Vispirms parādījās tikai kājas. Pāris novalkātu džinsu ar plīsumiem virs ceļgaliem. Pēc tam zaļš, izbalojis džemperis, virs tā bāla seja, ko ieskāva spilgti sarkani mati. Cerams, Irisai neuzdos nervi.
- Ei, jūs, Simons laiski noteica. Te nu mēs būtu, ko? Es šo atvedu tieši tā, kā bija sarunāts. Tagad dodiet viņu šurp! Simona skatiens savādi kontrastēja ar palēnināto runas veidu; acis šaudījās no vienas vietas uz citu, no sejas uz seju.
- Tev būs jāpagaida, Pauls stingri teica. Nostājies tur aizmugurē un apklusti, ja?
Simons neapmierināts sašķobīja biezās lūpas, bet izpildīja pavēli. Tas ir pārsteidzoši, Bastians nodomāja, taču viņa uzmanību kā magnēts pievilka kaut kas cits kāds, kas kāpa pa kāpnēm lejā aiz Simona.
Tātad es tomēr nebiju pārklausījies.
Garās kājas bija ietērptas dārgās, tumšās biksēs, pēc mēra šūtais krekls bija mazliet par tālu izslīdējis no tām. Savilcis degunu, vīrietis lūkojās apkārt, it kā būtu ievests necilā hoteļa istabā.
- Tā. Kur tad viņš ir? Maksimilians Stefenbergs sakrustoja rokas uz krūtīm. Es vairs ilgāk nepiedalīšos šajā mērkaķu cirkā. Kur ir Bastians?
Režģa stieņi, ko Bastians bija aptvēris ar plaukstām, pēkšņi šķita karsti. Viņš saprata, ka ir jāatbild, bet to nespēja.
- Bastians ir šeit. Pauls ar aicinošu žestu norādīja uz caurumu zemē. Viņš ir pilnīgi neskarts.
Tēvs pienāca tuvāk, ar nevērīgu rokas kustību norādīja Karīnai, lai viņa iespīdina bedrē gaismu.
- Bastian! Apžēliņ! Izsaucienā bija saklausāms vairāk pārmetums nekā raizes. Vai tu jūties labi?
Es jūtos tik slikti kā vēl nekad. Jā, daudzmaz.
- Labi. Tēvs pamanīja no biksēm izspraukušos krekla stūri un aši to sakārtoja. Tu interesanti izskaties, viņš konstatēja. Tad tas tevi kavēja kopā ar mani doties uz Berlīni? Ietērpties smieklīgās lupatās un ļaut sevi nolaupīt? Tēvs saviebās. Esi tiešām pareizi izvēlējies kā jau parasti.
Pazūdi, tēvs! Rīkle Bastianam bija sausa no vārdiem, kurus viņš nespēja izdabūt pāri lūpām. Labāk te atstiept kājas nekā (aut tev man palīdzēt.
- Paskaidro vismaz, kā tu varēji nonākt šādā situācijā! Tēvs atkal sakrustoja rokas uz krūtīm. Nu tad kā?
- Vai tas tevi tiešām interesē? Bastians ienīda sevi par balss nervozo, ķērkstošo skaņu. Viņš noklepojās. Ko šie īsti sastāstīja, lai atvilinātu tevi šurp? Tiešām teica, ka ir mani nolaupījuši?
- Kaut ko tādā garā. Jā. Viņiem bija tava pase un mobilais, un daži tavi apģērba gabali. Vārdu sakot, es viņiem noticēju.
Cik praktiski, ka visas savas mantas saliku mugursomā! Pašapkalpošanās veikals izspiedējiem. Bastians apveltīja Paulu ar naidīgu skatienu.
- Tātad tēvišķas rūpes? Cerams, tu informēji arī policiju?
- Nē. Šo lietu es labāk kārtoju pats.
Skaidrs. Tātad aiz visa slēpjas kas vairāk nekā tikai vēlēšanās dabūt viņu sveiku un veselu ārā no šejienes. Netīros darbus tēvs nekad labprātīgi neveica savām rokām.
- Es liku paziņot tavam tēvam, ka policijas klātbūtne viņam pašam, iespējams, varētu būt nepatīkamāka nekā mums, Pauls izmeta.
Liku paziņot. Šis uzdevums droši vien bija dots Simonām, kurš tagad bija atkāpies pustumsā blakus vītņu kāpnēm.
- Policija beigās vienmēr nozīmē arī presi, Pauls turpināja,
- un esmu pārliecināts, ka profesors Stefenbergs negribētu izlasīt avīzē par mūsu tikšanos.
Trāpīts desmitniekā. Bastians labi varēja iedomāties turpinājumu. Vēlākais šajā brīdī tēvs varēja apsveikt sevi ar to, ka nevienu nebija informējis.
- Runāsim par lietu! Maksimilians Stefenbergs pagriezās pret Paulu un vispirms to nicinoši nopētīja no galvas līdz papēžiem. Nu tad kā? Ko jūs gribat par to, lai izlaistu viņu no turienes? Naudu par labu pēdējo maltīti? Jo tas, ka likšu jūs ietupināt, jums, cerams, ir skaidrs?
