- Protams, mums viņš jāatbrīvo, bet es negribu pat domāt par to, kas tādā gadījumā te ies vajā, klusinātā balsī teica Pauls. Es to nokārtošu. Tiklīdz grupa būs drošībā, es kopā ar vienu vai diviem no jums došos atpakaļ.
- Tas taču būs daudz par vēlu! Labi, tādā gadījumā es viena pati viņu atbrīvošu.
- Tikai neaizmirsti, ka bez palīdzības tu nespēsi nocelt režģi.
Tur viņam bija taisnība. Sasodīts. Irisa vēlreiz lūgtin lūdzās visus
pēc kārtas, protams, izņemot Doro, jo tas būtu bezjēdzīgi. Gan Georgu, ar kuru viņa nekad vairs negribētu pārmīt ne vārda, gan Ralfu, kurš viņai bija piegrūdis nazi pie kakla. Tikpat labi viņa būtu varējusi mēģināt iekost granītā.
Nogaidījusi piemērotu bridi, viņa paaicināja malā Paulu. Mēs to izdarīsim tik drīz, cik vien iespējams, turklāt slepeni. Kad viņi vairs nebūs tik ļoti nobijušies. Iedomājies, ka vēl kaut kas notiek atpakaļceļā, un tas ir pilnīgi iespējams. Tad viņi atkal vainos Bastianu. Pauls uzmundrinoši pamāja Irisai ar galvu. Visiem būs labāk, ja mēs viņu atvedīsim vēlāk. Arī Bastianam pašam.
Kādā brīdī Irisa padevās. Es ienīstu domu, ka varētu tā vienkārši aiziet un atstāt Bastianu te, viņa teica Šteinhenam. Uzskati mani par jukušu, bet pamazām arī man sāk šķist, ka te kaut kas var viņam nodarīt kaut ko ļaunu. Vai arī kāds.
Tikmēr gatavošanās aiziešanai virzījās uz priekšu straujā tempā. Viņiem nebija tikpat kā nekādu nesamo, vienīgi slimais Arno uz nestuvēm. Līzbeta bija pamodusies un bija spējīga iet patstāvīgi. Viņa strupi atteicās no vienmēr pakalpot gatavā Georga palīdzības piedāvājuma. Kopš lēkmes viņa vēl nebija bildusi ne vārda un vairījās kādu uzlūkot.
Cits pēc cita viņi caur atveri grīdā nokāpa lejā. Irisa īsu bridi svārstījās, vai būtu vērts aizskriet atpakaļ uz kapenēm un paņemt arfu, taču nolēma to nedarīt. Bastians palika tur lejā, tāpēc arī arfai vajadzēja palikt tepat. Viņa tos abus kopā nogādās dienasgaismā. Pavisam drīz.
Viņa palīdzēja pārējiem nolaist Arno jaunatklātajā tunelī, un tas nebija nemaz tik vienkārši izdarāms. Nācās turēt slimnieku aiz rokām, kamēr Pauls no apakšas satvēra viņu ap gurniem. Sākumā Arno vēl kliedza, taču tad zaudēja samaņu sāpju vai drudža dēļ, to Irisa nemācēja pateikt.
Ja neņēma vērā Arno slikto veselības stāvokli, pārējie grupas dalībnieki, par spīti daudzajiem ievainojumiem, bija lieliskā noskaņojumā. Nātans visu laiku skraidīja pa eju uz priekšu un atpakaļ kā sunītis, kurš kāro tikt ārā, bet negrib to darīt bez sava saimnieka. Beidzot viņš kopā ar pārējiem pieķērās pie nestuvēm, bet Doro paņēma lāpu un devās uz priekšu. Alma atlaida no saites Roderiku, kurš aizšāvās uz priekšu garām visiem, lai ātrāk nokļūtu brīvībā.
Tas ir pārāk vienkārši, nodomāja Irisa. Vispirms mēs lienam vai no ādas ārā, tomēr neatrodam ne mazākās spraudziņas akmenī, bet pietiek iesēdināt Bastianu cietumā, un momentā kā uz burvja mājienu parādās perfekts un ērts bēgšanas ceļš. Trūkst vēl tikai eskalatora.
Nebija nekādas jēgas to apspriest ar citiem. Irisa zināja, ko viņai nāktos uzklausīt. Tagad viņi visi uzskatīja Doro par Kasandru un Delfu orākulu vienā personā. Lai jau! Irisu gan neviens nepārliecinās, ka par viņu izglābšanos ir atbildīgs kāds pirms septiņiem gadsimtiem atstumts un noslepkavots tips. Tāpat kā par iepriekš piedzīvotajām ķibelēm.
Ja mēs vispār izkļūsim ārā no šejienes un netiksim atkal apmānīti. Varētu taču būt, ka viņi tagad taisnā ceļā tuvojas savu piedzīvojumu kulminācijai. Varbūt tas būs jauns zemes nogruvums. Vai ar rokas granātu bruņojies Simons.
Taču viss norisinājās apbrīnojami gludi. Pēc kāda laika Irisa tiešām varēja sajust svaiga gaisa plūsmu.
