Metāliski nošķindot, režģis piezemējās blakus bedrei; Larss un Pauls izvilka Bastianu ārā.
Ticis brīvībā, viņš nekavējoties pagrūda Paulu. Tu, melīgais draņķi! Bastians nošņāca, neizlaižot no acīm Simonu, kurš savukārt, piešķiebis galvu, vēroja viņu un ar savu bālo mēli nolaizīja lūpas. Simons ilgi vairs nestāvēs mierā Irisa redzēja, ka viņš jau tagad tikko valdās, atkal atsācis šūpoties uz pēdu spilventiņiem. Nervozs. Gatavs lēcienam.
Un tūlīt ieņēma aizsardzības pozīciju, kad Bastians, visiem par pārsteigumu, iebļāvās: Ja domājat, ka šī vājprāta dēļ tiksiet cauri sveikā, jūs rūgti maldāties! Bastians dziļi ievilka elpu un enerģiski tuvojās tēvam. Un tu! Ļoti jauki, ka beidzot esi atradis dēlu, kādu vienmēr biji vēlējies. Apsveicu! Un man ir pilnīgi skaidrs, ka tu nedosies uz policiju tāpat kā Pauls nevērsīsies pie preses. Bet kur ir teikts, ka es rīt nesēdēšu tuvākajā policijas iecirknī un nelikšu visu šo ieprotokolēt? Man nav ko zaudēt, ne mazākajā mērā.
- Iespējams, tas varētu būt mans finansiālais atbalsts.
- Man nospļauties uz tavu naudu!
Bastiana tēvs lēnām un nopietni pamāja ar galvu. Protams, Bastian. Es jau sen esmu sapratis, ka tev mūsu labais vārds neko nenozīmē. Bet neaizmirsti, ka tev ir nepieciešami liecinieki. Diemžēl uzreiz man nenāk prātā neviens, kas būtu piemērots šim nolūkam.
Simons nogaidoši nolūkojās šajā scēnā un pirmo reizi bija pagriezis Irisai muguru. Viņa mazliet atslābinājās, uzdrīkstējās dziļāk ievilkt elpu un pieķēra sevi, iztēlojoties, kā viņa no aizmugures metas Simonām virsū un triec ar akmeni viņam pa galvu.
Bastians, aizvien vēl vārīdamies niknumā, tagad metās virsū Paulam un ar rādītājpirkstu iedūra viņam krūtīs. Tu! Uzklausi labu brāļa padomu: tev vajadzētu vēlreiz pārskatīt savas prasības. Mierīgi vari tās uzskrūvēt augstāk to drusciņu, ko tu labprāt iegūtu, papiņš bez problēmām atskaitīs no saviem ikdienas izdevumiem.
Pauls pakāpās soli atpakaļ. Ir jau labi, Bastian, es saprotu, ka esi uztraucies… Atkal iepriekšējais gādīgais čoms. Tik saprotošs.
Izskatījās, ka Bastians grib gāzt Paulam pa degunu, taču viņš tikai novicināja dūri un pievērsās Simonām.
Irisa saprata. Bastians tā rīkojās ne tikai tāpēc, lai atbrīvotos no dusmām, kas pa šo laiku bija uzkrājušās, bet arī tāpēc, lai klātesošo uzmanību novirzītu uz sevi. Pirmām kārtām Simona uzmanību. Viņš vēl aizvien stāvēja, piešķiebis galvu, un izskatījās mēreni ieinteresēts.
Irisa nodrebinājās. Nedari to, Bastian, neizprovocē viņu…
- Un tu! Kas tu vispār esi? Pazūdi, tev par šo visu nav nekādas daļas! Bastians draudīgi nostājās Simona priekšā, un Simona skatiens noslīdēja lejup, apstājās pie armijas zābakiem. Viņa pirksti kustējās, it kā katrs no tiem dzīvotu savu dzīvi, un gaisā veidoja neredzamu rakstu.
Ej projām no viņa, ej projām…
- Iesniegt ziņojumu par tevi man nu tiešām nav nekādu problēmu. Kā tevi sauc? Simons… un tālāk? Nu, atbildi taču, draņķi! Vai arī lasies projām, labi ātri, iekams neesmu izlēmis citādi! Bastians divus soļus ieskrējās un triecās pret Simonu ar plecu, kā uzlaužot durvis.
Simons tikpat kā nereaģēja, ļāva sevi notriekt no kājām un, neiekliedzies, kā ari neizdvesis nekādu citu skaņu, nostiepās gar zemi. Tad lēnām piecēlās un raudzījās tieši Irisas virzienā.
Vēlme lēkt kājās un mesties projām bija gandrīz nepārvarama, Irisa to apspieda nē, viņš mani neredz, noteikti ne -, gribēja aizvērt acis, taču tad pamanīja kaut ko Simona rokā. Tas spīdēja kāpēc pārējie to neredz, kāpēc Bastians to…
- Lasies projām tūlīt! viņš uzkliedza Simonām. Tas pacēla roku ar nazi, un tagad to ieraudzīja visi. Bastians divus soļus atkāpās, lai Simons viņu nevarētu aizsniegt.
