Jā, tumšs plankums, melnāks par visu pārējo apkārt. Tā bija sprauga. Irisa iespieda kabatas lukturīti starp zobiem un uzvilkās augšā. Tas bija grūti, un viņai nācās vairākas reizes atsperties no zemes, taču apziņa, ka pa mežu klaiņo Simons un noteikti, pavisam noteikti kaut kad šeit uzradīsies, dzina Irisu uz priekšu.
Tikusi augšā, viņa lukturīša gaismā izpētīja pagrabu. Centās orientēties. Te bija pirmā ugunskura paliekas, tur augšā šahta. Irisa paspīdināja augšup, aplūkoja akmeni, kas noslēdza izeju.
Uz priekšu veda eja, viņa skrēja pa to, pārrāpās pāri gruvešu kaudzei. Skatienam pavērās lielā pagraba telpa ar nišām. Ar kapenēm.
Vienai pašai stāvēt un nolūkoties tajā, kas bija saglabājies no kādreizējās asinspirts, bija nomācošāk, nekā Irisa bija gaidījusi. Bet, ja viņa gribēja nokļūt līdz Bastianam, nāksies vien šķērsot kapenes.
- Sveiks, Tristram, Irisa čukstus sacīja. Viņas pašas balss skaņa meiteni iedrošināja. Atvaino, ka jau atkal tevi traucēju. Tas vairs neatkārtosies, apsolu.
Pie vecās kapelas sienas bija pieslieta viņas arfas soma. Caur tās ādas apvalku Irisa sajuta rezonatora gludo koku. Viņa pakāra somu plecā. Vēl mazliet vairāk drošības.
Gaismas kūlis skāra mirušo kaulus. Vai tas džeks ar vienu kāju pirmīt negulēja citādā stāvoklī? Nē. Muļķības. Irisa vilcinājās.
Ko tad, ja viņa ieies pazemes cietumā un tur vairs neviena nebūs? Ja ar Bastianu kaut kas būs atgadījies? Ja lejā Irisu gaida jaunas šausmas?
Mierīgi. Mierīgi. Mierīgi. Viņa ar mēli saslapināja lūpas. Nekas nebūs tik briesmīgs kā filma, ko radījusi viņas fantāzija.
Irisa stingrāk satvēra kabatas lukturīti un apņēmīgi izgāja starp akmens zārkiem. Nekas nenotika, protams, ne, viņai nevajadzētu ietekmēties no tā, kas atrodas apkārt.
Kapakmens, kas bija noslēdzis pieeju vītņu kāpnēm, vēl aizvien stāvēja pastumts malā kāda laime! Neviens nebija papūlējies to novietot iepriekšējā vietā.
Irisa devās lejup, uzmanīgi kāpdama no pakāpiena uz pakāpienu. Oda pēc pelējuma un mitriem akmeņiem, pie sienām auga zaļganas sēnes.
Tikusi lejā, Irisa apstājās. Te valdīja baiss klusums. It kā viņa būtu pilnīgi viena.
- Bastian? Viņa čukstēja tik klusu, ka gandrīz nedzirdēja savu balsi.
Vēlreiz, šoreiz skaļāk. Bastian?
- Irisa?
Kabatas lukturīša gaismā atradusi aizrestoto caurumu, Irisa metās turp un paspīdināja lejup.
- Tev viss kārtībā, ja? Mēs tiešām atradām izeju, drīz arī tu tiksi no šejienes ārā, man žēl, ka tas vilkās tik ilgi, bet…
Bastians piecēlās, mazliet sašūpojās un atbalstījās pret sienu.
- Esi uzmanīga, viņš brīdināja Irisu. Te kāds ir. Bija te. Balss. Tev ir jāuzmanās.
- Es zinu.
Irisa izbāza caur restēm plaukstu, Bastians to satvēra, sakrustoja Irisas pirkstus ar savējiem, kas bija auksti kā ledus.
- Pārējie pašreiz ir bāzes nometnē, bet Pauls, Larss un Karina vēlreiz atgriezīsies, lai tevi no šejienes izpestītu. Es tikai atnācu pirmā.
- Tas nozīmē, ka tu šeit esi viena pati?
-Jā.
Bastians spēji palaida vaļā viņas plaukstu. Tad tūlīt laidies prom!
Irisa sarāvās, it kā Bastians viņai būtu iecirtis pļauku. Ko?
- Tev ir jāpazūd! Es taču teicu, ka kāds bija šeit, un es domāju, ka tas bija Simons. Es viņu neredzēju, bet viņš ar mani runāja. Tā, kā tu teici, lēnām, stiepdams vārdus, kā cilvēks, kas mostas no narkozes.
Jā, bet tas ir maldinoši. Irisa dziļi ieelpoja. Es zinu, ka Simons ir te. Es pirmīt gandrīz uzskrēju viņam virsū. Un viņš nav viens, tur ir vēl kāds.
-Kas?
- Nav ne jausmas. Nespēju saskatīt. Irisa nolika zemē arfas somu un blakus tai novietoja arī mugursomu. Es tev atnesu ūdeni.
