Vai Sandra izraisīja lēkmi? Pag, jā, tur bija gaismas uzplaiksnījumi, viņš pats tos bija pamanījis. Vai tos būtu izraisījusi Sandra? Ar nolūku? Bet kāpēc lai viņa tā darītu?
Cik muļķīgi! Viņš to droši vien nekad neuzzinās, un tas Bastianu savā ziņā nokaitināja visvairāk. Viņš nomirs, neuzzinājis, kas īstenībā bija noticis. Kurš slēpjas aiz visas tās draņķības, kas viņiem bija atgadījusies.
- Kāds, kurš labprāt sacer dzejoļus, Bastians pie sevis nomurmināja, pārsteigts par to, cik skaļi atskanēja viņa balss, lai gan bija runājis pavisam klusu. Kāds, kuram patīk spēlītes. Bet kāpēc?
Varbūt labāk samierināties ar pareģojumu un lāstu. Tas vismaz bija loģisks. Lauztas kājas un apdedzināta āda. Kapi, kas atveras, un cilvēki, kurus aprij zeme. Tā kā pašreiz mani.
Vai tur bija kāda skaņa? Dūkoņa. Tad atkal klusums.
Arī Kārpa bija par to stāstījis. Bet labāk lai dūc, nekā es dzirdu balsis.
Pēc brīža Bastians vairs nebija pārliecināts, vai tiešām bija kaut ko dzirdējis vai to tikai iedomājies. Tagad tam visam vairs nebija nekādas nozīmes.
Viņš domāja par mirušajiem kapenēs, kas atradās virs viņa, un sajuta savādu, gandrīz mierinošu vienotību ar tiem. Pliki kauli tas būs viss, kas no visiem beigās paliks pāri.
Kauli. Šis vārds Bastianu iekustināja. Iztēlē uzausa aina, kā Roderiks, lepni vicinādams asti, ieradās ar augšstilba kaulu mutē.
Es esmu idiots! Bastians ar dūri trieca pret sava cietuma klints sienu un no sāpēm dziļi ievilka elpu.
Kāpēc viņš par to nebija iedomājies jau agrāk?
Roderiks noteikti būs paviesojies kapenēs. Suņu paradīze pilna ar kauliem. Tas nozīmēja, ka suns bija tur ielīdis un no turienes arī izlīdis. Tas savukārt nozīmēja, ka izejai ir jābūt. Tik lielai, caur kuru tiek ārā suns. Tādējādi šahta, pa kuru viņi bija nokāpuši lejā, atkrita.
Es esmu tik stulbs, tik neiedomājami stulbs nejēga!
Bastians taustījās pēc kāda priekšmeta, kas noderētu klaudzināšanai, taču neatrada neko citu kā vien akmeni un sāka dauzīt pa sava pazemes cietuma sienām. Vienreiz, divreiz, trīsreiz. Pauze. Atkal trīs reizes. Klausīties.
Nekā.
Nolādēts, arī Sandru taču viņi bija izdzirdējuši pēc klaudzināšanas! Bastians nogūlās uz vēdera un, izstiepis rokas, meklēja pa zemi. Viņš atrada metāla trauku. Sandras krūka, beidzot!
Bastians atkal klaudzināja pret klinti, tagad skanēja daudz skaļāk. Vienreiz. Divreiz. Trīsreiz. Viņš gaidīja.
Nekā.
- Izeja ir! viņš iesaucās. Tai ir jābūt! Lieciet sunim to sameklēt!
Atbildes nebija.
Viņš ievilka gaisu. Kliedza no visa spēka. Izeja ir! Mums nav te jānomirst! Vai jūs mani tiešām nedzirdat?
Nāves klusums.
Tad balss, kas viņu izmēdija, pavisam tuvu. Ķērkstoša, stiepta.
- Vai jūs mani tiešām nedzirdat? Vai jūs mani tiešām nedzirdat?
Ķiķināšana.
- Tev diemžēl nav paveicies. Vienigais, kurš tevi dzird, esmu es.
Caur koku lapotni uz meža zemi krita oranža gaisma. Vairs nav tālu, Irisa sev sacīja. Līdz saulrietam viņa tiks līdz mērķim. Meitene kārtējo reizi apstājās un ieklausījās, vai Pauls un palīgspēki jau tuvojas. Katrā ziņā nekas nebija dzirdams.
Irisa atspiedās pret kādu koku un uz brīdi aizvēra acis. Ta nebija laba doma. Tūlīt viņa sajuta sāpošās kājas, katru muskuli tajās un nogurumu, kas nekavējoties izplatījās ķermenī. Jāiet uz priekšu tāds ir uzdevums. Gaidīt citus par to nevar būt ne runas. Bastianam nepieciešams ūdens un gaisma, un pirmām kārtām cerība.
Nākamais posms veda nedaudz kalnup, taču augi, kas šeit zaļoja starp kokiem, bija zemi. Par laimi. Viņai nevajadzēja pie katra soļa augstu celt kājas, kā brienot pa sniegu.
