Выбрать главу

Larss patiesi pasmaidīja? Jā, tik tiešām. Mēs izrakām kapus, ielai­dām tārpus produktos, baisās skaņas pagrabā bija mūsu darbs, mēs arī paslēpām jums adresētās ziņas. Ka starp tām vajadzētu būt brīdinājumam Irisai, Pauls izšķīrās spontāni, viņš gribēja, lai Irisa uzmanītos.

-   Cik iejūtīgi! Tas nozīmē, ka tu un Sandra nemaz nebijāt pazemē?

-   Nē, mēs bijām tur tikai pašās beigās. Un pa starpu dažas rei­zes, bet ne pārāk ilgi. Kārpas dēļ, citādi viņš būtu nojūdzies. Pār­svarā mēs uzturējāmies pils pagrabā, tas ir tieši blakus kapenēm. Ja ir nakts redzamības ierīces, tur nemaz nav tik tumšs.

Nakts redzamības ierīces. Tad tās Bastians bija dzirdējis dūcam naktī, kad pazuda Sandra, un arī pēc tam cietumā. Nūjā, skaidrs. Tās bija zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar tiem, kuri pat nedrīks­tēja uzraut sērkociņu.

-   Kāpēc jūs iespundējāt Kārpu? Tikai tāpēc, ka lāsts paredz: zeme viņus aprīs citu pēc cita?

-   Nē. Tam būtu pieticis ar mani un Sandru. Bet, kad pirmā negaisa laikā Kārpa meklēja patvērumu, daudz netrūka, ka viņš būtu atklājis pagrabu. Tik drīz tas nedrīkstēja notikt. Es gribēju novirzīt viņa uzmanību, bet Simons jau paspēja iegāzt Kārpām ar zaru. Larss sarauca pieri. Simons ir īsts preteklis. Priecājos, ka man ar viņu vairs nav nekādu darīšanu. Vai zināt, ko tas kretīns man vakar pastāstīja? Viņš esot noindējis Tomija kaķi.

Irisa nemierīgi sakustējās. Kas ir Tomijs?

-   Ak tā, jūs taču viņu nemaz nepazīstat. Arī viens čalis no mūsu audžuģimenes; sākotnēji bija domāts, ka arī viņš brauks līdzi. Tomijs piedalījās plānošanas fazē, bet laikam neticēja, ka Paulam izdosies. Nedēļu pirms larpa viņš pēkšņi atteicās. Uzskatīja, ka tas nav pareizi.

Paldies, Tomij! Vai varētu būt, ka viņam ir zināms mana mobilā numurs?

Larss paraustīja plecus. Nav ne jausmas. Viņš piecēlās. Es labi varu saprast, ka tu mūs visus ienīsti. Bet Pauls varbūt tomēr ir

mazliet mazaks nelietis, nekā tev pašreiz šķiet. Larss izbrauca ar roku caur matiem. Man viņš ilgu laiku bija kā brālis.

Helikopters ieradās drīz pēc tam, kad austrumos pie debesīm bija parādījies pirmais sārtums. Lidaparāts nenosēdās, bet palika gaisā virs koku galotnēm; zemē nokāpa sanitārs ar nestuvēm, uz kurām Simons tika uzvilkts augšā. Pēc tam uz borta tika nogā­dāts arī Bastiana tēvs, un helikopters aizlidoja uzlecošās saules virzienā.

Bastians jutās tik pārguris kā vēl nekad savā dzīvē. Viņš būtu varējis turpat nokrist gar zemi un nogulēt divpadsmit stundas no vietas, tomēr visvairāk vēlējās tikt projām no šejienes.

Viņš ignorēja Paula uzaicinājumu brokastīs, kas sastāvēja no sausmaizītes un konservētas desas, un kopā ar Irisu devās ceļā. Vis­pirms uz alu, kur paslēpa zobenu, pēc tam uz lielo telti, kur glabājās bagāža.

Viņi daudz nerunāja, jo abi bija pārāk noguruši. Bet Bastians juta, ka kaut kas ir mainījies kaut kas, kas vienmēr bija apņēmis Irisu, pēkšņi bija pazudis. Modrība. Pirmo reizi kopš ilga laika viņa varēja būt droša, ka Simons ir tālu projām.

Viņi tikai uz īsu brīdi apstājās pie telts, lai pārģērbtos un paņemtu Bastiana mugursomu, tad devās tālāk.

Zemes nobrukums. Vēl bija saskatāmas Šteinhena, Līzbetas un pārējo grupas biedru atstātās pēdas. Viņi jau ir ceļā uz mājām, sēž vilcienā, guļ.

Aiz zemes nobrukuma reljefs kļuva nolaidens, viņi ātrāk tika uz priekšu. Vieta, kur viņi bija izkāpuši no džipa. Pirms piecām dienām, kas šķita kā mēneši.

Uz priekšu. Tālāk veda īsts ceļš, iet kļuva daudz vienkāršāk. Un tad…

Bastians apstājās. Satvēra Irisu aiz rokas. Vai dzirdi?

-   Hm. Ko tad?

-   Auto. Bastians apsēdās uz celma, atmeta galvu atpakaļ un iesmējās. Paldies Dievam, auto!