Bastians paņēma pretī pudeli, taču Irisa redzēja, kā viņa skatiens vēro apkārtni vismaz kādu daļu no tās, ko viņš no savas pozīcijas varēja saskatīt.
- Ej prom! Tūlīt. Mums jānogaida, līdz ieradīsies pārējie. Viņš atskrūvēja pudeli, kāri dzēra, klepoja.
Irisa pamāja ar galvu. Bastianam bija taisnība, pilnīgi noteikti. Par spīti tam, viņa nebēgs, nekad vairs. Viņa to vienkārši vairs negribēja. Kad Irisa iedomājās par Simonu, viņa kļuva tik nikna, ka gandrīz vēlējās, lai viņš tagad būtu te un viņa varētu mesties Simonām virsū un saskrāpēt viņam seju.
Jā, bet tā ir tīrā teorija, vai ne? Tev taču pietiek paostīt viņa cigarešu smaržu, un tu jau gribi izvemties, paslēpties un izkaukties.
- Paskatīsimies, vai es to režģi nevaru dabūt nost arī viena pati. Sasodīts, viņa no pļavas nebija paķērusi līdzi lāpstu! Arī tas tikai Simona dēļ.
-Nē! Ej!
- Es būšu pavisam klusa, Irisa sacīja, bet nekādā gadījumā tevi vēlreiz neatstāšu šeit vienu pašu.
Ar abām rokām viņa satvēra ārējo metāla stieni un mēģināja režģi pacelt. Tas viņai pat izdevās, mazu gabaliņu, taču atvilkt to
nost nebija iespējams. Ja bedre nebūtu tik dziļa, Bastians no apakšas būtu varējis paspiest pretī, bet tagad viņš spēja aizsniegt režģa stieņus tikai ar pirkstu galiem.
Irisa mēģināja vēlreiz ar visu spēku.
- Es to nespēju.
- Tu teici, ka Pauls ir ceļā?
-Jā. Viņam drīz vajadzētu būt klāt.
- Vai tu tiešām negribi paslēpties drošākā vietā?
- Nē. Viņa izvilka no mugursomas čipsu paciņu un pasniedza to Bastianam. Viņš atplēsa iesaiņojumu un nepilnas minūtes laikā iztukšoja tā saturu. Kad Bastians bija ieturējies, Irisa nogūlās uz vēdera zemē un izstiepa roku. Viņš to satvēra.
- Izslēdz vismaz gaismu! Bastians palūdza. Un, ja parādīsies Simons, mēģini paslēpties. Momentā, labi? Neliekoties par mani ne zinis.
- Tas nebūs vienkārši, ja es neko neredzēšu. Viņa tomēr izslēdza kabatas lukturīti. Kļūt par pārāk viegli sasniedzamu mērķi tiešām nebija laba ideja.
- Nu, paraugskolēn! Irisa čukstēja un glāstīja Bastiana pirkstus. Nejauka situācija, vai ne?
- To tu pareizi esi sapratusi, mana feja.
Feja. Irisa tumsā pasmaidīja. Ilgi vairs nebūs jāgaida. Tik daudz taču mēs vēl izturēsim, vai ne?
- Katrā ziņā.
Viņi klusēja, sataustīja tikai viens otra ādu. Pamazām Irisa juta, ka visu ķermeni pārņem aukstums, kas nāca no zemes. Kur gan palicis Pauls?
Kad abu rokas bija kļuvušas gandrīz stīvas, viņi tās atlaida. Irisa dzirdēja, ka Bastians nopūšas un apsēžas.
- Starp citu, es kaut ko atradu, viņš ieminējās.
-Jā? Ko?
- Līzbetas medaljonu. Tajā atrodas viņas tabletes pret epilepsiju.
- Ak! Un medaljons bija te lejā, tavā bedrē?
Kaut kas nožvadzēja. Jā.
Irisa mēģināja sagremot šo informāciju, taču tas viņai neizdevās.
- Es to paņemšu un viņai atdošu. Paklau, Iris, Bastians sacīja.
- Kad tiksim no šejienes ārā, tad…
- Tad jau redzēs, Irisa viņu pārtrauca. Priekšlikums, ko viņš tai bija izteicis pēc kapeņu atklāšanas, Irisai vēl bija prātā. Katrs vārds. Viņa pati to nespēja aptvert, tomēr negribēja, lai Bastians teikto atkārtotu. Līdz brīdim, kad viņi patiešām būs izglābti.
Bastians klusēja; Irisa juta viņa apmulsumu.
- Es zinu, ko tu gribēji teikt, viņa paskaidroja. Bet man ir bail domāt par kaut ko skaistu, ja skaidri nezinu, ka viss beigsies labi.
- Viss kārtībā.
Pagāja vēl dažas minūtes. Irisa centās elpot klusu, mēģināja saklausīt skaņas no augšas, taču nekas nebija dzirdams. Soļi neatskanēja. Kur ir Pauls un pārējie?