Simons bija klāt ātrāk, nekā Bastians bija uzskatījis par iespējamu. Spēriens pa labās kājas ceļgala bedrīti, kāja saļodzījās, un Bastians kā miltu maiss nostiepās gar zemi. Vēdera tukšumā pēkšņi bija Simona ceļgals, viņš ar visu svaru uzgūlās virsū Bastianam.
- Vai varētu būt, ka tev Irisa patīk? Simons neskatījās viņam sejā, bet sarauktu pieri lūkojās uz nazi, ko turēja rokā, it kā tas spētu sniegt atbildi. Vai viņa tev neteica, ka ir aizņemta? Kabatas lukturīša gaisma krita uz naža asmeni. Tev nav noveicies. Es jau to nojautu, bet Pauls noliedza viņš nepārtraukti melo, šis draņķa Pauls. Simons grozīja naža asmeni Bastianam gar seju un smaidīja, redzot, kā tas met gaismas plankumus uz sienām. Viņš atkal piešķieba galvu.
Bastians gandrīz nespēja paelpot. Katrs elpas vilciens sagādāja sāpes. Rīkojieties taču, dariet kaut ko…
Caur šalkoņu galvā Bastians dzirdēja pārējo biedru balsis. Pamanīja, ka Pauls un Larss vienlaikus metas virsū Simonām.
Nenovērtēt Simonu izrādījās kļūda. Simons nebija lēns un arī nebija novērsis uzmanību. Viņš norāva brilles Bastianam no sejas, zibens ātrumā pavērsa naža asmeni pret viņa kreiso aci, roka sastinga tās priekšā tuvu, pavisam tuvu.
- Actiņas, actiņas, divas cūkas actiņas uz neīsto līgavu lūkojas, bet tūlīt vienas nebūs, Simons dziedāja. Speriet vēl soli tuvāk, un cūciņai vairs vajadzēs tikai pusi briļļu. Viņš pārliecās vēl tuvāk pār Bastiana seju un ar kreiso roku atbalstījās pret viņa pieri. Bastians saspieda kopā plakstiņus, juta aso naža galu uz savas ādas.
Pārējie kliedza, troksnī izcēlās viņa tēva balss, kas sauca “Laidiet viņu vaļā! Tūlīt!”, un tad Bastians saklausīja balsi, ko bija baidījies izdzirdēt.
- Simon?
Smagums uz Bastiana ķermeņa pārvietojās.
- Simon, es esmu te. Es atgriezos.
Naža asmens spiediens uz Bastiana acs izzuda, un viņš uzdrošinājās pavērt plakstiņus. Tur stāvēja Irisa, tieši blakus vienam no lukturiem, pat ne piecus soļus no viņa. Meitenes seja bija slapja no asarām un netīra.
-Atgriezies. Nolādēts! Pie viņa vai pie manis? Simona vārdi bija pilni aizdomu.
- Protams, pie tevis. Mēs taču esam kopā.
Smagums no Bastiana krūtīm pazuda, viņš dziļi ievilka elpu, pavēlās uz sāniem un salieca ķermeni.
- Nost no manis visi! Simons iesaucās. Un tu, manu saldumiņ, nāc šurp! Nāc pie manis!
Nedari to, nedari to, nedari to!
- Vai zini, ka esi pārkāpusi mūsu noteikumus?
- Protams. Man ļoti žēl.
- Ar to vien nepietiks. Bet labi. Par to mēs parunāsim mājās. Vai sniegsi man skūpstu?
Bastians pacēla galvu. Viņš redzēja Irisu, viņas izmisumu, riebumu. Meitenes priekšā stāvēja Simons, nazis tagad atradās viņas nabas augstumā.
Irisa paliecās uz priekšu, uzspieda savas lūpas uz viņējām. Tad spēji aizgriezās, nokrita ceļos, izvēma ūdeni.
- Kādreiz tu to darīji labāk, manu saldumiņ. Bet gan jau es tev atkal iemācīšu. Tagad pasaki uz redzēšanos saviem draugiem! Mums nu diemžēl jāatvadās.
Nē! Bastians tika uz kājām ašāk, nekā bija domājis -, viņš atkal varēja paelpot, un dusmas no jauna bija guvušas virsroku. Zemē viņš atrada savas brilles, neskartas. Labi.
- Kā ar to tavu strinkšķināmo? To tu noteikti gribi ņemt līdzi? Simons pagrieza Irisas galvu arfas somas virzienā.
- Nē. Meitenes balss tagad bija pavisam mierīga. Tā man vairs nav vajadzīga. Viņa lūkojās uz Bastianu ilgi, tik ilgi, cik Simons ļāva, iekams parāva aiz skausta.
- Nu tad tā, Paul, tomēr esi turējis vārdu. Lai nu tā būtu. Kas attiecas uz naudu es došu par sevi ziņu.
- Nolādēts! Pauls nomurmināja Bastiana virzienā. Es Irisu lūdzu palikt pie pārējiem, godīgi, Bastian, es gribēju, lai viņa būtu drošībā, bet šī vienkārši aizbēga. Un es pat nevarēju Irisu pasaukt, citādi Simons viņu būtu atklājis vēl agrāk. Tad vēl klusāk: Es nedomāju, ka tas tips tiešām ir tik slims.