Tikusi pakalna virsotnē, Irisa atkal uz brīdi atvilka elpu. No šejienes jau gandrīz bija redzama pļava.
Vēja pūsma atvirzīja no pieres matus. Viņa pateicīgi pavērsa seju pretī vēsajai brīzei un sarāvās kā sitienu saņēmusi.
Smarža.
Holston tabaka, lētais draņķis ar pretīgo vaniļas aromātu. Kā atvērts pudiņa iesaiņojums.
Irisa instinktīvi pieliecās. Neatrasties šeit, būt neredzamai, caurspīdīgākai par gaisa dvesmu.
Kur viņš ir?
Aizturējusi elpu, Irisa lēnām iztaisnojās. Milimetru pēc milimetra. Lūkojās virzienā, no kurienes nāca smarža.
Oranžīgais saulriets bija perfekti nomaskējis viņa matus. Simons smēķēja, atspiedies pret koka stumbru, viņš stāvēja krietnu piecdesmit metru attālumā un bija pagriezis viņai muguru.
Viņš mani nav pamanījis.
Vajadzēja novērst skatienu no Simona, citādi viņš Irisu sajutīs un tad…
Viņa izdzirdēja, ka Simons kaut ko saka. Tikai tad Irisa pamanīja, ka viņš nav viens. Blakus Simonām gandrīz pilnīgā koka aizsegā stāvēja vēl kāds. Vīrietis, diezgan gara auguma.
Lai kas viņš arī būtu, šis vīrietis bija Irisas glābiņš, jo piesaistīja Simona uzmanību. Šo labvēlīgo izdevību vajadzēja izmantot. Irisa atmuguriski rāpās atpakaļ, nemitīgi uzmanīdamās, lai nesaceltu troksni, kas praktiski bija neiespējami. Tomēr viņa bija pietiekami klusa. Simons un svešinieks to nepamanīja.
Tur! Priekšā parādījās klintsbluķi. Irisa varēja rāpties no cita uz citu, vajadzības gadījumā pat lēkt, nesaceļot troksni.
Ašs skatiens atpakaļ. Nē. Neviens nesekoja. Labi! Tad tikai uz priekšu!
Aiz katra klintsbluķa viņa pieliecās. Simons jau sen vairs nebija saskatāms, un no tāda attāluma viņš Irisu ari vairs nedzirdētu, tomēr viņa neuzdrošinājās vienkārši skriet uz pļavu. Irisa pazina Simonu, viņš varēja būt visur, zibens ātrumā uzrasties un atkal nozust. Vēl aizvien viņai šķita, ka sajūt Simona tabakas smaržu, it kā tā būtu viņai pielipusi.
Irisa apstājās, pirms bija sasniegusi mežmalu, viņa mēģināja padomāt un aptvert notikušo. Tātad Simons tiešām ir šeit, iespējams, bijis te visu laiku. Tomēr ne reizi netika rādījies.
Kā tā? Vajadzēja taču būt kādai saistībai starp viņu un visiem tiem nelaimes gadījumiem; tikai kāda tā bija? Irisa to nespēja apjēgt.
Jauna doma pārvērta viņas kuņģa saturu svinā. Vai Simons zina, ka Bastians ir ieslodzīts pazemē? Iespējams, zina. Varēja pat gadīties, ka viņš ir tur bijis…
Vēl vismaz piecdesmit metru līdz pļavai, kurā bija iekārtota nometne. Satumsa, turklāt ātrāk, nekā Irisa bija gaidījusi.
Viņa pēdējo reizi paskatījās apkārt, tad ātri aizslīdēja gar meža malu. Vēja ātrumā pārlidoja pār pļavu un skrēja uz kapiem. Ielēca otrajā no kreisās puses.
Tur bija caurums. Eja.
Iepriekš Irisa bija nolēmusi visu laiku skaļi dziedāt jautras dziesmas, lai Bastians pēc iespējas drīzāk viņu sadzirdētu. Lai zinātu, ka Irisa ir ceļā pie viņa. Taču tagad to vairs neuzdrīkstējās.
Irisa ieslēdza kabatas lukturīti. Gaismas kūlis rādīja akmens sienas ar plaisām. Milzīgs simtkājis mēģināja paglābties no nepierastās gaismas. Irisa paspīdināja lejup tāpat kā pirms tam pamats bija gluds. Tomēr eja tagad bija nemīlīgāka nekā iepriekš lāpu gaismā. Aukstajā kabatas lukturīša apgaismojumā tā izskatījās kā nežēlīgs bezdibenis, kā rīkle, kas viņu aprīs.
Irisa turpināja iet. Tikai jānokļūst līdz Bastianam, tad viss būs labi. Tad viņa vairs nebūs viena. Drīz būs klāt Pauls kopā ar Karīnu un Larsu. Varbūt arī Kārpa nāks līdzi. Drīz vien viņi ieradīsies.
Gaismas stars drebelīgi dejoja pa sienām. Kad beidzot būs caurums uz eju, kura ved augšup? Tam vajadzētu būt kreisajā pusē aptuveni viņas plecu augstumā.