Pēkšņi Irisa pati kļuva steidzīga, jo vairs nespēja izturēt šaurību, tumsu un zemes smaku. Viņa pastūma malā Karīnu, izspraucās priekšā, pievilkās pie atveres, kas bija viņu visu glābiņš, un līda uz vēdera augšup pa slīpumu, līdz beidzot varēja izbāzt galvu no zemes. Tad dziļi un skaļi ievilka elpu un pārsteigumā satrūkās.
Viņa atradās aptuveni metru dziļā četrstūrveida bedrē. Augšā bija pļava. Pāri iedobei šūpojās zāles stiebri.
Viņa izrāpās no bedres, piecēlās kājās un aplūkoja apkārtni, kas šķita vairāk nekā pazīstama.
Nometnes pļava. Visapkārt bija izmētātas grupas dalībnieku personiskās mantas. Priekšmeti atradās tieši tajās vietās, kur viņi bija
tos pametuši, glābjoties no negaisa. Viņi bija izkļuvuši ārā vienā no četriem kapiem.
No kapa caur kapu brīvībā. Irisa nodrebinājās. Viņa pagriezās un devās šķērsām pāri pļavai, tad sāka skriet. Viņai vajadzēja nokļūt pie strauta un padzerties tas bija pats svarīgākais. Pēc tam viņa uzreiz dosies atpakaļ pie Bastiana un izvedīs to no pazemes. Ilgāk gaidīt nebija nekādas vajadzības.
Ūdens. Irisa nometās ceļos un dzēra, līdz no aukstuma kuņģī viņai gandrīz kļuva nelabi. Netālu to pašu darīja Ralfs un Doro. Mona jau gulēja uz muguras līdzās strautam un smagi elpoja.
Irisa piecēlās kājās, taču, sajutusi galvā vieglu reiboni, apsēdās līdzās kādam kokam un atzvēlās pret tā stumbru. Tātad eksistē eja, kas savieno nometnes pļavu un pagrabu. Pa eju, kas beidzas tieši vienā no kapiem, var relatīvi ērti nokļūt no vienas vietas uz otru.
Ja zina, kā. Ja ne, tur apakšā cilvēks ir aprakts dzīvs.
Pusstundas laikā visi bija izkļuvuši brīvībā. Pat Šteinhens, kurš tikai ar pūlēm spēja izspraukties caur šauro tuneli un tāpēc bija pamatīgi nobrāzis ādu uz vēdera. Ārā bija izdabūts arī Arno, tiesa, tam bija nepieciešami pieci sāpīgi mēģinājumi.
Tomēr pirmītējā nelāgā sajūta saglabājās. Pārāk vienkārši.
Varēja būt vēla pēcpusdiena. Saule vairs neatradās visai augstu virs koku galotnēm. Ik pa brīdim garām aizslīdēja pa kādam gaisīgam mākonim, kuru izskats nekādā ziņā neliecināja par tuvojošos negaisu.
- Es un Ralfs, mēs nesīsim Arno, ierunājās Pauls. Vēlāk mūs nomainīs Nātans un Georgs. Larss visu laiku būs gatavībā palīdzēt, ja kāds no mums pagurs. Mums jādodas ceļā pēc iespējas ātrāk, lai līdz tumsai pagūtu nonākt bāzes nometnes teltī. Tur atrodas pārtikas krājumi, mobilie telefoni, kabatas lukturīši. Viss, kas mums nepieciešams.
- Šoreiz Tristrams ļaus mums aiziet, pavēstīja Doro. Esmu par to pārliecināta. Arno un Šteinhenam nav jābaidās, ka viņš tiem atkal varētu nodarīt pāri.
- Cik nomierinoši. Šteinhena balss bija sarkasma pilna.
Doro ignorēja šo iebildumu. Es pateicos visiem labajiem spēkiem, kuri ir stāvējuši mums klāt. Pateicos Tristramam, ka viņš ir turējis doto vārdu.
- O jā, Tristramam es esmu nenormāli pateicīga, šim vecajam kuces dēlam, nošņāca Irisa. Tātad kurš nāks man līdzi? Man ir vajadzīgi divi vai trīs cilvēki, lai varētu nobīdīt režģi no Bastiana pazemes cietuma un izcelt viņu no turienes. Mums jādodas ceļā nekavējoties.
- Es labprāt ietu jums līdzi, pieteicās Šteinhens. Bet baidos, ka nebūšu nekāds dižais palīgs.
- Neviens no jums nekur neies, nomāktā balsī teica Pauls.
- Tumsā jūs neatradīsiet ne kapenes, ne pazemes cietumu. Visas lāpas ir izdegušas. Vispirms mums jādabū kabatas lukturīši.
Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Viņam taisnība.
- Mēs vēl joprojām atrodamies uz Tristrama zemes, ierunājās Doro. Jūs nedrīkstat atbrīvot Bastianu. Padomājiet, vai tāpēc vien, ka izkļuvām no kapenēm, mēs tagad esam drošībā?
- Turi muti, Doro! viņai uzkliedza Irisa. Tu jau esi nodarījusi pietiekami lielu postu.