Pauls sarāvās. īsu brīdi viņu, šķiet, pārņēma nedrošība, viņš acīmredzot bija gaidījis kādu atzinības pazīmi sava tēva sejā. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika.
- Es tā neuzskatu, Pauls uzsvērti draudzīgi atbildēja. Tad, kad uzzināsi, ar ko tev ir darīšana, domāsi citādi.
- Es jūs palūgšu neuzrunāt mani ar “tu”!
Smaida atblāzma pārslīdēja pār Paula seju. Man ļoti žēl, bet citāda uzruna man šķistu nepiedienīga.
Nu Bastiana tēvs ieturēja pauzi. Ar piemiegtām acīm lūkojās savā sarunas partnerī un uzsvērti lēnām pagrieza galvu aizrestotās bedres virzienā. Bastian? Paskaidro man, lūdzu, kādas spēlītes te tiek spēlētas!
- Es pats uzņemšos paskaidrojumus, Pauls iebilda. Tas prasīs mazliet laika, tāpēc, lūdzu, atvaino, ka nevaru tev piedāvāt apsēsties, bet iekārtojums te ir nedaudz… spartisks.
Bastiana tēva sejā nepakustējās ne vaibsts. Galveno es varu izlobīt pats. Jūs nolaupījāt manu dēlu un tagad, domājams, vēlaties izpirkuma maksu.
- Paklau, būtu daudz labāk, ja tu ļautu man pateikt līdz galam, tad mēs varētu aiztaupīt visus šos pārpratumus. Pauls sakrustoja rokas līdzīgā nevērīgā pozā kā Bastiana tēvs. Mēs Bastianu nenolaupījām. Viņš te ir pilnīgi brīvprātīgi. Atbrauca ar vilcienu, pats samaksāja par biļeti, ne miņas no maisa uzvilkšanas galvā un iemešanas automašīnas bagāžniekā. Šajā bedrē viņš neiekāpa gluži bez pretošanās, piekrītu. Bet tas nebiju es, kas viņu tur iespundēja. Gluži pretēji. Vai ne, Bastian?
Ak tu draņķis! Nolādētais aprēķinātājs! Tu esi pēdīgais, Bastians čukstēja.
- Pie velna, ko nozīmē viss šis vājprāts? Bastiana tēva balss nodārdēja pazemē. Simons pakāpās soli ārā no kakta, bet Pauls ar žestu aizraidīja viņu atpakaļ. Ja jau jūs Bastianu neesat tur iespundējis, kas jums traucē viņu no turienes izlaist? Ar katru teikumu tēva balss kļuva skaļāka. Kāpēc jūs likāt man doties uz šiem džungļiem? Sarkanmatis teica, ka mans dēls esot nolaupītāju rokās. Kā tad ir?
Aizvien vēl draudzīgi smaidīdams, Pauls atglauda matus no pieres. Nu, tas, protams, ir interpretācijas jautājums. Taisnība ir tā, ka Bastianam būs grūti no šejienes izkļūt, ja tu… nesadarbosies.
- Ak tad draudi, ja? Bastiana tēvs savilka degunu tikai nebija skaidrs, vai šīs situācijas vai Simona aizdegtās cigaretes smakas dēļ.
- Nē. Darījums. Jeb precīzāk: vecu parādu nolīdzināšana.
- Pārāk daudz mafijas filmu esi saskatījies, puisīt.
Vārds “puisītis” uz brīdi sašķobīja Paula nesatricināmo fasādi, taču viņš momentā atkal sasparojās.
- Viss ir pavisam vienkārši. Es no tevis saņemu 155 143 eiro, un Bastians ir ārā no bedres. Klāt vēl nāk papildu izmaksas, bet par tām mēs varam aprunāties arī vēlāk.
Bastiana tēva mutes kaktiņi noraustījās. Cik interesanta summa! Jūs noteikti sapratīsiet, ka es labprāt uzzinātu, kā tā radusies.
- Pats par sevi saprotams, Pauls pamāja ar galvu. No nulltā līdz pieciem gadiem 508 eiro mēnesī. No sešiem līdz vienpadsmit gadiem 583 eiro, no divpadsmit līdz septiņpadsmit 682 eiro. Pēc tam par katru mēnesi 781 eiro. Viss precīzi saskan, vari pārrēķināt.
Bastiana tēva acis samiedzās šaurās spraudziņās. Un ko tas nozīmētu?
- Līdzekļi bērna uzturēšanai.
Pēc tam sekoja klusums. Pauls un viņa tēvs lūkojās viens uz otru, neviens no viņiem nenovērsa skatienu. Tad Pauls turpināja klusu, bet noteikti.
- Es domāju, ka tu tagad mēģināsi to apstrīdēt. Taču tādējādi mēs tikai izniekosim laiku. Esmu Milēnas Doringas dēls, un, lai gan neesi mani vēl nekad redzējis, tu zini, ka es eksistēju.