Bastians neatbildēja, viņš raudzijās tikai uz Irisu, kura turēja rokā kabatas lukturīti; Simons viņu sev pa priekšu sāka virzīt augšup pa kāpnēm. Nazi viņš tagad nevērīgi turēja rokā, taču tā, lai vajadzības gadījumā ātri varētu uzbrukt.
Es neko nevaru darīt. Neko. Tas bija neizturami, sajūta bija briesmīgāka nekā tad, kad viņš nespēja ievilkt elpu, briesmīgāka nekā viss, ko pēdējās dienās bija piedzīvojis. Irisa tik ilgi bija bēguļojusi, tik veikli, tik apdomīgi, un nu vajātājs viņu tomēr bija sagūstījis. Tikai viņa dēļ.
Bastians izklupa dažus soļus uz priekšu, it kā neapzināti, un tad viņš to ieraudzīja. To neskāra gaismas kūlis, tas vēl aizvien stāvēja turpat, kur Pauls to bija nolicis.
Bastians to pamanīja un pārstāja domāt. Ienira tumsā. Pacēla. Neizraisīja ne mazāko troksnīti. Palika tumsā, turējās aiz abiem aizgājējiem, bija kluss kā lapsa. Uzslīdēja pa pirmajiem pakāpieniem. Sajuta rokā smago ieroci, kas jau pirms gadsimtiem bija atnesis nāvi.
Pauls saprata. Viņš sāka trokšņot, spārdīt režģi, lamāties. Skatījās apkārt, tikai ne uz Bastianu, kas jau bija pietuvojies abiem aizejošajiem. Bastians pacēla zobenu. Ar sparu cirta lejup bez nožēlas, bez vilcināšanās.
Simons iekliedzās. Nazis izkrita viņam no rokām, šķindēdams noripoja pa pakāpieniem. Bastians tam nepievērsa uzmanību, viņš satvēra Irisu un ierāva meiteni atpakaļ pagrabā pie citiem.
Aiz sevis viņš dzirdēja kaut ko smagu noveļamies zemē. Zobens bija iedūries dziļi Simona augšstilbā nelielu gabaliņu lejpus guma. Simons novēlās pa kāpnēm un vaidēdams palika guļam. Kabatas lukturīšu gaismas kūļi drudžaini lēkāja pa pagrabu.
Karīna iekliedzās: Ak man Dievs, cik daudz asiņu!
- Viņš mirst! Man šķiet, viņš mirst! novaidējās Pauls.
Bastiana tēvs pagrūda viņu malā, notupās blakus Simonām,
aplūkoja asiņojošo ievainojumu. Kur ir zobens?
- Guļ uz kāpnēm.
- Tur tas nevar palikt.
Karīna, smagi elpodama, aizgriezās. Ak Dievs, es gribu beidzot izkļūt no šejienes.
Maksimilians Stefenbergs strādāja veikli un precīzi. Viņš uzlika spiedošu pārsēju, kura izveidošanā izmantoja savu kaklasaiti, plakanu akmeni un divas paciņas papīra kabatlakatiņu no Karīnas mugursomas. Mēs nebildīsim ne pušplēsta vārda par to, kas te notika, skaidrs?
Pauls pamāja ar galvu un norādīja uz Simonu. Bet kas būs, ja viņš… man šķiet, ka…
- Par to es parūpēšos. Nebaidies!
Bastians apsēdināja Irisu, atbalstīja viņas muguru pret mūri. Meitene bija bālāka nekā jebkad. Arī Bastianam uznāca šoks, šausmas par to, ko bija izdarījis. Viņš nebija precīzi mērķējis, tikai uzmanījies, lai netrāpītu Irisai.
Es taču varēju pāršķelt Simonām galvaskausu vai nocirst roku. Vai visu kāju, ja zobens būtu bijis asāks. Es gandrīz nogalināju cilvēku.
Bastians palūkojās uz Irisu, satvēra viņas roku, tā bija vēl aukstāka nekā viņējā.
- Paldies. Irisas balss bija tikai kā dvesma, it kā viņai būtu bail no skaņas. Meitenes mugura drebēja. Paklau, viņa sacīja, es tik ļoti vēlos, lai viņš nomirst. Irisa saliecās uz priekšu, paslēpa seju rokās un raudāja. Bastians viņu turēja savās rokās, neteicis ne vārda, pats iekšēji pārāk satriekts, lai pateiktu kaut ko sakarīgu.
Viņš bija vēlējies to pašu pirmīt uz vītņu kāpnēm. Bastians, šķiet, zināja, kas satrauc Irisu. Atvieglojuma, sliktas sirdsapziņas, baiļu un riebuma sajaukums ko izjuta pret Simonu un slikto, kas mita viņā pašā.
- Būs labi. Viss būs labi, Bastians sacīja, jo juta, ka viņa gaida atbildi. Simons nemirs, ja mans tēvs ir ķēries pie lietas. Un to viņš dara vienmēr, ja runa ir par ģimenes reputāciju. Bastians piespieda meiteni sev ciešāk klāt. Kaut kad tu par to būsi priecīga. Kaut kad mēs abi tādi būsim.