- Pats par sevi saprotams, ka bija gan, Doro maigā balsī atbildēja. Tomēr Tristrams parādīja mums žēlsirdību. Viņam pietika ar mūsu lēmumu nest upuri. Varbūt manu nerimtīgo lūgšanu dēļ. Doro pacēla biezās, melnās uzacis. Ja tu esi atnākusi, lai man pateiktos, es to labprāt pieņemu.
Irisa skali iesmējās. Pateikties? Tas nu ir labi! Tu mums visu laiku iedzini bailes un ar sirdi un dvēseli vēlējies, lai mēs nogalinām Bastianu! Māņticības dēļ, Doro, tas taču ir vājprāts! Vai tu tā nedomā?
Doro pacēla galvu un skatījās uz Irisu caur šauri samiegto acu spraudziņām. Paskat tikai! Tava aura ir mainījusies. Ļauj man ieskatīties plaukstu līnijās!
- Nemaz nedomā!
- Žēl. Doro savilka melni sudraboto spīdīgo lakatu sev ciešāk ap pleciem. Iespējams, tavs liktenis ir mainījies. Esmu gandrīz pārliecināta. Es nebrīnītos, ja tava dzīve tagad turpinātos zem labas zvaigznes.
- Ak tā! Tik pēkšņi? Tā būtu jauka pārmaina.
- Tas var notikt ātri. Ja tu nepretojies liktenim, bet vibrē kopā ar universu un labajiem spēkiem.
Nu labi, domāt saprātīgi Doro vienkārši nebija spējīga.
- Tādā gadījumā turpini vien vibrēt, sacīja Irisa, uz atvadām pamāja Doro, bet, sperdama soli, pēkšņi apstājās. Uz brīdi pūlī bija pavīdējusi pazīstama seja.
Protams, viņa varēja maldīties. Irisa pastiepās uz pirkstgaliem. Nē, šaubu nebija. Acīmredzot šodien tomēr vairāk Saeculum biedru bija devušies uz tirgu, nekā Irisa bija domājusi.
Viņa atstāja Doro un lauza sev ceļu cauri cilvēku bariņiem, lai gan arfas soma uz muguras ārkārtīgi traucēja.
Paskat tikai, ne ņiebura, ne svārku! Džinsi un krekls ar garām piedurknēm. Irisa smaidīja, no mugurpuses uzsitot Sandrai uz pleca. Sandra satrūkās, gaidpilnā izteiksme viņas sejā, ieraugot Irisu, acumirklī izzuda.
- Sasodīts! Tieši tu!
- Es zināju, ka tu priecāsies, Irisa smaidot sacīja. Es jūtos tāpat. Kā sokas pa dzīvi? Kā ar meliem, krāpšanām un šantāžu? Veikals vēl aizvien zeļ, vai tā?
Sandra viņu uzlūkoja ar neslēptu nepatiku, bet tad izspieda smaidiņu. Man ir pamatīga problēma, viņa čukstēja tik klusu, ka
Irisa kņadā tikko spēja sadzirdēt. Ir tā… es biju cerējusi šeit satikt Paulu, es domāju, ka viņš… respektīvi, agrāk viņš nelaida garām nevienu viduslaiku tirgu. Sandra lūkojās zemē. Viņai noteikti bija neizsakāmi grūti izsūdzēt Irisai tik personiskas bēdas.
- Neesmu viņu redzējusi un par to tik tiešām ļoti priecājos.
Sandra ignorēja šo dzēlienu. Stulbākais ir tas, ka nevaru viņu
sazvanīt, Paula mobilais visu laiku ir izslēgts. Un pats viņš man nepiezvana. Vārdi steidzīgi bira no Sandras mutes. Esmu noraizējusies.
- Nūjā. Tagad viņam ir kaudze naudas. Var gadīties, ka Pauls uzturas Havajās un mācās dejot hulu.
Sandra viņu uzlūkoja ar plaši ieplestām acīm. Tad viņš mani noteikti būtu paņēmis līdzi. Mēs taču esam… Viņa aprāvās un paskatījās sāņus. Jebkuras citas meitenes Irisai tagad būtu bijis žēl.
- Nevaru tev palīdzēt, viņa ieminējās. Bet pirmīt es redzēju Līzbetu pie kioska, kurā pārdod ādas izstrādājumus. Varbūt aprunājies ar viņu. Pēdējais teikums izskanēja diezgan asi. Sandra, šķiet, to nemanīja, viņa noraidīja Irisas priekšlikumu ar nevērīgu žestu.
- Līzbetai es jau sen esmu jautājusi, viņai nav ne jausmas. Starp citu, viņa ir pametusi Georgu jau pirms pāris nedēļām, vai tu to zināji?
- Nē. Bet tas tiešām ir labi. Un viņa vēl sarunājas ar tevi? Pēc visa notikušā?
Sandras acis kļuva modras. Par ko tu runā?
Tas vēl atradās arfas somā. Ar patīkamu gandarījuma izjūtu Irisa izvilka medaljonu un pašūpoja to Sandras deguna priekšā.
Sandra labi noslēpa izbailes. Viņa tikai pablisināja acis, tad savilka pārspīlēti apmulsušu sejas izteiksmi. No kurienes tev tas?
