Bastiana tēvam acīmredzami bija nepieciešamas dažas sekundes, līdz viņš atguva runas spējas. Tur nu jūs kļūdāties. Es zinu, jūsu māte domā, ka esmu jūsu tēvs, taču es veicu testu vai jūs to zināt? Tas bija negatīvs.
- Domāja. Viņa ir mirusi, un arī to tu zini. Mēs runājām pa telefonu, vai atceries? īsu brīdi, bet es tomēr paspēju tevi informēt, pirms tu piedraudēji mani apsūdzēt par pretlikumīgu darbību. Paula sejas vaibsti brīdi atslāba, bet tad viņš atkal saņēmās. Piecpadsmit
gadu vecumā man šis jēdziens neko daudz neizteica, tomēr īsti labi tas neizklausījās.
Bastians neizlaida no acīm tēvu. Tumši dzeltenīgajā kempinga lukturu gaismā viņa seja izskatījās mierīga, taču viņš mirkšķināja biežāk nekā parasti. Vienu pret otru berzēja īkšķi un rādītājpirkstu, it kā pārbaudot auduma kvalitāti.
Tu zini, ka viņš saka taisnību. Bastianam sāpēja žoklis tik cieši viņš bija sakodis zobus.
Tēva balsī nebija sadzirdams nekas cits kā nožēla. Vai jūs esat par to pārliecināts? Kaut ko tādu es neatceros. Man loti žēl, ka esat zaudējis māti, tas jums noteikti bija smags laiks. Tomēr mans dēls jūs neesat.
Tu, pretīgais sūdabrāli, Bastians nodomāja.
Tēvs nu bija uzlicis savu uzticību izraisošo smaidiņu, kas viņam vienmēr bija gatavībā televīzijas intervijām. Uzmanīgs, laipns, bet glums kā slīpēts ledus.
- Taisnība, tests, Pauls atbildēja, un viņa balss skanēja asāk nekā iepriekš. Negatīvais tests. Jā, mana māte par to painteresējās, un, vai zini, ko viņa izdibināja? Eksperts bija viens no taviem studiju kolēģiem. Viņai nenoveicās, vai ne? Pauls piešķieba galvu. Es ierosinu vienkārši atkārtot testu. Tev taču noteikti nekas nebūtu pretī.
Tēvs tikko spēja valdīties, Bastians redzēja, cik spēka viņam prasa neizrādīt dusmas.
-Jūs taču nedomājat, ka es tiešām piekritīšu kaut kam tādam? Jūs tūlīt pavilksiet šo režģi sāņus un izlaidīsiet ārā manu īsto dēlu, tad sekas tiesas priekšā jums varbūt nebūs tik drastiskas.
Pauls nopūtās, bet ne mazākajā mērā neizskatījās satraukts.
- Sekas tiesas priekšā? Par ko tad tu mani varētu apsūdzēt?
- Par nolaupīšanu izspiešanas nolūkā, protams, un beidziet reiz lietot “tu”!
- Mjā, baidos gan, ka tas neies cauri. Pauls izpleta rokas nožēlas pilnā žestā. Redzi: es Bastianam neko neesmu nodarījis. Gluži pretēji aizstāvēju pret baru māņticīgu jaunu cilvēku, kuri viņu gribēja nogalināt.
- Tu viņu ieslodzīji tajā caurumā! Nu tēvam pašam paspruka “tu”. Viņš iekoda lūpā.
- Tu maldies. Arī to izdarīja citi. Viņi bija tik pārbijušies tev to vajadzēja redzēt. No neeksistējoša lāsta, viss bija tikai te! Pauls ar pirkstiem pabungoja sev pa pieri.
Brīdi Bastians domāja, ka ar viņa niknumu pietiks, lai viens pats spētu izgāzt režģi. Pauls ar viņiem bija manipulējis, ar visu grupu. Pakļāvis nāves briesmām, pieļāvis, ka viņi cits citam krīt virsū ar nažiem un zobeniem.
- Lāsts? Bastiana tēvs, saraucis degunu, jautāja. Tas taču ir smieklīgi.
- Kā to ņem. Eksistē ārkārtīgi interesants nostāsts par notikumiem, kas ļoti sen norisinājušies šajās drupās. Pauls izstaipījās.
- Es neticu nolādējumiem, pareģojumiem un tamlīdzīgām muļķībām, bet pirms diviem gadiem nejauši uzgāju ieeju šajās pagraba velvēs. Toreiz es gandrīz biju gatavs pārskatīt savus uzskatus. Viņš paspēra strauju soli uz Bastiana tēva pusi, kuram nācās savaldīties, lai nepakāptos atpakaļ. Es jutos tā, it kā tie būtu mani saukuši, šie vecie kauli. Sākumā es cerēju, ka te apakšā varētu būt paslēpti kādi dārgumi, kaut kas vērtīgs. Garām. Bet tad es mazliet papētīju un atradu teiksmu, kurā stāstīts par šo pili. Tas tiešām bija maģiski. Lasīt par to cilvēku likteni, kuru kaulus esi atradis.