Pēc pusstundas abi bija sasnieguši ceļu. Līdzjūtīgs zemnieks paņēma viņus līdzi savā traktorā un aizveda līdz nākamajam cie­mam; tur tālāk gāja autobuss, kas ceļotājus nogādāja dzelzceļa stacijā.

Viņi vēroja garām slīdošo ainavu. Aizvien vairāk augstceltņu. Elektrības vadu. Lielveikalu. Atrās apkalpošanas restorānu. Līdz ar katru nobraukto kilometru Bastians kļuva mierīgāks.

-  Esmu priecīgs, ka viduslaiki ir beigušies, viņš nomurmināja.

ūdu spēlētāji nogāja tik tuvu garām Irisai, ka viņa gribēja ar plaukstām aizspiest ausis. Katrreiz viens un tas pats.

Viduslaiku tirgus bija labi apmeklēts, agrajā rudenī ap kioskiem un atrakcijām drūzmējās vismaz tikpat daudz ļaužu, cik maijā, ar noteikumu, ja nepievīla laikapstākļi. Šodien bija saulaināks nekā visu iepriekšējo nedēļu nebija nekāds brīnums, ka pils apkārtnē grozījās simtiem cilvēku.

Bet tikai pavisam nedaudz pazīstamu seju.

Irisa pavilka nedaudz augstāk uz pleca arfas somas siksnu. Ne Kārpas, ne Šteinhena.

Irisa varēja to saprast, arī viņai pašai bija grūti atkal uzvilkt ietērpu, uz kura pēdējais larps bija atstājis tik neizdzēšamas pēdas. Simona asins šļakatas uz viņas svārkiem vairs bija tikai bāli plan­kumi, ko būtu varējusi atstāt kafija ar pienu, taču, raugoties uz tiem, atmiņā tūlīt atausa brīdis pils pagrabā. Zobens, kliedziens.

Irisa nokratīja atmiņas un paraudzījās apkārt. Viņa laukumā ar acīm meklēja Almu, Arno un Roderiku, kvankšķošo blusu deķi, Nātanu vai Monu. Bet ne šodien, ne iepriekšējās nedēļas tirgos, ko bija apmeklējusi, nebija parādījies neviens no viņiem. Patika uz viduslaikiem visiem, šķiet, bija pārgājusi.

Interesanti, ka tikai Līzbetai ne. Irisa pirmīt viņu bija manījusi pie stenda ar ādas somām, kur Līzbetas skaistā seja krietni palieli­nāja apgrozījumu.

Irisa apstājās pie ziņojuma dēļa par paredzētajām cīņām, uz kura citkārt tik bieži bija lasāms ari Saeculum vārds. Vai tiešām viņu pārņēma vieglas skumjas? Nopietni? Saņemies, dumjā govs, viņa sevi norāja. Galu galā tu esi šeit, lai strādātu, nevis meklētu paziņas.

Irisa apsēdās uz neliela mūra, kura akmeņus bija sasildījusi saule, un izņēma arfu. Treniņstunda pirms īstās uzstāšanās nāca par labu abiem instrumentam un viņai pašai.

Otrās dziesmas vidū Irisa apstājās. Sākumā viņa domāja, ka pār­skatījusies. Viņa samiedza acis nē, šaubu nebija. Metrus desmit tālāk stāvēja Doro un, metot zemē plakanus, apaļus akmentiņus, uzmanīgi klausījās.

Atmiņas gāzās pār Irisu, nesdamas līdzi seno baiļu netīrās ēnas. Thurisaz ūdenī, Othala guļ zemē.

Irisa pabeidza skaņdarbu un piecēlās. Sveika, Doro! Smaids viņas sejā šķita mākslots. Ko dara liktenis? Vai atkal jūtami tā sitieni?

Pling! Akmens krītot aizķēra citu, paripoja sāņus un palika guļam ačgārni. Doro sarauktu pieri raudzījās uz izveidojušos rakstu.

-   Sveika, Irisa! Priecājos tevi redzēt. Viņas balsī nav ne miņas no samulsuma vai nožēlas, nodomāja Irisa.

-   Kādu postu tu šoreiz gribi nodarīt?

Doro neatbildēja. Pievērsusi visu uzmanību vienīgi akmeņiem, viņa bez skaņas kustināja lūpas un vienlaikus iebāza roku ādas maisā, lai no tā izvilktu kārtējo rūnu.

Akmens atkal iekrita zemē uzzīmētajos apļos.

Algiz, ja Irisa nekļūdījās. Vienalga. Bija laiks iepazīstināt Doro ar faktiem. Tas viņai būs kaut kas pilnīgi jauns.

-   Uzmini, kurš nenomira zem akmeņiem!

Doro pamāja ar galvu bez pārsteiguma, bez niecīgākajām samulsuma pazīmēm. Es taču to jau sen zinu. Man prieks par viņu. Un tevi. Neizskatījās, ka Doro kaut mazliet mocītos sirdsapziņas pārmetumos, it kā viņa nekad nebūtu karsti pieprasījusi Bastiana nāvi.

-   No tā lāsta jau nenieka nebija, Irisa izaicinoši sacīja. Ne upuru, ne soda. Vai tu sev nešķieti smieklīga, tagad uz to visu palū­kojoties?