Ar pamatīgu piepūli viņi Simonu, kurš nepārtraukti auroja pēc Irisas, uzstiepa pa vītņu kāpnēm.
- Viņam steidzami nepieciešama palīdzība. Un mums ir tikai divas iespējas, kad viņi bija tikuši augšā, sacīja Bastiana tēvs.
- Pirmā: mēs nolemjam, ka Simons šeit nav bijis. Ja es noņemšu pārsēju, puisim nebūs ilgi jāmokās. Tas ies ātri, viegli, un tā būs skaista nāve atšķirībā no vairuma cilvēku. Viņš aplaida skatienu visapkārt. Nedomāju, ka tuvākajā laikā Simonu te kāds atradīs. Protams, zināms risks pastāv, bet tas ir niecīgs.
Neviens nebilda ne vārda. Bastianam bija auksti, viņš nespēja uzlūkot tēvu, bet vēl vairāk izturēt pats savas domas. Ja viņš nomirs… būs miers.
- Otrā iespēja, viņa tēvs turpināja, mēs pēc iespējas ātri sameklējam palīdzību. Vislabāk helikopteru. Tikai tādā gadījumā vajadzēs izskaidroties. Viņi gribēs zināt, kā radies ievainojums un kurš par to ir atbildīgs.
Neviens negribēja izteikties pirmais. Bastians bija paņēmis līdzi zobenu un ar plaukstu pārvilka pār tā rokturi. Paberzēja to, bet drīz pārstāja to darīt un uzlūkoja Irisu, kura bija piespiedusi sev klāt arfas somu.
- Mēs meklēsim palīdzību, Irisa čukstēja. Labāk lai viņš man seko visu dzīvi, nevis mūžīgi sapņos.
- Piekrītu. Tas bija vienīgais pareizais lēmums, un Bastians priecājās, ka Irisa bija par to izšķīrusies.
Viņa tēvs pamāja ar galvu. Tas nu būtu noskaidrots. Esmu pārliecināts, ka tā ir labākā doma, jo mēs esam daudzi un parasti atrodas kāds, kurš nespēj turēt muti. Cik tālu mums jāiet, lai nokļūtu mobilo telefonu uztveršanas zonā?
- Man ir satelīttelefons, Pauls atbildēja.
Kas noteikti nebija pazudis, bet tika labi noslēpts. Bastians aizgriezās. Mēģināja remdēt niknumu uz Paulu, kurš, ne aci nepamirkšķinot, bija pakļāvis nāves bailēm duci cilvēku. Tikai tāpēc, lai panāktu savu. Lai dabūtu naudu. Kurš bija riskējis ar Irisas dzīvību
un brīvību, savervējot draņķīgam uzdevumam ideāli piemērotu cilvēku.
Tomēr, Bastians sev sacīja, Paulu kopš viņa dzīves pirmās dienas bija krāpuši. Paulam un viņa mātei dzīvē biežāk bija gājis slikti nekā labi, un viņš negribēja neko citu kā vien to, kas tam pienācās.
Tas nepalīdzēja. Bastians vislabprātāk būtu ķēries viņam pie rīkles.
Skaidrs, bet, ja gribi būt dusmīgs, dusmojies uz savu tēvu. Kā allaž esi darījis.
Kapenēs telefons nedarbojās, viņi devās ārā, atpakaļ caur eju, pa kuru Bastians gāja pirmo reizi. Viņš neapzināti smaidīja, šī sajūta bija sāpīgi nepierasta. Viņi bija meklējuši izeju tikai virzienā uz augšu. Virs galvas vai vismaz acu augstumā. Bet ne zem kājām.
Kļūda.
Bastians paņēma no Irisas arfas somu, lai viņai būtu vieglāk rāpties lejup, un ielika LIzbetas medaljonu vienā no somas nodalījumiem. Labāk te lejā neko neaizmirst.
Pauls un Larss nesa Simonu, pēc Bastiana tēva norādījuma turēdami viņa labo kāju piepaceltu. Ceļš caur tuneli šķita bezgalīgs, un ārā bija nakts.
- Mēs ar viņu netiksim līdz ceļam, Pauls to neteica grupai, bet apspriedās tikai ar Bastiana tēvu.
Kļūda. Mūsu tēvu.
- To, ka viņš varētu noasiņot, es nebiju ieplānojis.
- Skaidrs. Dod man satelīttelefonu! īsi, lakoniski norādījumi kā pie operāciju galda. Bastiana tēvs pagāja dažus soļus nostāk no grupas un uzspieda numuru.
- Jā? Hallo! Šeit profesors Stefenbergs, esmu profesora Gromaņa kolēģis. Kurš vecākais ārsts šonakt dežurē?
Bastiana tēvs pagāja vēl tālāk un pieklusināja balsi, nu vairs nevarēja sadzirdēt katru viņa teikto vārdu. Kad profesors drīz atkal
piebiedrojās viņiem un atdeva Paulam telefonu, viņš izskatījās gandrīz priecīgs.