- Klausieties, lieciet man mieru ar šo vājprātu! Noņemiet restes! Maksimiliana Stefenberga balss tonis nu bija tāds kā vīrietim, kurš radis, ka viņa pavēlēm klausa. Taču Pauls neļāvās samulsināties.
- Tas ir stāsts par diviem brāļiem, viņš turpināja. Bagāto un nabago. Nabagais savas nāves stundā nolād bagāto brāli un viņa zemi. Šo zemi. To, kurš tajā ienāks, skars lāsts, un viņš nespēs pamest šo mežu. Ar viņu notiks briesmīgas lietas, un, ļoti iespējams, viņš mirs. Ja vien nenogalinās bagāto brāli. Vai viņa aizstājēju. Pauls aplūkoja savu pirkstu nagus. Ja esi ieslodzīts kapenēs, kurās mudž no skeletiem, šādiem briesmu stāstiem var būt pārsteidzoši traumējoša ietekme.
Bastiana tēvs savilka uzacis. Tas nozīmē, ka jūs pārējiem iestāstījāt, ka viņiem Bastians jānogalina?
- Nē taču. Pilnīgi pietika paņemt viņu līdzi uz šejieni kopā ar pāris cilvēkiem, kuriem piemīt tik daudz fantāzijas, ka tā šad tad izspēlē ar viņiem kādu joku. Tādu viduslaikos ir papilnam. Un tad vēl atdzīvināt lāstu punktu pa punktam. Mazliet piepalīdzot, pareizos secinājumus viņi izdarīja paši.
Bastians vairs nespēja izturēt. Tu, pakaļa! viņš iebaurojās.
- Mēs visi varējām nosprāgt! Vai tu neredzēji, cik draņķīgi jutās Arno? Vai tas tev bija pilnīgi vienalga?
Skumjš skatiens. Protams, ne. Paklau, es Arno visu laiku stiepu caur mežu un rūpējos par viņu, cik vien labi bija iespējams. Bet tik īsi pirms mērķa padoties to es nespēju. Šīs spēles sagatavošanā es biju ielicis vesela gada darbu.
Bastians dusmās burtiski vārījās, un viņam bija bail, ka kuru katru brīdi viņa niknums izlauzīsies uz āru. Sagatavošanā, ja? Piemēram, sadzejoji mazus pantiņus un uzrakstīji tos uz koku mizu gabaliem?
Pauls papurināja galvu. Tas bija Larss. Viņš ir dzejnieks un labāk pieprot šo lietu. Visu ziemu mēs šos mizu gabalus noturējām zem sniega un dubļiem, lai tie izskatītos veci. Abi apstiprinoši pamāja ar galvu. Larsam es pilnībā uzticos mēs dzīvojām vienā audžuģimenē.
Bastians ar acs kaktiņu vēroja tēvu, taču viņš klusēja. Pa reizei pašūpoja galvu. Ja situācija nebūtu bijusi tik absurda, Bastians viņa lūpu kaktiņu raustīšanos būtu noturējis par smaidu.
- Un kā tad ar Šteinhena izsitumiem?
Paula acīs iezibējās lepnums. Mantegaca latvānis. Brīnišķīgs augs, labi padodas jebkurā augsnē un izaug ļoti augsts. Tas ir indīgs, izsauc spēcīgu ādas reakciju, it sevišķi saules gaismā. Es to tur iestādīju iepriekšējā larpā, un mīļā Karīna izveda grupu tieši caur manu dārziņu.
- Un Arno bedrē?
Paula seja pauda neviltotu nožēlu. Es negribēju, lai viņš tik smagi savainotos. Pietiktu ar izmežģītu potīti, ne ar ko nopietnāku
es arī netiku rēķinājies. Bet šo vietu neviens nedrīkstēja pamest, tu taču saproti? Pretējā gadījumā neviens nebūtu noticējis lāsta iedarbībai. Doro vairs nevienu nebūtu spējusi pārliecināt.
- Tātad ari Doro ar jums bija uz vienu roku?
Paula acis iepletās. Doro? Nekad dzīvē! Viņa tic lāstam ar katru savas sirds šūnu. Tikai tāpēc viņa varēja būt tik pārliecinoša. Ar Doro bija līdzīgi kā ar latvāni: pagājušajā gadā es iedēstīju šo teiksmu, un Doro parūpējās, lai tā brīnišķīgi uzziedētu.
- Tātad tas nozīmē, Bastiana tēva balss skanēja bīstami klusu,
- ka tu bariņam idiotu iestāstīji: viņiem jāmirst, ja tie nenogalinās Bastianu.
Pauls vilcinādamies pamāja ar galvu. Par tiem idiotiem es tā īsti neparakstītos, bet principā jā.
- Bet tu viņu aizstāvēji?
- Protams. Citādi lietas būtu izgājušas no kontroles. Pāris reižu daudz no tā netrūka.