- Man šī diskusija ir jau līdz kaklam. Mums ātrāk jādabū projām no Tristrama zemes Doro un citi bailīgie. Pauls pielēca kājās. Pēc tam mēs tūlīt atvedīsim Bastianu. Es negribu likt viņam tupēt tajā caurumā ilgāk, nekā nepieciešams. Celies, Karin, tu iesi pirmā. Mēs dosimies pa īsāko ceļu. Skaties zem kājām, lai nepakluptu. Mums nebūs spēka nest vēl vienu ievainoto.
Cik Irisa atcerējās, ceļš uz šejieni nebija bijis no vieglajiem, un atmiņa viņu nepievīla. Viņi rāpās pāri akmeņiem, lauzās cauri brikšņiem un pārvarēja slidenas nogāzes. Jau pirms piecām dienām viņiem tas bija šķitis nogurdinoši, bet toreiz visiem bija pilni vēderi un labs garastāvoklis, turklāt nevajadzēja transportēt ievainoto. Tagad, pēc Irisas domām, tā bija īsta elle.
Tikai pilnībā remdējusi slāpes, Irisa beidzot sajuta, cik briesmīgi viņa ir izsalkusi. Un nokaitināta. Kad Sandra, kas gāja aiz muguras, paklupa un gandrīz viņu apgāza, Irisai nācās savaldīties, lai viņai neiespertu.
- Tu laikam ļoti lepojies ar to, ka esi pratusi ar meliem un viltu atmānīt Bastianu uz šejieni. Šos vārdus viņa bija turējusi uz mēles jau stundām ilgi. Tu man nekad neesi patikusi, lai gan līdz šim es vēl nemaz nezināju, kāda melīga govs tu esi.
- Turi muti! Sandra pielika soli, lai panāktu Irisu, bet aizķērās aiz kādas saknes un nokrita uz ceļiem. Manāmi saniknota, viņa piecēlās kājās. Tev tikai kremt, ka Bastians tevi nemaz neievēroja, kamēr vēl domāja, ka es par viņu interesējos. Kāda ir sajūta būt aizstājējas lomā?
Nesaprotamu iemeslu dēļ šie Sandras vārdi Irisu sāpīgi aizskāra. Viņa nebija aizstājēja, par to nebija nekādu šaubu. Tikpat kā nekādu.
- Tev taču nav ne jausmas. Pasaki man labāk, kāpēc tu to darīji. Joka pēc? Lai redzētu, vai tas izdosies?
Sandra neko neatbildēja, tikai skatījās uz priekšu. Uz turieni, kur stāvēja Pauls, kas patlaban nomainīja Larsu pie nestuvēm. Irisa redzēja viņas skatienu un saprata. Pauls.
-Jā, viņš izskatās labi, vai ne? Irisa nomurmināja.
- Viņš ir satriecošs, noteica Sandra vairāk sev pašai nekā Irisai. Bez viņa mēs nekad nebūtu izkļuvuši ārā no turienes, lai gan tagad visi ir pateicīgi Doro. Pauls parūpējās, lai neviens neietu bojā. Bez viņa pārējie būtu nodūruši Bastianu.
- Bez viņa Bastians vispār nebūtu nonācis šādā situācijā.
-Jā, un bez manis ari ne, to taču tu gribēji pateikt, vai ne? Bet Bastians to izturēs. Pauls izvilks viņu no tā cauruma, un ar to tas beigsies. Toties tagad viņš būs ieguvis brāļa uzticību.
Nebija nekādas jēgas turpināt šo sarunu. Viņiem bija jāpārvar neliels pakalns, un Irisa nolēma labāk pietaupīt enerģiju. Viņa palūkojās augšup uz milzīgo egļu galotnēm, kas stiepās pretī zilajām debesīm, un domāja par Bastianu, kurš vēl joprojām sēdēja tumsā. Viens pats. Izslāpis. Nezinot, kad atnāks palīdzība. Ja vispār atnāks. Viņš pat nezina, ka mēs esam atraduši izeju.
Visa viņas būtība lika griezties atpakaļ. Tagad, tūlīt.
Ja nu viņi atgriežas, bet ala izrādās iegruvusi? Vai ari Bastians ir nomiris aiz slāpēm? Nē, muļķības, tik ātri tas nenotiek. Turklāt viņu nepameta sajūta, ka laika nav daudz un Bastianam draud briesmas.
Kad apvidus atkal kļuva līdzenāks, Irisa pielika soli. Viņa pagāja garām Doro un Ralfam, Almai, kas gāja līdzās Arno nestuvēm, tāpat arī Paulam un Larsam. Tikai Karīnu viņa neapsteidza, bet sāka soļot tai līdzās aizelsusies un paciešot dūrēju sānos, taču Irisai tas bija vienalga. Jo ātrāk viņa gāja, jo labāk jutās.
Kad beidzot viņi nonāca pie mērķa, jau sāka krēslot. Lielā telts vēl atradās savā vietā, kaut gan izskatījās nedaudz noplukusi. Viens stienis bija nogāzies, jumts ieplīsis, vaļējās skrandas plivinājās vakara vējā.