Pārāk vienkārši.
Labi, bet viņa nekādā gadījumā negribēja izkļūt ārpusē kā viena no pirmajām un uzskriet virsū kaut kam asam, eksplozīvam vai kodīgam. Tad jau labāk, lai tā ir Doro. Irisa palēnināja soli, līdz izlīdzinājās ar Līzbetu, un pēc iespējas neuzkrītošāk uzmeta viņai vērtējošu skatienu. Tik skaista, tik pažēlojama. Kā tu jūties?
Vispirms Irisa nodomāja, ka Līzbeta nav dzirdējusi jautājumu, jo meitene turpināja stingi lūkoties taisni uz priekšu un viņas sejā nesakustējās ne vaibsts. Var iztikt, pēc brīža Līzbeta nočukstēja.
- Tu varēji mums visu izstāstīt. Slimība taču nav nekāds negods.
- Protams, nav, bet viņai tas tomēr ir nepatīkami, sarunā iejaucās Georgs.
- Tu, maita, labāk turi muti, nošņāca Irisa. Es nerunāju ar tevi, vai skaidrs?
Viņš sarāvās, un Irisa gaidīja, ka sekos asa reakcija, bet tās nebija. Georgs tikai papurināja galvu, palēnināja soli un pievienojās nestuvju nesējiem. Irisa redzēja, ka viņš nomainīja Nātanu.
-Ja es par to būtu jums pastāstījusi, LIzbeta atkal uzņēma aizsāktās sarunas pavedienu, tas visu mainītu. Nav taču nekāds noslēpums, kā tas notiek. Es tā priecājos, ka neviens no grupas dalībniekiem par to nezina. Izņemot Sandru, bet viņa mani pazīst jau ilgi. Līzbeta pagrieza galvu un ielūkojās Irisai tieši acīs. Tas bija krasā pretrunā ar viņas parasto izturēšanās veidu. Es nesu šo krustu jau kopš deviņu gadu vecuma. Skolā mani apsaukāja par spļaudīgo un raustīgo Līzbetu.
- Bērni reizēm ir īsti cūkas.
- Parasti viņi tādi arī paliek. Līzbeta saviebās. Vari iedomāties, cik daudz pielūdzēju skraidīja man pakaļ, zvērot uzticību un visas tās muļķības. Vairākos es pat iemīlējos un pateicu viņiem taisnību par sevi. Pēc tam daži pazuda uzreiz, bet pārējie to izdarīja pēc pirmās lēkmes, par kuras lieciniekiem bija kļuvuši.
Viņiem nācās mazliet pieliekties, jo tunelis bija kļuvis zemāks, tomēr izeja vairs nevarēja būt tālu. Bija dzirdama vēja šalkšana un putnu kliedzieni. Irisa vēl nekad nebija dzirdējusi kaut ko skaistāku.
- Es gribu, lai jūs to saprotat. Tieši tagad, pēc visa tā, kas ir noticis. Tu varbūt uzskati Georgu par nelieti, bet viņš ir vienīgais, kurš pie manis palicis. Viņam ir vienalga, cik šausmīgi es izskatos, kad tas notiek, turpināja Līzbeta. Lai ko ari tu domātu, Georgs ir normāls čalis.
-Ja vien nav pateicīgu un atkarīgu meiteņu cienītājs. Doma bija izteikta, pirms Irisa paguva iekost sev mēlē. Protams, var jau būt, ka es maldos, viņa steidzīgi piebilda. Georgs tiešām ārkārtīgi rūpējas par tevi. Taču citiem viņš no aizmugures uzbrūk ar nazi.
Uz to viņa nesaņēma nekādu atbildi un diez vai ari būtu tajā ieklausījusies, jo pēkšņi atskanēja prieka saucieni no viņu nelielās kolonnas priekšgala.
- Tur ir gaisma! Vai redzat?
- Dienasgaisma!
- Mēs to esam paveikuši!
- Paldies Dievam, es tā priecājos!
Irisa pastiepās, lai varētu labāk redzēt. Jā, viņiem bija taisnība; ar katru soli kļuva aizvien gaišāks.
Tālāk priekšā citi pielika soli un uzgrūdās Arno nestuvēm, cenšoties tikt tām garām.
- Mēs esam ārā!
- Paskat tik, kur mēs esam nonākuši!
- Nespēju tam noticēt.
Ziņkārības dzīta, ari Irisa izspraucās priekšā, kur bija sākusies drūzmēšanās. Izeja bija šaura šahta plecu augstumā un veda slīpi uz augšu. Ralfs jau bija iebāzis galvu ejā un tagad centās iemanevrēt arī pārējās sava ķermeņa daļas.
- Palīdziet man, pastumiet nedaudz!
Viņi uzgrūda Ralfu augšā, un viņš izrāpās no tuneļa. Irisa dzirdēja viņu uztraukti runājam, bet nesaprata, ko puisis saka. Kāds raudāja, bet izklausījās, ka aiz atvieglojuma.