Tieši tā. Bastians vairs nespēja novaldīties. Protams! Ja Georgs man būtu pārgriezis rīkli, tavs plāns būtu izgāzies, tu, maitasgabals!
Smaids Paula sejā nedaudz samazinājās. Tev ir taisnība, tā bija sasodīti kutelīga situācija. Tomēr es neticu, ka viņš to tiešām būtu izdarījis. Pauls pamāja Bastianam ar galvu. Bet es tevi saprotu, arī es biju pārbijies.
Pārbijies. Kad tikšu laukā no šī cauruma, es tev sadošu pa rīkli.
Bastians vēlreiz papurināja režģi virs savas galvas; viņš bija nokaitināts līdz baltkvēlei. Kāpēc viņa preteklis tēvs vismaz šoreiz neko nedarīja? Kāpēc nebija iebāzis kabatā ieroci vai vismaz šļirci ar iedarbīgu neirotoksinu, ar ko būtu varējis izsist Paulu no ierindas? Nē, viņš tikai stāvēja ar pārakmeņojušos izteiksmi sejā.
- Tātad tas nozīmē, ka tavām darbībām ir gana daudz liecinieku, bet neviens neteiks ne vārda, jo viņi patiesībā nemaz nezina, ko tu esi izdarījis, bet gan uzskata par vainīgiem paši sevi?
Paula vietā atbildēja Larss: Jūs pareizi uztvērāt. Vairumam dalībnieku būs reti netīra sirdsapziņa, un viņi noliegs, ka jebkad te ir bijuši.
Bastiana tēvs pamāja ar galvu. Tas nozīmē: ja es par tevi ziņošu, neviens pret tevi neizteiksies?
-Ja gadījumā tu gribētu par mani ziņot, ar rāmu smaidu uz lūpām sacīja Pauls, presei pāris nedēļu nebūtu problēmu piepildīt slejas. Lieliskas kapeņu fotogrāfijas un viss, kas saistīts ar teiksmu un lāstu. Manā interpretējumā. Un tad lai nekļūtu garlaicīgi es tiem, kuri piedāvās vairāk, atklāšu, kas ir mans tēvs. Pazīstamais ārsts, kas liek samainīt asins paraugus, lai ietaupītu naudu uz alimentiem. Kas savu dēlu un viņa slimo māti, kura ir bez darba, atstāj likteņa varā. Jā, es zinu, ko tu gribi teikt protams, tu to visu apstrīdēsi, bet kādu laiku par tevi interesēsies tāda veida prese, kas tev nepatīk. Un pavisam sliktā gaismā tu sevi nostādīsi, ja atteiksi veikt paternitātes testu, kuru es pieprasīšu. Tā rezultātu taču mēs abi zinām, vai ne?
Bastians vērīgi lūkojās uz tēvu un redzēja, kā noraustās viņa seja. Bastians gaidīja eksploziju, kam neizbēgami vajadzēja sekot.
Un tad tas notika, izlauzās uz āru. Tie bija smiekli. Tēvs smējās tā, kā Bastians viņu vēl nekad nebija redzējis smejamies, saliecās uz priekšu, atspieda rokas pret ceļiem, kampa gaisu.
- Tas, viņš elsdams sacīja, noteikti ir vairāk vērts nekā 150 000 eiro. Tas ir fantastiski! Es pats to nebūtu paveicis labāk. Bastiana tēvs noslaucīja no acīm asaras, pamazām atguva elpu. Tad devās pie Paula, kurš pirmo reizi izskatījās galīgi apstulbis, un apstājās tik tuvu viņa priekšā, ka starp abiem palika pavisam maza spraudziņa.
- Tu skaidri zini, ko gribi un kā to panāksi, vai ne? Tēvs smējās un pašūpoja galvu. Intelekts un nekaunība tu tālu tiksi. Bastian, vai dzirdēji? Te nu mums tomēr ir kāds, kurš apzinās savas iespējas un tās izmanto. Viņš ar rādītājpirkstu bakstīja Paulam pa krūtīm.
- Man ir absolūti vienalga, vai tu esi mans dēls vai neesi. Savā ziņā tu esi vairāk radniecisks man, nekā Bastians jebkad bijis. Ar nevērīgu kustību viņš norādīja uz režģi. Un tagad laid Bastianu ārā, vai arī es kļūšu nejauks.
Šoreiz Paula atbilde sekoja ar vilcināšanos. Skaidra lieta. Tiklīdz būs nokārtots darījums.
Bastiana tēvs vēl aizvien smaidīja, taču sejas izteiksme pauda modrību. Protams. Nu tad sarēķināsim!
Pauls no jostas somiņas izvilka papīra lapu. Te jau viss ir uzskaitīts. Papildus alimentiem vēl pa 15 000 eiro pienākas maniem palīgiem Larsam, Karīnai, Sandrai un Simonām.
Izdzirdējis savu vārdu, Simons pienāca tuvāk, un Bastians sev aiz muguras saklausīja klusu, šļūcošu kustību.
