Irisa iesteidzās iekšā. Lūk, viņas mugursoma, tur tālāk atradās Bastiana mantas. Viņa pārcilāja savas somas saturu. Atrada LED kabatas lukturīti, kura baterijas kalpo praktiski mūžīgi, un divas plastikāta pudeles ar ūdeni. No mobilā telefona šobrīd nebija pilnīgi nekādas jēgas. Divas kārbas ar kaltētas liellopu gaļas šķēlītēm, izkususi šokolādes tāfelīte, sakaltis maizes gabals, uz kura jau bija saskatāmas pirmās pelējuma pēdas.
Labi, mugursoma tiks ņemta līdzi ar visu tās saturu.
Irisa sāka pārmeklēt Bastiana mantas. Viņa acenes! Meitene iztina brilles no linu drānas gabaliņa, kurā tās bija ievīstītas, un tajā pašā mirklī iztēlē redzēja viņa seju tādu, kādu bija pirmoreiz iepazinusi. Paraugskolēna seju.
Irisa ielika brilles savā mugursomā. Viņas skatījumā tās arī bija vienīgā vērtīgā lieta Bastiana bagāžā.
Telts priekšā uz ceļiem tupēja Mona un Karīna. Abām rokā bija pa brūču dezinfekcijas līdzekļa pudelītei. Meiteņu uzmanība bija pievērsta galvenokārt Arno, bet aprūpēti tika arī Georga, Nātana un Paula ar zobenu nodarītie ievainojumi. Pauls tikai mazliet sarāvās, kad Karīna bagātīgi apzieda viņa krūtis ar jodu. Paņēmis mobilo telefonu, viņš bija pilnībā nodevies mēģinājumiem nodibināt sakarus.
- Dominik? Cik labi, ka tevi sazvanīju. Jā. Es zinu, mēs nebijām norunātajā vietā, bet tagad mēs tur esam. Vai tu vari ierasties? Viens no mums ir smagi ievainots, viņš jānogādā slimnīcā, tāpēc mums nepieciešams ātrās palīdzības auto, pat ja tas nespēj pārvarēt šo
apkārtni. Līdz vietai, kur beidzas nostiprināta ceļa seguma virskārta, tam taču vajadzētu varēt atbraukt. Ko? Nu labi, bet pasteidzies, lūdzu!
Pauls iebāza kabatā mobilo telefonu.
- Dominiks brauks ar džipu, tas prasīs aptuveni stundu, un tad viņam vēl kājām jātiek pāri zemes nogruvumam. Bet viņš ieradīsies kopā ar kādu savu darbabiedru un atvedīs kārtīgas nestuves.
Kāds izdalīja sausmaizītes, kas garšoja kā pape ar sezamu, tomēr tika apēstas visīsākajā laikā. Organizatori bija noglabājuši teltī konservu kārbas, un tās tagad tika atvērtas. Auksta gulašzupa, mednieku desiņas, pupiņu sautējums. Viņi rija visu, ko dabūja rokā.
- Mēs tagad dosimies atpakaļ, vai ne? Irisa pamāja ar galvu Paulam. Es jau paņēmu kabatas lukturīti un Bastiana brilles. Ja kādam paliek pāri maize vai kaut kas tamlīdzīgs, es labprāt to viņam aiznestu.
- Nē, teica Pauls. Iešu es, bet tu pielūko, ka kopā ar pārējiem tiec līdz tuvākajam ciemam.
- Ko? Nekādā gadījumā. Es viņam apsolīju, ka atgriezīšos.
Pauls pasmaidīja. Man šķiet, viņš priecāsies, ka tu esi drošībā.
Paliec kopā ar grupu. Es paņemšu līdzi Larsu un Karīnu, viņi abi ir izturīgi.
- Par to nevar būt ne runas. Irisa centās savaldīt dusmas. Pauls droši vien gribēja tikai labu, bet acīmredzot nesaprata, cik viņai tas ir svarīgi.
- Tagad klausies, ko es tev teikšu! Paula asais tonis lika Irisai satrūkties. Es no sirds priecājos, ka esmu jūs visus dzīvus atvedis līdz šejienei. Tu tagad nebāzīsi degunu manās darīšanās un neskriesi atpakaļ uz pagrabu tikai tāpēc, lai paturētu Bastianam rociņu. Es viņu atvedīšu, un līdz tam puisis kaut kā izturēs. Viņš nav ne slims, ne arī no cukura.
Pauls deva mājienu Georgam. Vai Pauls gribēja, lai tas viņu aizkavē?
Ar mani tas neies cauri. Zibens ātrumā Irisa uzmeta plecos mugursomu un neatskatoties metās skriet atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņi bija
atnākuši. Krūmājs bija daudzās vietās izlauzīts un nomīdīts, un tas palīdzēja viņai bez lielām problēmām atrast ceļu.
Pirmais pakalns. Pieveikts. Aizslēpties aiz resna egles stumbra un pamest atpakaļ ātru skatienu: neviena sekotāja. Viņa dziļi ievilka un izpūta elpu. Tālāk.
