Irisas iztēlē atausa kāda aina, kas viņai lika nodrebēt: Simons un viņa pavadonis no slēpņa metas virsū Paulam, Karinai un Larsam. Notriec viņus zemē. Vai vēl ļaunāk. Ak Dievs, man vajadzētu draugus brīdināt! Kaut kādā veidā.
Ko tad, ja viņi neatnāks? Ja šeit neuzradīsies neviens, izņemot Simonu? Bet, iespējams, viņš vairs nemaz sevi nepiepūlēs, bet sēdēs augšā pie kapa kā kaķis pie peļu alas un gaidīs, kad Irisa iznāks ārā.
Pēkšņi viņai sāka trūkt elpas.
- Kas tev ir?
- Nekas. Viss ir labi. Viņa nesatrauks Bastianu, noteikti ne. Bet viena pati viņa to neizdabūs ārā no bedres. Un nevar ari doties pēc palīdzības, neriskējot uzskriet virsū Simonām.
Ak, lūdzu, Paul, Karīna, neesiet savainoti! Pasteidzieties!
Kā gan Simons to uzzinājis? Ka beigās notvers viņu vienu un vēl vairāk nekā tikai to. Bedrē ieslodzīto Bastianu viņš izmantos, lai izdarītu spiedienu uz Irisu. Simons viņas sejā izlasīs, ka Bastians tai nav vienaldzīgs, un Irisa kā sunītis rātni tecēs Simona pavadā, ja viņš to pieprasīs. Irisa nezināja, kā viņam tas izdevies, bet Simons viņu bija pārspējis viltībā.
Tomēr… nē. Irisa juta, ka kaut kas te nav kārtībā. Pārāk rafinēti, pārāk labi izplānots. Tas Simonām nebija raksturīgi.
- Vai tu tur vēl esi? atskanēja noraizējusies Bastiana balss.
-Jā, protams! Starp citu es paķēru līdzi tavas brilles.
Viņš iesmējās. Paldies! Tad tumsa vismaz vairs nebūs tik neasa.
Irisa viņam caur režģa stieņiem sniedza brilles un juta, ka Bastians taustās pēc tām.
-Ja tā nebūtu absolūti vājprātīga ideja, viņa sacīja, es tagad izņemtu no somas arfu un uzspēlētu.
- Tu to nedarīsi!
- Nē, protams, ne. Bet muzicēšana man aizdzen bailes. Tā nedaudz atgādina lidošanu, pacel man i pāri visiem tiem mēsliem…
Viņa apklusa. Bija dzirdama skaņa, ne pārāk skala, bet skaidri saklausāma. Apvaldītas balsis, klusi smiekli.
Viņi nāk.
Bet kurš? Pauls? Vai tomēr Simons? Irisa, ilgi nedomādama, atmuguriski rāpoja prom no bedres, līdz atdūrās pret klints sienu, kurā atrada nišu un iespiedās tajā. Viņa dzirdēja Bastiana čukstus teikto brīdinājumu, taču vairs nepaspēja atbildēt.
Tagad tas notiks. Tā vai citādi. Viņa izvilka no jostas savu nazi.
istians tumsā veltīgi mēģināja saskatīt vai vismaz sajust Irisu. Cerams, viņa ir paslēpusies un spēs savaldīt nervus, ja tas tiešām būs Simons, kura soļi tuvojās pa vītņu kāpnēm.
Tādā gadījumā Bastians darīs visu iespējamo, lai viņa uzmanību vērstu uz sevi.
Soļi kļuva skaļāki, nācējiem nu jau vajadzēja būt gandrīz lejā. Kā bākas signāluguns telpā meklējoši sāka plaiksnīties sudrabots gaismas kūlis. Tad otrs.
- Bastian?
Viņš uzelpoja, gandrīz iešņukstējās no atvieglojuma. Paul! Mans Dievs, kā es priecājos!
Virs režģa vispirms parādījās Paula smaidošā seja, pēc tam viss Pauls. Kreisajā rokā viņš turēja lampu, labajā vienu no senajiem zobeniem, kas atradās kapenēs. Tūlīt tavas mokas beigsies. Neraizējies!
- Viss skaidrs, labi. Bet uzmanieties, te kaut kur ir tas Simons. Tips, kas seko Irisai, tu jau zini. Viņš bija te lejā, un Irisa viņu pirmīt redzējusi arī ārā.
- Tiešām? Kur ir Irisa?
Meitene vājā balsī atsaucās. Tepat otrā pusē.
- Ak tā. Labi. Mjā, tur vairs neko nevar darīt. Man būtu labāk paticis, ja tu būtu aizgājusi kopā ar pārējiem, bet… Pauls nepabeidza teikumu, tikai paraustīja plecus. Lars? Karīna? Paspīdiniet mazliet šeit, lai būtu gaišāks!
Abi parādījās Bastiana redzeslaukā; viņiem līdzi bija mugursomas, no tām tika izņemti kempinga lukturi un novietoti tā, ka ap Bastiana cietumu izplatījās vāja, silta gaisma.
Larss pamāja Bastianam ar roku. Vai tev viss kārtībā?
