bezsirdīgi dzina viņu uz priekšu.
- Atbrīvojiet vismaz man rokas! Bastians iekliedzās, izbijies no perspektīvas uz galvas gāzties bedrē bez iespējas atbalstīties.
- Uzgaidiet! Paula pavēlošā balss. Sasodīts, es teicu, uzgaidiet! Viņš iespieda lāpu Irisai rokā, izspraucās līdz Bastianam un sāka darboties gar mezgliem, ar kuriem bija nostiprinātas saites ap viņa plaukstas locītavām. Es neatstāšu tevi te nomirt, vai dzirdi? viņš iečukstēja Bastianam ausī. Kad mēs izkļūsim no šī pagraba, es tūlīt atgriezīšos pēc tevis. Apsolu! Uzticies man!
Uzticies man tas viņu reiz jau bija novedis nelaimē, tomēr Bastians pamāja ar galvu. Cerību stariņš. Mazmazītiņš. Bet viņš vismaz varēja gaidīt uz kaut ko, kas nebija viņa nāve. Viņa rokas bija brīvas, bet tikai īsu brīdi, tad naža asmens atkal atradās pie viņa kakla; ar otru roku Georgs sagrāba Bastiana rokas tik cieši kā skrūvspīlēs.
- Pacenties, Paul, ar pūlēm izmocīja Bastians. Viņa balss skanēja kā sausas lapas vējā.
Pauls pakāpās malā, un viņa lāpas gaisma tagad krita uz Irisu, kas bija izlauzusies līdz bedrei. Pār viņas vaigiem ritēja asaras.
- Es ienīstu šo bandu, viņa nošņāca un piesardzīgi apskāva Bastianu, neizlaižot no acīm nazi pie viņa kakla. Tās nav beigas, vai dzirdi? Tu nemirsi. Es to nepieļaušu.
- Paldies. Viņa lūpas pārslīdēja pār meitenes pieri, sajuta ādas mitro sāļumu, atrada viņas muti. Viņa atbildēja Bastiana skūpstam maigi, izmisīgi, kaislīgi.
- Tagad pietiek! iesaucās Georgs. Viņš atrāva Bastianu no Irisas. Viņa ar neviltotu riebumu uzlūkoja Georgu.
- Ko tu teiktu, ja pārmaiņas pēc es tevi nedaudz nolādētu? Vai trauslo stādiņu Līzbetu?
Atbildi viņa nesaņēma.
Georgs piestūma Bastianu pie bedres un, kad izrādījās, ka viņš negrib lēkt tajā brīvprātīgi, piepalīdzēja ar kājas spērienu.
Kritiens tumsā. Smags un sāpīgs atsitiens, durstoša sāpe kreisās plaukstas locītavā, sitiens pa krūtīm, ribām. Bastians iekliedzās.
-Jūs, nelieši! Viņš vēl pārlauzīs sev sprandu! Bastian! Vai tev viss kārtībā?
Bastians nespēja paelpot, taču negribēja atstāt Irisu neziņā. Jā. Viss ir labi. Ne… uztraucies.
Viņa nometās ceļos pie bedres malas. Bastian?
-Jā?
- Es arī palikšu te. Divatā būs vieglāk.
- Nekādā gadījumā! Es to negribu!
- Tu nevari mani aizkavēt to darīt. Turklāt man tā ir daudz labāk. Es vairs nespēju ne sekundi ilgāk atrasties šo neliešu sabiedrībā.
Pēkšņi kļuva nedaudz gaišāk. Pie bedres malas ar lāpu rokā parādījās Pauls.
- Ņem līdzi Irisu! steidzīgi ierunājās Bastians. Lūdzu!
- Nē, es palikšu, es…
- Tu esi viena no gudrākajām šajā grupā, no pārējiem diezin vai kāds vispār ir pie pilna prāta. Jums jāturpina meklēt izeju, un tur tu viņiem esi vajadzīga. Bastians ar pūlēm piecēlās kājās, pastiepās un satvēra Irisas roku. Lūdzu! Un pēc tam atnāciet pēc manis.
- Paļaujies uz to! noteica Pauls. Iesim, Iris! Mēs nedrīkstam zaudēt laiku.
- Es atgriezīšos, es tev to apzvēru, viņa čukstēja. Tad atraisīja no jostas savu ūdens maisu. Ņem!
- Par to nevar būt ne runas.
- Ņem taču, muļķi! Tiklīdz mēs uzkāpsim augšā kapenēs, es iesperšu Georgam pa olām tā, ka šis vairs nezinās savu vārdu, un paņemšu viņa blašķi.
- Nē, lūdzu, paturi to!
Irisa vairs neturpināja diskutēt un iesvieda ūdens maisu bedrē.
- Es atgriezīšos. Es domāšu par tevi. Katru sekundi.
Bastians vēl turēja viņas roku, kad virs bedres tika uzbīdīts režģis. Irisa ne uz sekundi neizlaida viņu no acīm un smaidīja, taču lūpas drebēja.
Režģis iegūla savā vietā. Starp spraišļiem Bastians vēl pēdējo reizi vēroja Irisas izspūrušos matus un vēlējās kaut īsu brīdi no tuva attāluma redzēt viņas seju: katru atsevišķu tās detaļu, katru bronzas krāsas lāsumiņu meitenes acīs.
Gaismas avots attālinājās, ēnas un tumsa no jauna pārņēma valdījumā pazemes cietumu, kā tas bija jau simtiem gadu.
Viņš piespieda sev klāt Irisas ūdens maisu un centās dziestošajā pustumsā iegaumēt sava cietuma aprises. Kāpņu pusē Bastians dzirdēja aizgājēju soļus, Irisas lāstus, kurus tā veltīja Georgam un viņa līdzdalībniekiem, Ralfa nervozās atbildes un Paula centienus visus nomierināt.
Uz nenoteiktu laiku pēdējās cilvēciskās skaņas.
Bastians sarāvās čokurā un valstījās pa zemi kā ievainots dzīvnieks. Soļi uz kāpnēm bija izskanējuši.
Tumsa tagad bija absolūta. Tāpat kā klusums. Bastians ieklausījās katrā savā elpas vilcienā.
Viens.
Taču, pirms viss būs galā, viņš varēja rēķināties ar sabiedrību. Bailēm. Slāpēm. Sāpēm. Izsalkumu. Līdz tam viņš te būs viens pats. Viņš un aukstums, tumsa, tukšums.
.
iņš ar mani nerunā. Viņš atsakās to darīt.
Vai tad tu viņam neteici, ka…
Teicu gan.
• Tu tikai neraudi! Viss būs labi. Es tikšu ar visu galā.
- Bet man tevis ir tik ļoti žēl.
- Nevajag. Gan jau man kaut kas ienāks prātā.
- Nedari muļķības! Lūdzu!
- Protams, nedarīšu. Un tagad nedaudz paguli, sarunāts?