Viņai vajadzēja izdomāt, kā vienai pašai novilkt no bedres režģi. Atrast kādu stieni, kaut ko, kas būtu izmantojams kā svira. Lāpsta! Bija taču tā lāpsta, ar kuru Bastians bija izracis atejas bedri. Tai vēl vajadzēja atrasties kaut kur pļavā. Ja koka kāts bija pietiekami masīvs, ar tā palīdzību varbūt varētu izcelt režģi no savas vietas un atbrīvot Bastianu. Bez citu palīdzības. Un atstāt Paulu ar garu degunu.
Irisa skrēja tālāk un jutās viegli par spīti dūrējam sānos, kas jau lika sevi manīt. Pavisam nedaudz, un viņa būs klāt. Vēl pirms saule būs pilnībā norietējusi. Šis murgs bija beidzies. Viss būs labi.
lexorcarpi radialis. Flexor carpi ulnaris. Flexor digitorum superficialis. Palmaris longus. Pronator teres. Tas ir apakšdelma saliecējmuskuļu virspusējais slānis. Tagad izstiepējmuskuļi. Extensor carpi ulnaris. Extensor digitorum. Extensor digiti minimi.
Mazs malks no Irisas dzēriena pudeles. Ja vismaz nebūtu tāds klusums! Sandra bija stāstījusi par kādu balsi, un Bastians gandrīz vēlējās, lai ari viņš to saklausītu, dzirdētu kaut ko citu, ne tikai savu elpu un asins šalkoņu ausīs. Abductor pollicis longus…
Vai tur bija kāda skaņa?
Viņš aizturēja elpu. Nē. Nē, tur nekā nebija. Sākumā Bastians bija domājis, ka sadzirdēs, ko pārējie augšā dara. Taču tie bija maldi. Ne soļu, ne balsu. Ne gaismas.
Viņš kārtējo reizi atvēra acis, cik plati vien spēja, taču tumsa visapkārt bija necaurredzama. Viņš vismaz vēl spēja sataustīt. Sataustīt un saost.
Bastians labprāt būtu uzzinājis, cik laika ir pagājis. Tai vajadzētu būt lielai daļai no mūžības. Pārējiem noteikti jau sen ir beidzies kurināmais, un, kad viņi būs izdzēruši pēdējo ūdens lāsi, tie nokāps lejā pie Bastiana un atņems to, kas viņam vēl palicis.
Ja vien tumsā viņi to spēs.
Kling.
īss, ass troksnis pa labi no viņa. Bastians sastinga. Tāds, ko rada akmens, uzkrītot akmenim. Pirmā skaņa kopš ilga laika. Vai kāds nāk lejup pa kāpnēm?
Es nedzirdu soļus.
Bastians mēģināja koncentrēties. Ja pārējie vēl aizvien bija augšā, ko viņi tagad dara? Ko dara Irisa? Vai vēl kāds pie viņa nokāps, iekams viss būs beidzies?
Beidzies. Bastians atgūlās un saritinājās. Bija auksti, bet ne tik ļoti, lai nosaltu. Visticamāk, tas beigsies ar nāvi no slāpēm. Kad viņa un Irisas dzerammaisi būs iztukšoti, viņam vēl atliks
četras dienas. Ja nepaveiksies, piecas. Neizmērojamas, mokošas mūžības.
Bastians pataustīja sev apkārt. Sandrai bedrē bija bijusi krūka, viņš atcerējās. Taču netika piefiksējis, vai viņa to atstāja šeit vai paņēma līdzi augšā. Ja arī tajā būtu kaut nedaudz ūdens…
Bastiana roka taustījās pa zemi. Uzmanīgi, lai neapgāztu to, ko meklēja. Nē, krūkas nebija. Nekā, izņemot akmeņus un zemi. Un…
Viņa pirksti apņēma kaut ko apaļu, gludu… Kaut ko. Tas nebija akmens, drīzāk metāls. Un pie tā bija piestiprināta… ķēdīte.
Bastians aptaustīja atradumu, grozīja to plaukstās. Priekšmeta vienā pusē bija izcilnis, it kā maza metāla mēlīte. Viņš to piespieda un juta, ka kaut kas atlec vaļā. Tajā pašā brīdī Bastians saprata, ko bija atradis.
Līzbetas medaljons. Ar rādītājpirkstu viņš pārvilka pār tā saturu. Mazas ripiņas. Apaļas un plakanas.
Kā medaljons te nokļuvis?
Bastians to nespēja saprast. Varbūt tas, kurš bija te ieslodzījis Sandru, pirms tam šo lietiņu bija nozadzis Līzbetai un noslēpis šeit, kur to nevienam nevajadzēja atrast.
Vai ari medaljons ir bijis pie Sandras un viņa to te pazaudējusi. Tikai kā tad tā? Viņa pusi dienas palīdzēja Līzbetai rotaslietu meklēt, Sandra taču nebūtu klusējusi, ja būtu to atradusi. Katrā ziņā izrādījās, ka Sandra ir labāka mele, nekā Bastians bija domājis.
Līzbetas lēkmes laikā Bastians samiedza acis, pilnīgi koncentrējās Sandra sēdēja viņai pretī. Bija sev precīzi izvēlējusies vietu sēdēšanai. Viņa bija vienīgā, kura zināja par Līzbetas epilepsiju.