Labi darīts. Irisa sataustīja savu pašas nazi. Tur tas bija vēss, gluds, ass. Tas gaidīja, kad to liks lietā.
astians uzmanīgi pavirzījās pa kreisi, un, kā bija cerējis, Simons sekoja kustībai. Par laimi. Dažas sekundes viņš bija skatījies tieši Irisas slēptuves virzienā, taču tagad visa viņa uzmanība atkal tika pievērsta Bastianam.
Es tevi sagriezīšu strēmelēs, Simons smaidot sacīja.
Ādas strēmelēs. Bet vispirms es gribu dabūt rokā viņu. Simons tuvojās Bastianam, viņaprāt, pārāk aši. Tad pārsteidzoši veikli pagriezās pret Paulu. Viena armijas zābakā ieautā kāja norībēja uz režģa, naža asmens izslējās gaisā. Tu dabūsi savu tēvu, es savu meiteni. Tāda bija noruna, viņš sacīja un rupji iesmējās. Nu tad kā?
Pauls savilka plecus un papurināja galvu.
- Tu man apsolīji Irisu! Simons ierēcās un metās Paulam virsū, paliekot tikai dažu centimetru attālumā no viņa, pavērsis naža galu pret Paula vēderu.
Bastians vēlējās, kaut arī viņam būtu bijis kāds ierocis, kaut kas, ar ko varētu Simonu ievainot, lai viņš, aizņemts ar savām sāpēm, vairs nespētu domāt par Irisu.
Lūdzu, esi mierīga, nekusties, lūdzu, viņš domās sirsnīgi lūdza Irisu.
- Es zinu, bet man ļoti žēl, Pauls sacīja, soli pa solim atkāpdamies no Simona. Muļķīgā kārtā kaut kas nogāja greizi. Irisa kopā ar pārējiem jau ir projām. Mēģināju viņu aizturēt, bet…
- Nemēģini man melot! Šoreiz nazis bija nomērķēts uz vietu, kur Pauls gatavojās spert soli, taču viņš, šķiet, bija ar to rēķinājies, jo palēca sāņus, un nu starp Paulu un uzbrucēju bija bedre.
- Paklau, Pauls, pacēlis rokas, sacīja. Es pats zinu, ka esmu ievārījis sūdus. Atvaino! Došu tev vairāk naudas, sarunāts? Divdesmit tūkstošus piecpadsmit tūkstošu vietā. Kā kompensāciju.
Simons papurināja galvu. Kā palēninātā filmā viņa sejā izpletās viltīgs smaids. Viņa nav projām. Es to zinu. Es varu viņu saost. Ar
izplestām nāsīm viņš ošņāja gaisu. Es vienmēr esmu to spējis. Varu saost arī melus. Tagad totāli smird pēc tiem. Ar nazi viņš norādīja uz Paulu. Turklāt es varu sadzirdēt, ko Irisa domā. Gribat zināt, ko viņa domā? “Simon, ved mani projām no tiem stulbajiem cūkām!” lūk, ko viņa domā. Simons ieķiķinājās, taču spēji aprāvās. Es neļaušu sevi piečakarēt, viņš čukstēja. Nazis spīdēja kabatas lukturīša gaismā. Karīna gaismekli bija pavērsusi pret Simonu, it kā tādējādi spētu viņu noturēt pa gabalu.
Kāds nostājās Bastianam blakus. Viņa tēvs. Vai zināt ko? Galvenā ārsta tonis. Man šķiet, ka es šo meiteni pirmīt ārā redzēju. Pie strauta. Ja skuķis būtu šeit, mēs viņu jau sen būtu pamanījuši.
Vai tas iedarbojās? Simons satraukti blisināja acis. Bastiana tēvs mainīja taktiku, kļuva draudzīgi koleģiāls.
- Ko jūs teiktu par to, ja mēs kopā aizietu apskatīties? Uzskatu, ka ir pienācis laiks atstāt šo nepiedienīgo caurumu. Ja jūs domājat, ka kaut ko saožat, tas ir pilnīgi saprotami, taču tas droši vien būs Bastians un ari atvainojiet, lūdzu, kā jūs sauc? Tieši tā, arī Larsam būtu nepieciešama duša. Mums vajadzētu iet.
- Irisa tātad ir projām? Viltīgs skatiens uz Paulu.
-Jā. Diemžēl.
-Ja jau tā… Simons pieliecās un no vietas, uz kuru pašreiz nekrita gaisma, izvilka arfas somu, … tad šo viņa laikam būs aizmirsusi. Tā viņai vairs nav vajadzīga.
Viņš pacēla somu gaisā. Ļāva tai krist. Caur pagraba velvēm izskanēja mežonīgs akords.
Bastians iekliedzies metās uz priekšu, cerot šādi apslāpēt Irisas iešņukstēšanos. Vai traks esi? Neaiztiec Irisas mantas! Viņš paķēra somu, iespieda to rokās Karīnai un tajā pašā mirklī aptvēra, ka rīkojies idiotiski, muļķīgi, instinktīvi.