- Un tad vēl es tiešām investēju milzum daudz laika, lai sagatavotu šo… tikšanos, Pauls turpināja. Veselu gadu, kā jau minēju. Cilvēku meklēšana, dalībnieku izvēlēšanās, spēles vietas sagatavošana. Vien tikai klints novietošana tādā pozīcijā, lai Larss un Simons to varētu pārvelt pār ieeju pils pagrabā, mums prasīja trīs nedējas. Nemaz nerunājot par dārgajiem instrumentiem. Es to visu varēju ietaupīt, ja tu būtu bijis gatavs sarunai ar mani. Es domāju, 20 000 eiro būtu atbilstoša cena.
- Tas ir viss?
- Es gribu, lai tu atzītu paternitāti.
Smaids Maksimiliana Stefenberga sejā izdzisa. Ne tik ātri! Nauda ir viena lieta. Mans vārds pavisam cita.
risa mutē sajuta asinis. No kurienes tās? Viņa ar mēli pataustīja apakšlūpu, atrada sāpošo vietu. Laikam neapzināti būs iekodusi lūpā.
Tur priekšā, gaismā, sarunas bija apsīkušas, čabēja papīrs.
Vēl ciešāk nekā līdz šim Irisa piespiedās pie klints. Elpoja caur degunu, baidoties radīt troksni, kas viņu nodotu. Maksimilians Stefenbergs bija notupies zemē un izvilka no krekla krūšu kabatas sudraboti spīdošu pildspalvu.
Turpiniet taču runāt, sarunājieties! Trokšņojiet! Irisa elpoja seklāk. Aizvēra acis.
Klikt, atskanēja sīks troksnis. Klikt. Viņa palūkojās caur skropstām un uzdrošinājās uzmest īsu skatienu Simonām, kurš stāvēja pustumsā gabaliņu nostāk no pārējiem. Viņš iededza un izslēdza šķiltavas. Irisa redzēja, ka viņš kaut ko gaida ārēji pacietīgi, bet patiesībā līdz pēdējam sasprindzis. Asas līnijas ap biezajām lūpām, mēle, kas ik pa brīdim tās aplaizīja. Tās bija nepārprotamas pazīmes. Simonām šeit nepatika.
Irisa aši novērsa skatienu, pirms Simons viņu bija sajutis. Viņš to spēja, Irisa zināja.
Viņa ieraudzīja zobenu, Paula zobenu, kas gulēja, daļēji laternu gaismas apspīdēts, daļēji tumsā. Diemžēl pārāk tālu, lai varētu to aizsniegt, pirms zobenu būs paķēris Simons, pat ja viņa skrietu tik ātri kā vējš.
Klints sienas mazie, smailie asumi dūrās Irisai sānos. Bet ilgi vairs nebūs jāgaida. Tūlīt tas būs pārciests Bastiana tēvs bija parakstījis Paula sagatavotos dokumentus, un nu viņi trijatā ķērās pie restēm, lai noceltu tās no bedres.
- Vienu mirkli!
Irisas ķermenis tūlīt reaģēja uz Simona balsi, tā burtiski aizžņaudza viņai rīkli. Irisa tam pretojās, rīdama siekalas, juta, ka visa trīc.
- Kas ir? Pauls manāmi nepacietīgi jautāja.
Simons iznāca no pusēnas. Viņš bija aizdedzinājis jaunu cigareti, skatiens joprojām šaudījās pa pagrabu. Mūsu noruna.
- Tev vēl mazliet vajadzēs paciesties, Pauls atbildēja, ar abām rokām jau pieķēries pie režģa. Tiklīdz nauda kļūs pieejama, tu to dabūsi.
- Es nerunāju par naudu. Vai man vajadzēs atsvaidzināt tavu atmiņu? Kur viņa ir? Arī kādā no šiem caurumiem?
Viņa. Es. Mirkli Irisa bija gatava trakumā izlēkt no paslēptuves. Atbrīvoties, kā atbrīvojas cilvēks, kas karājas virs bezdibeņa, jo vairs nespēj izturēt sāpes rokās.
Viņa vēl ciešāk piespiedās pie klints sienas, ar vienu roku aizspieda muti. Redzēja, ka Bastians bailēs neapzināti sakustējās viņas virzienā.
Tad, it kā aptvēris, ka šādi Irisu gandrīz būtu nodevis, viņš uzkliedza pārējiem: Kas ir, jūs, sūdabrāļi? Vai beidzot izlaidīsiet mani no šī draņķa cauruma?
- Labi jau labi. Pauls ieņēma pozīciju pie režģa priekšējā kreisā stūra. Lars, vai pacelsi labo stūri? Karīna, ķeries klāt no pretējās puses! Perfekti.
Pauls. Nodevējs. Irisa lūkojās uz viņu, gribēja būt dusmīga, bet viņu pārņēma vienīgi skumjas. Pauls bija pievilinājis Simonu ar naudu. Un ar viņu. Irisas atmiņā neskaidri atausa atgadījums viduslaiku tirgū pirms mēneša viņai bija šķitis, ka ir pamanījusi Simonu, taču Pauls viņu nomierināja. Vai toreiz tika noslēgta vienošanās?
Irisa nenovērsa acis, kamēr Pauls katram ierādīja viņa vietu, pieliecās un satvēra režģa stieņus. Augšā un trīs soļus pa labi!