- Bastians to atrada. Mētājās tajā pazemes caurumā, kur viņu ieslodzīja. Tu laikam to pazaudēji. Irisa pieliecās uz priekšu.
- Kāpēc? Kāpēc tu atņem hroniski slimam cilvēkam medikamentus?
Sandra neapstrīdēja teikto, bet ari neatbildēja. Viņa papurināja galvu, it kā apvainojums būtu absolūti maldīgs, lūkojās zemē uz savām kurpēm, izvairīdamās vērst skatienu uz medaljonu, kas starp viņām abām liegi šūpojās un griezās; iegravētie drakoni izskatījās gandrīz kā dzīvi.
- Es zinu, ka tā biji tu, Irisa klusu sacīja. Un labprāt atklāšu, kas tev maisījās pa galvu. Līzbetas skaistā seja tev totāli kremt, vai ne? Kad jūs abas stāvat līdzās, visi redz tikai viņu, nevis tevi.
Sandras acis samiedzās. Viņa skatījās sāņus, it kā aiz kioska, kurā tirgoja grauzdētas mandeles, būtu ieraudzījusi kaut ko bezgala interesantu. Taču Irisa nedomāja ļaut Sandrai tik viegli izvairīties.
- Tu zināji par Līzbetas slimību vienīgā visā grupā. Zināji, ka ar viņas skaistumu būs cauri, kad draudzenei sāksies epilepsijas lēkme. Un tad tuvojās spēle. Pauls tevi iekļāva komandā. Tur tiek pieprasīti baisi starpgadījumi, viss, kas izraisa bailes. Un tad tu ar vienu šāvienu nošāvi divus zaķus: Paulam tiek kliedzieni nakti un satraucoša lēkme īstajā brīdi. Tev savukārt gandarījums piedzīvot to, ka visi no Līzbetas novēršas. Tu nočiepi viņas tabletes un vēlāk, kapenēs, izraisīji viņai lēkmi. Neliela plaiksnīšanās, un darīts! Līzbeta jau krīt gar zemi un spļauj putas.
Sandra lēnām kustināja galvu šurp un turp pārāk lēni, lai to varētu nosaukt par šūpošanu. “Viņas kliedzieni jūs visus iedzīs izmisumā.” Tas bija tik perfekti. Tev vajadzēja redzēt, cik sajūsmināts bija Pauls par manu ideju, kā viņš mani skūpstīja… Skatīdamās Irisai garām, Sandra smaidīja.
- Un tā dēļ tu nodevi savu draudzeni? Tiešām, Sandra? Paula uzmanības dēļ? Tas gan tev pārāk veiksmīgi neizvērtās.
- Ne tikai tādēļ. Sandras smaids kļuva mazliet skaudrāks. Tev nav ne jausmas, kā tas ir. Vienmēr Līzbeta, LIzbeta, Līzbeta! Kopš viņu pazīstu. Tik skaista, tik neaprakstāmi burvīga! Sandra pacēla skatienu. Es taču Līzbetai nepiebūru to slimību. Vienīgi parūpējos, lai arī viņa reiz parādītu savu vājumu.
- Pazūdi! Irisa pavisam klusu sacīja. Viņai vajadzēja ļoti savaldīties, lai Sandrai neiekrāmētu ar medaljonu pa ausi.
Ārstniecības augu stends, kalējs, kiosks ar ādas somām un amuletiem. Tur stāvēja Līzbeta, skaistāka nekā jebkad. Viņa bija izlaidusi matus un trim pusauga puikām pārdeva platas ādas aproces plaukstu locītavām. Pircēji ne ar skatienu nepagodināja preces, viņu acis bija gluži vai piekaltas pārdevējai.
Irisa nostājās aiz viņiem un iebāza roku svārku kabatā. Pēc tam kad viņa bija pametusi Sandru, Irisas galvā bija nobriedis šis savādais lēmums. Taču tā īstenošana prasīja daudz vairāk sevis pārvarēšanas, nekā viņa bija domājusi.
- Sveika, Līzbet!
Viņa pasmaidīja. Čau! Priecājos tevi redzēt.
- Kā tev klājas?
Līzbeta noskaitīja zēniem naudas atlikumu, un pār viņas seju nolaidās tikko jaušama ēna. Labi.
Viens no amuletiem, kuri atradās uz galda, bija izveidots piekūna izskatā. Bet, iespējams, tas bija ērglis.
- Vai tev vairs nav problēmu? Viss kārtībā?
- Esmu kā no jauna piedzimusi, ja to tu domā, Līzbeta pēc brīža atbildēja. Jau trīs nedēļas nav bijušas lēkmes. Ārste teica, ka man ir paveicies.
- Man prieks par tevi.
- Georgs un es mēs izšķīrāmies, Līzbeta turpināja. Viņš tāpēc diezgan slikti jūtas, bet man tas bija svarīgi. Vai vēl atceries, ko tu man teici, kad beidzot tikām ārā no tā pagraba? Ka viņam ir vajadzīgs kāds, kuram nepieciešama palīdzība. Tu biji trāpījusi desmitniekā. Ar spītīgu sejas izteiksmi Līzbeta ielika ietirgoto naudu kasē. Bet es neesmu no tām. Man nav vajadzīgs uzraudzītājs. Es tādu nevēlos.