Irisa, iegrimusi domās, pamāja ar galvu. Enerģiskā līnija ap Līzbetas muti bija laba zīme. Viņa spēs izturēt patiesību. Es tev kaut ko atnesu. Ātri, it kā tas būtu karsts, Irisa uzlika medaljonu uz galda.
Līzbeta paskatījās uz to, tad pacēla acis, skatiens pauda neuzticēšanos. No kurienes tev tas?
Irisa visu izstāstīja. Visu, izņemot tikko notikušo sarunu ar Sandru. Lai Līzbeta pati izdara secinājumus.
Līzbeta paņēma medaljonu, aplūkoja to, it kā redzētu pirmo reizi. Bet… viņa minstinājās. Tas taču ir vājprāts. Mēs jau tik ilgi esam pazīstamas.
- Varbūt, sacīja Irisa, tieši tā ir problēma.
Irisa uzlika trauciņu ziedojumiem uz mazās, no koka dēļiem sameistarotās skatuves. Apkārt tai jau bija salasījušās dažas cilvēku grupiņas, un, kad Irisa uzkāpa uz skatuves un izsaiņoja arfu, pieplūda vēl vairāk publikas.
Viņa pārslēdzās uz do mažoru un la minoru pirmajam skaņdarbam. Zaļās piedurknes. Magnēts publikai. Vienīgi žēl, ka nebija neviena, kurš ar koka trauciņu izietu cauri publikai un ievāktu naudu. Bet tik un tā ik pa brīdim atskanēja skanīga iežvadzēšanās, un Irisa katru reizi pateicīgi pamāja ar galvu.
Atri pārskaņot. Carolan's Dream, Si Bheag Si Mhor, īsa pauze, tad atkal pārskaņot.
Pa to laiku cilvēki bija sastājušies tik cieši, ka gandrīz nevarēja izspraukties cauri, lai iemestu naudu trauciņā. Irisa nopūtās. Viņa sāka spēlēt pirmās Planxty Drew taktis, nožēloja, ka šeit nav Kārpas, kurš to labprāt būtu noklausījies, taču tad pamanīja Līzbetu, kas izlauzās cauri pūlim, paķēra no skatuves malas koka trauciņu un devās ievākt naudu.
Irisa kāpināja tempu kā visus O’Karolana skaņdarbus, Planxty Drew varēja spēlēt sapņaini lēni vai aizraujoši ātri. Otrajā variantā kājas gandrīz pašas kustējās līdzi. Līzbeta slīdēja caur rindām, ja pietika vietas, virpuļoja dejā, un viņas svārki plīvoja. Pēc trim dziesmām meitene atgriezās; koka trauciņš bija līdz malām pilns ar monētām un papīra naudaszīmēm. Līzbeta to nolika atpakaļ uz skatuves, rotaļīgi paklanījās un aizskrēja atpakaļ pie ādas somām un amuletiem.
Gandrīz stundu Irisa palika uz mazās koka skatuves, spēlēdama skaņdarbus citu pēc cita. Tas bija kā lidināties pa mākoņiem, jo viņa zināja: šoreiz nebūs iemesla pēkšņi lēkt kājās, visu savākt un mesties prom; skriet, līdz kā ar maziem nazīšiem sāks durt plaušās.
Vienu vienīgu reizi aizmugurējās rindās pavīdēja bīstams sarkanums, un pulss Irisai strauji paātrinājās, taču tie bija kādas sievietes, patiesībā meitenes mati, kas spilgti izcēlās uz viņas tumšzilā tērpa fona.
Vēlreiz pārskaņot. Ievilkt elpu. Jauno dziesmu Irisa vēl ne reizi nebija spēlējusi publikas priekšā, un pirmajās taktīs vēl jutās nedroša, taču tad melodija sāka slīdēt caur pirkstiem, maiga kā ūdens, skaidra kā ziemas gaiss.
Viņiem patīk šī dziesma, Irisa to varēja lasīt cilvēku sejās. Viņa lēnām ļāva izskanēt pēdējam akordam, noņēma arfu no ceļiem, piecēlās un paklanījās. Viņa sajuta bezgalīgu vieglumu, un prātā atkal ienāca Doro vārdi: es nebrīnītos, ja tava dzīve tagad turpinātos zem labas zvaigznes.
Tīrās muļķības. Bet pašlaik sajūta bija tieši tāda.
ransferāzes ir enzīmi, kas katalizē funkcionālo grupu pārnesi starp molekulām. Bastians pie sevis atkārtoja teikumu, vienlaikus ar slapju lupatu noslaucīdams no galda grauzdiņu drupačas un kolas atstātās pēdas.
Ir deviņas transferāžu grupas; pie pirmās pieder enzīmi, kas pārnes oglekļa grupas. Piemēram… metiltransferāzes.
Viņš apmierināti nospodrināja galda virsmu un izvilka blociņu un zīmuli, lai atzīmētu ceturtā galdiņa pasūtījumu.