-Jā. Paldies, ka atnācāt!
- Kā gan citādi.
- Tad nezaudēsim laiku! Bastians dzirdēja Irisu iesaucamies. Viņa pienāca tuvāk, pārliecās pār režģi un uzmundrinoši pamāja.
- Izlaidīsim Bastianu! Četratā mēs to paveiksim pāris sekundēs.
Dīvainā kārtā neviens nepakustējās. Larss raudzījās uz vītņu kāpnēm un iesprauda rokas sānos, Pauls uzmanīgi nolika zemē seno zobenu, it kā gribētu to paturēt rokas stiepiena attālumā.
- Nu nāciet taču! Irisa sauca un raustīja režģi.
- Tūlīt. Pauls atkal uzsmaidīja Bastianam. Vairs ilgi nebūs jāgaida.
- Kas? Kas nebūs jāgaida?
Atbildes nebija.
Karīna sāka staigāt šurpu turpu. Ari viņai bija kabatas lukturītis, ko viņa ieslēdza un izslēdza. Ieslēdza un izslēdza.
- Vai varētu gadīties, ka mēs būtu izmainījušies? Larss jautāja.
- Iespējams. Pauls attālinājās vītņu kāpņu virzienā. To, ko viņš tur darīja, Bastians nevarēja saredzēt.
Viņš grib pārliecināties, ka Simons neglūn kaut kur tuvumā.
Tas izklausījās labi, bet neatbilda patiesībai. Kaut kas jauns bija jūtams Paula stājā. Kopš Bastians viņu pazina, Pauls vēl nekad nebija izskatījies tik nervozs. Ne tad, kad viņi bija meklējuši izeju, ne divkaujā par Bastiana dzīvību. Turpretim tagad viņš gandrīz trīcēja, cenšoties apvaldīt sasprindzinājumu.
- Iris! Bastians atkal sāka runāt čukstus, lai gan pats īsti nevarēja pateikt, kāpēc. Paspīdini man, lūdzu, gaismu!
Viņa izpildīja lūgumu. Neteikusi ne vārda. Meitenes acīs Bastians no jauna pamanīja bailes.
- Kas ar šiem noticis? viņa nomurmināja.
- Es arī nesaprotu. Re, kur krūka! Bastians paņēma tukšo trauku, kas, šķiet, bija darināts no alvas, apgrieza to otrādi un uzkāpa uz tā. Uz krūkas vietas pietika tikai vienai kājai, taču tik un tā viņš tagad atradās četrdesmit centimetrus augstāk un varēja mazliet labāk redzēt, kas notiek. Tur bija Pauls, viņš spīdināja gaismu augšup uz vītņu kāpnēm.
Ko viņš gaida?
- Paul! Bastians iesaucās. Vai tu man, lūdzu, reiz palīdzēsi? Sasodīts, es beidzot gribu tikt no šejienes ārā!
Atbildes nebija. Pauls pat nepagrieza galvu.
- Lūdzu, Irisa čukstēja. Viņa satvēra Karīnas roku. Lūdzu, palīdziet taču viņam! Kāpēc jūs neko nedarāt?
- Gan jau vēl paspēsim. Karīna pakāpās dažus soļus sāņus.
- Labāk ej tur dziļāk aizmugurē, viņa sacīja un pamāja Irisai. Kur nevar iespīdināt gaismu. Tā būs labāk.
Kaut kas te itin nemaz nebija kārtībā. Bastians ar abām rokām satvēra režģi un kratīja to no visa spēka, spieda to uz augšu, taču režģis nepadevās. Viņam nepietika spēka.
- Karīna! Pauls iesaucās, nepametis savu pozīciju. Pieskati, lūdzu, lai viņš sevi nesavaino! Paldies!
Karīna pamāja ar galvu un notupās blakus bedrei. Izbeidz, labi? Citādi man būs tev jāsit pa pirkstiem. Viņa iesmējās. Tev taču tas neizdosies. Vienkārši atslābinies!
Atslābināties? Saki, vai jūs esat galīgi nojūgušies? Tūlīt laidiet mani no šejienes laukā! Paul, tas nav smieklīgi! Lai nebūtu nekādu spēlīšu tu man to esi parādā!
- Tā tas varētu būt, Pauls novilka. Bet arī man kāds ir kaut ko parādā. Vai atceries, tu vakar teici, ka neaptverot notiekošā jēgu? Tūlīt tu to sapratīsi. Izbaudi! Viņš pakāpās dažus metrus atpakaļ un iztaisnoja muguru.
Tagad no augšas bija dzirdamas skaņas.
- Lars, tu paliec blakus man! Karīna, pieskati Bastianu!
Soļi kļuva skaļāki. Kāda īgna balss un vēl cita, kas atbildēja. Bastianam sirds gandrīz izlēca no krūtīm.
- Iris, viņš čukstēja, un skatiens aizslīdēja uz tumšo kaktu, kur meitene bija paslēpusies. Irisu sedza pilnīga tumsa, viņa neatbildēja. Labi, tas ir labi. Bastians ar plaukstām ieķērās režģa stieņos virs savas galvas un lūkojās pāri uz vītņu kāpnēm.