- Viņi atsūtīs helikopteru. Es viņiem pasacīju, kāds ir tuvākās apdzīvotās vietas nosaukums, un tad viņi mūs meklēs. Mums jāiekur ugunskurs, citādi glābēji mūs neatradīs. Profesors Stefenbergs visiem pēc kārtas uzmeta caururbjošu skatienu. Kad helikopters nolaidīsies, jūs ļausiet runāt tikai man. Lai neviens satraukti nevervelētu, kas atgadījies ar Simonu. Visu paskaidrošu es.
- Norunāts, Pauls atbildēja, lai gan izskatījās, ka viņam netīk izlaist no rokām vadības grožus.
Kamēr Pauls un Bastiana tēvs nolika Simonu zālē un nostiprināja spiedošo pārsēju, Larss turpat netālu iekūra ugunskuru un Karīna aizgāja sagādāt vēl malku, Bastians aiz rokas pavilka Irisu nost no pārējiem. Ar kabatas lukturīti viņi apgaismoja ceļu līdz strautam un apsēdās uz kāda klintsbluķa.
- Kas tagad notiks? Irisas balss bija pavisam vārga.
- Nav ne jausmas.
- Esmu noraizējusies par tevi. Ja taps zināms, ka tu savainoji Simonu… un ja viņš vēl nomirs…
Bastians nikni izgrūda: Par to tev nevajag lauzīt galvu. Vai nedzirdēji, ko teica mans tēvs? Viņam ir pazīstams kāds no tās slimnīcas, uz kuru viņš zvanīja, viņš taču pazīst visus svarīgos cilvēkus. Ja palīdzība ieradīsies, runās mans tēvs, neviens cits. Kā allaž. Viņš tiem sagudros pārliecinošu stāstiņu, kurā mans vārds nefigurēs. Jo tas ir arī viņa vārds.
Irisa piekļāva galvu Bastianam pie pleca, un viņš vienu roku ieraka meitenes matos.
- Manā alā, viņa sacīja, ir sprauga. Dziļa, bet pārāk šaura, lai tajā varētu iebāzt roku.
- Tu domā zobenam?
- Tieši tā.
Bastians juta, ka muskuļi saspringst, jo viņu virzienā šūpodamies tuvojās gaismas kūlis. Kaut kas ir atgadījies ar Simonu. Viņš ir noasiņojis, un es viņu esmu nogalinājis.
- Es negribēju jūs iztraucēt. Larss. Viņa balss skanēja nedroši.
- Vēlējos tikai padzerties un varbūt… īsi ar tevi aprunāties, Bastian, ja esi ar mieru.
- Par ko? Jautājums steidzīgi izspruka viņam no mutes, tajā bija jaušamas bailes. Vai ir… jaunumi?
Larss apsēdās viņiem pretī uz cita klintsbluķa. Jaunumi? Nē. Runa ir par Paulu. Es zinu, tu esi dusmīgs uz viņu…
- Maigi teikts. Bastians mēģināja slēpt atvieglojumu.
- … un uz mums. Tev uz to ir visas tiesības. Bet, redzi, viņš tiešām ir visādi izmēģinājies tikt klāt savam tēvam. Ideja aizvest tevi radās tikai pašās beigās. Un Pauls nekad nav gribējis, ka ar tevi kaut kas notik…
- Lai nu paliek. Bastians stingrāk saspieda Irisas roku. Tam nav jēgas. Tu taču ļoti labi zini, ko viņš lika uz spēles šajā larpā. Un pat negribēja pats smērēt rokas, bet gan jauki un nevainīgi paiet malā, ja kas noietu greizi.
- Bet…
- Ļaunākais ir tas, ko viņš nodarīja Irisai. Viņa mēnešiem ilgi bēguļoja no Simona, tā nenormālā sadista, bet Pauls gribēja viņu iegrūst šā apkampienos.
Larss iespīdināja kabatas lukturīša gaismu strautā, kas tagad izskatījās kā izkusis, plūstošs sudrabs. Kā to ņem. Viņš tomēr atturēja Simonu sagrābt Irisu viduslaiku tirgū.
Irisa sakustējās. Es to zināju, es viņu redzēju.
- Jā. Pauls Simonām ieteica nogaidīt un izdarīt viņam nelielu pakalpojumu tad viņš dabūšot ne tikai tevi, bet ari kaudzi skanošā. Larss lūkojās lejup. Bet tu taču zini, ka Pauls ļoti gribēja, lai tu ietu projām kopā ar Šteinhenu un pārējiem.
- Un tu? Bastianam reiz pietika aizstāvības vārdu Paulam.
- Tev nauda bija pietiekams stimuls, vai ne?
- Pirmām kārtām es gribēju palīdzēt Paulam. Viņš tik bieži ir bijis man līdzās… un man nebija jādara nekas slikts. Tikai jāpazūd. Sandra un es visu laiku rūpējāmies par īpašajiem efektiem. Vai