- Es nezinu, es…
- Tev jāatpūšas. Vai vēlies malku ūdens?
-Jā, es… paldies.
- Ar mani viņš runās. To es tev apsolu.
sakrustotām rokām un izplestām kājām Irisa izaicinoši skatījās uz viņas priekšā zemē gulošo galvaskausu. Nu, kur tagad ir tā izeīa? Tristram, tu vecais miroņgalva? Mēs nupat nometām tev priekšā mūsu draugu, tāpēc dari kaut ko, tu, pakaļa!
Viņa dzirdēja, ka kāds strauji ievelk elpu. Doro, protams.
- Nesanikno viņu, citādi viss būs bijis veltīgi, viņa lūdzošā balsī teica.
Irisa noturējās pretī kārdinājumam iespert pa galvaskausu un devās pie pārējiem, kuri bija sapulcējušies ap ugunskuru, kas jau bija sarucis līdz pusei no sava sākotnējā lieluma. Šteinhens tam piesvieda nelielas malkas porcijas, lai paildzinātu degšanu.
- Kādam vajadzētu doties pameklēt zarus. Pauls aicinoši uzlūkoja visus pēc kārtas. Neviens pat nepakustējās.
Skaidrs, nodomāja Irisa. Viņi gaida, ka notiks lielais brīnums tam taram! un klints atvērsies un ļaus viņiem kā nelielam stulbu aitu baram izmaršēt brīvībā.
- Es iešu, pieteicās Šteinhens.
- Nē, tev vēl jāatpūšas. Karīna piecēlās kājās. Es iešu. Irisa ar ļaunu prieku konstatēja, ka viņa izskatās diezgan nožēlojami. Neviens pat neierunājās, kā klājas Bastianam, kādā stāvoklī viņi bija to atstājuši. Gļēvuļi, visi!
- Tādā gadījumā es iešu tev līdzi, pieteicās Kārpa. Mums tikai vajag nedaudz gaismas.
Bija atlikušas vēl divas lāpas; viena no tām bija jau pa pusei izdegusi. Viņi to aizdedzināja un izgaismoja eju, kura veda uz halli ar noslēgto šahtu. Viņu ēnas uz sienām līdzinājās tumšiem milžiem, kas tos pavadīja ik uz soļa.
Kad viņi aizgāja, pie ugunskura iestājās klusums. Šteinhens, kura apaļīgajā sejā bija lasāmas neviltotas skumjas, ar mājienu
paaicināja pie sevis Irisu. Viņa apsēdās puisim līdzās, iekoda sev lūpā un pēdējiem spēkiem valdījās, lai neizplūstu asarās.
- Kā tu domā, kā viņam klājas? klusā balsī jautāja Šteinhens.
Jebkuram citam viņa būtu atcirtusi: Kas tas par muļķīgu jautājumu? Bet Šteinhens bija pa īstam norūpējies. Es nezinu, viņa atbildēja. Kad mēs devāmies projām, Bastians bija puslīdz normālā stāvoklī. Man nav ne jausmas, kas tur notiks pēc stundas vai divām. Šteinhens piekrītoši pamāja ar galvu.
-Ja izeja tiešām neatradīsies… Viņa redzēja, ka Šteinhenam ir grūti izdomāt šo domu līdz galam. Respektīvi, kad kļūs skaidrs, ka tikt ārā vairs nav iespējams, mēs Bastianu izvilksim no turienes. Lai būtu visi kopā. Tad.
Irisa pasmaidīja un pārvilka ar roku pār viņa matiem un bārdas rugājiem, kas šajās nedaudzajās dienās bija kļuvuši ievērojami garāki. Tad mēs jau sen kā sēdēsim tumsā un neviens vairs nespēs atrast ceļu pie viņa.
Šteinhena skatiens aizplīvurojās. Es nebiju domājis, ka kaut kas tāds varētu notikt. Nekad. Ak, Iris! Šteinhens saņēma meitenes roku, un dažas sekundes viņai šķita, ka puiša mīkstais, apaļīgais ķermenis izstaro mierinājumu, ko viņa nebija cerējusi saņemt.
- Mēs vēl nepadodamies, Irisa teica un tajā pašā mirklī satrūkās. Kaut kas bija noticis, jo atskanēja brīkšķis. Visi pielēca kājās, visi, izņemot Līzbetu, kura vēl joprojām gulēja.
- Ak Dievs, cerams, ka nav iebrukusi eja! iesaucās Mona. Ugunskura vājajā gaismā viņas blāvās acis izskatījās milzīgas.
- Diezin vai. Jūs taču kā nekā esat upurējuši Bastianu. Tagad visam jābūt labi, vai ne? Irisa nespēja atturēties no dzēlīgas piezīmes un apmierināta noraudzījās, kā Mona kaunīgi nokāra galvu un aizgriezās. Stulbā blondā govs.
- Karīn! Tas bija Pauls, kurš iesaucās, un arī viņa balsī varēja saklausīt patiesas bažas. Vai kaut kas ir noticis? Vai jums nepieciešama palīdzība?
Nekādas atbildes.