Tumšmatainā meitene pacēla skatienu, uzsmaidīja viņam un pasūtīja toniku. Bastians atbildēja uz smaidu un atgriezās pie bāra, lai ielietu meitenes izvēlēto dzērienu glāzē. Vēl divas stundas līdz darba beigām.
Asa gaisa plūsma ievēdīja bārā septembra vēsumu, pavēstīdama, ka atkal kāds ir ienācis. Bastians pavērās uz durvīm.
- Šteinhen, Kārpa! Ei, jūs jau kļūstat par pastāvīgajiem klientiem!
- Mēs vairs nespējam dzīvot bez jūsu pildītajiem šampinjoniem, Šteinhens smaidīdams atbildēja. Vai vēl kādi ir atlikuši? Par īpašu cenu?
Pēc trim minūtēm kūpoši šķīvji jau atradās uz galdiņa.
- Šampinjoni, sīpoli, ķiploki, siers un nedaudz šķiņķa -Saeculum totāli piemērots ēdiens, Šteinhens, košļādams ēdienu, piezīmēja.
- Labāk nepiemini! Vien dzirdot šo vārdu, Bastiana garastāvoklis nokritās uz nulli. Vai tas tevi pārāk neapgrūtinātu, ja mēs runātu par kaut ko citu?
Kārpa zem galda draudzīgi iebukņīja Šteinhenam. Viņam ir pilnīga taisnība. Par sodu tu mums izmaksāsi jauno laiku Cola light.
- Ak, neesiet taču tik vārīgi! Trīs nesaudzīgi uz dakšiņas uzdurtas sēnes nonāca Šteinhena mutē. Bet, okei, dzērieni uz mana rēķina.
Bastians piepildīja divas glāzes, nolika tās uz galdiņa, vēl pārlaida skatienu bāra telpai un tad apsēdās blakus saviem draugiem.
- Vai nākamajā larpā jūs atkal piedalīsieties?
Kārpa nevilcinoties papurināja galvu, Šteinhens savējo neizlēmīgi šūpoja uz vienu un uz otru pusi.
- Man būtu žēl atstāt Kuno nomiršanai. Pie tā, kas notika, galu galā nav vainīga lomu spēle. Bet gan Pauls. Pēdējo viņa izteikto vārdu gandrīz nebija iespējams saprast, it kā Šteinhens nebūtu varējis izlemt, vai to izrunāt vai labāk no tā atteikties, tāpēc izšķīries par vidusceļu.
Dažas sekundes valdīja neveikls klusums, Kārpa samulsis raudzījās šķīvī.
-Tā taču ir taisnība! Šteinhens beidzot izmeta. Saeculum viņš gan sabojāja uz visiem laikiem, bet ir taču arī citas lomu spēļu grupas, kas darbojas ciemu un zemnieku sētu tuvumā vai jauniešu atpūtas bāzēs. Tikai atpūtai nekādu ekstrēmu laikapstākļu piedzīvojumu, nekādu līķu. Nekādu lāstu. It kā gribēdams teikto apstiprināt, viņš ar dakšiņu iedūra milzīgā šampinjonā.
- Viss kārtībā, man nav nekas pretī, ja tevi atkal velk uz viduslaikiem, bet uz mani gan tas…
Bastiana bikšu kabatā ievibrējās mobilais telefons. Tikai ne atkal! Viņš to izvilka, uzmeta ašu skatienu displejam un atteica sarunu. Jauns mobilā numurs laikam varētu būt labākais ilgtermiņa risinājums.
- Mēs labprāt vēl kaut ko pasūtītu! iesaucās bārdains tips pie otrā galdiņa un pacēla gaisā savu tukšo glāzi.
-Jau nāku! Bastians pielēca kājās. Mēs tūlīt turpināsim sarunu, labi?
Viņš pieņēma pasūtījumu, saņēma naudu no cita galdiņa klientiem, pasniedza divus alus un atgriezās pie Kārpas un Šteinhena.
- Tu totāli labi esi ticis tam pāri, sacīja Kārpa, kad Bastians atkal bija apsēdies. Domāju, ka tavā vietā es būtu guvis milzīgu traumu. Mani pašu vajā jau tās trīs dienas bedrē, turklāt mani taču neviens negribēja upurēt.
Šteinhens sarauca pieri. Neizliecies, ari tā nebija nekāda medusmaize.
- Arī es tā uzskatu, Bastians nomurmināja un ar pirkstu vilka pa slapjajām līnijām, ko uz galda virsmas bija atstājušas glāzes. Viņš vēlējās, kaut kāds no draugiem mainītu tēmu. Vēl pagājušajā naktī viņam sapnī atkal bija rādījušās kapenes šoreiz Tristrams bija vazājies apkārt uz kaulainajām skeleta kājām, meklēdams savu nocirsto galvu. Bastians bija pamodies, mirkdams sviedros, un bridi domājis, ka atkal ir viens pats pazemes cietumā zem dzelzs restēm.