- Tavs Tristrams ir viens sasodīts melis. Irisa cieši uzlūkoja Doro. Nekas nevēršas uz labo pusi, vēl joprojām ir…
- Nāciet šurp! Ātrāk! Kārpas balss, kas atskanēja no attāluma, uztraukumā gandrīz aizrāvās. Mēs kaut ko atradām! Nāciet!
Doro metās uz priekšu tādā ātrumā, kādā Irisa viņu vēl nekad nebija redzējusi pārvietojamies. Doro izrāva no ugunskura degošu pagali un ieskrēja tajā pašā ejā, kurā bija nozuduši Kārpa un Karīna. Pie gruvešu kaudzes viņa apstājās un skatījās tai pāri. Mona un Ralfs nekavējoties pievienojās viņai, tāpat arī Nātans un Larss.
- Nepametiet mūs vienus! Neviens nepievērsa uzmanību Almas vaimanām, tikai Georgs ar riebuma izteiksmi sejā uzmeta viņai ātru skatienu.
- Turi muti, viņš nošņāca, turpinot sildoši rīvēt Līzbetas ķermeni.
- Nu jau pietiks, Georg! Ledainais tonis Paula balsī lika pārējiem apklust. Aizveries, citādi es par sevi neatbildu.
Georgs nicīgi iesmējās, bet nebilda vairs ne vārda.
Tad no tumsas aizelsies izsteidzās Kārpa. Tur tālāk zemē ir caurums. Zem kādas akmens plāksnes. Tur sākas tunelis, kas ved uz augšu, un, šķiet, tas nav aizgruvis.
Katrs gribēja pirmais pārrāpties pāri gruvešu kaudzei. Cits pēc cita viņi nozuda tumsā. Sajūsmas kliedzieni, atvieglota šņukstēšana un smiekli atvilināja šurp arī Irisu un Šteinhenu. Viņi ieradās tieši tajā brīdī, kad jaunatklātajā tunelī nokāpa Nātans.
- Slepena eja? Kā jūs to atradāt?
- Akmens plāksne bija vaļīga. Kārpa staroja pa visu seju.
- Karīna to pamanīja, kad uzkāpa tai virsū. Tad mēs ieraudzījām iedobumu dzelzs riņķim, ko laikam agrāk izmantoja tās pacelšanai. Ar stieņa palīdzību, vai saprotat? Viņš runāja tik ātri, ka gandrīz aizmirsa par nepieciešamību elpot. Taču mēs spējām to pabīdīt arī tāpat. Vismaz nedaudz. Tad kļuva skaidrs, ka apakšā kaut kas ir. Kārpa gaidpilni viņus uzlūkoja. Ko, vai jūs nemaz nepriecājaties? Mēs taču te izkļūsim ārā!
Grīdas plāksne. To neviens nebūtu iedomājies meklēt.
Ja es būtu mazliet māņticīga, man tagad vajadzētu skūpstīt rokas Doro. Sasodīta būšana. Kā var būt iespējama tāda sagadīšanās?
Sagadīšanās.
Jā, ar Simonu tam tiešām vairs nevarēja būt nekādas saistības. Irisa apsēdās un atbalstīja galvu rokās. Varbūt viņa to visu bija vienkārši sev iestāstījusi un Simons nemaz nebija te, bet gan pašlaik klīda pa kādas pilsētas gājēju zonām, meklējot viņu.
Pēc dažām minūtēm Nātans atgriezās. Tunelis ir nelīdzens, bet pietiekami augsts, lai pa to varētu iziet stāvus pilnā augumā, viņš pavēstīja. Un tur var sajust gaisa plūsmu, pavisam noteikti! Es pat dzirdēju koku lapotņu šalkoņu. Nātans jau grasījās pagriezties un doties tur iekšā, bet Pauls stingri satvēra viņu aiz rokas.
- Neviens neies vienatnē. Tev nāksies mums palīdzēt. Būs jānes Arno, un mums vajag vairāk gaismas, tāpēc sameklē zarus, no kuriem mēs varētu pagatavot vismaz kaut ko lāpām līdzīgu.
Vēl pirms neilga brīža visi bija iegrimuši apātijā un pesimismā, bet tagad ejas piepildīja Ralfa smiekli un Larss svilpoja pie sevis, pārbaudot Arno nestuvju stabilitāti.
Doro neteica neko. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa stāvēja pie ieejas jaunatklātajā slepenajā ejā un apmierināti smaidīja.
- Paldies Tristramam, viņa nočukstēja, pamanījusi sev līdzās Irisu. Viņš ir izpildījis vienošanos. Mēs esam atbrīvoti.
- Labi. Tādā gadījumā mēs tagad varam izcelt Bastianu no viņa bedres.
- Nē! Enerģiska galvas purināšana. Ja mēs to izdarīsim, Tristrams to pamanīs. Viņš jutīsies piekrāpts un atriebsies.
Visi, kurus šajā jautājumā uzrunāja Irisa, atbalstīja Doro viedokli. Pat Kārpa, kurš vēl joprojām laimīgi smaidīja par savu atklājumu. Vismaz Pauls un Šteinhens vēl bija saglabājuši veselo saprātu.